Kopš decembra mēs esam šī kara piektajā fāzē. Abas puses cieta smagus zaudējumus. Putins turpina savu nelokāmo mobilizāciju un uzbrukuma viļņos Ukrainas pozīcijām sūta jaunu lielgabalu gaļu. Ukrainas ģenerāļi ierobežotus, bet nepārtrauktus pretuzbrukumus sabalansē ar aktīvu aizsardzību. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada atvaļināts ģenerālleitnants Marks Hertlings, kurš Irākas kara laikā bija divīzijas komandieris, bet pēc tam komandēja ASV spēkus Eiropā.
Āriene vienmēr ir maldinoša, kad runa ir par Putina agresīvo karu Ukrainā. Jau pašā sākumā daudziem Krievijas izredzes tika pārvērtētas. Gan tās armijas lielums, gan it kā tai veiktā modernizācija daudziem novērotājiem norādīja, ka Krievija viegli uzvarēs.
Taču Krievijas militārpersonām neizdevās pielāgot savu stratēģiju apstākļiem. Šodien, konflikta gadadienas priekšvakarā, galvenās kaujas notiek centrālajā un dienvidu frontē, virsrakstos dominē Bahmuta un Vuhledara. Krievija zaudēja milzīgu skaitu savu karavīru dzīvību apmaiņā pret nelielu virzību pirmajā no tām, bet otrajā pilnībā izšķērdēja tūkstošiem savu militārpersonu.
Tas var šķist strupceļš, bet patiesībā tā nav. Karš gāja cauri pieciem posmiem, un katrā no tiem Ukrainas militāristi parādīja sevi daudz profesionālāki par krieviem, ne mazākā pakāpē pateicoties spējai pielāgoties un mainīties. Krievijas spēkus apgrūtina šīs prasmes trūkums, kā arī vadības un iniciatīvas trūkums.
Kad es biju ASV spēku komandieris Eiropā, es satiku Ukrainas vadītājus un karavīrus dažādās mācību misijās un redzēju, kā šī pielāgošanās kultūra aug un attīstās. Man arī ir bijusi iespēja vairākkārt cieši vērot, kā Krievija “demonstrē” savu militāro potenciālu, un nereti novēroju dziļo un visaptverošo korupciju, kas ir skārusi tās bruņotos spēkus. Tādējādi, vēl pirms es zināju Putina stratēģijas detaļas vai viņa militārpersonu darbības mērķus, es zināju, ka iebrukums Krievijas līderim nebeigsies labi. “Ukraina cīnīsies ar ienaidnieku, kura svara kategorija ir augstāka par savu,” es teicu kolēģim pirmajā kara vakarā. “Bet Krievijai būs kauns.”
Putins nekad oficiāli nav paziņojis par saviem stratēģiskajiem mērķiem. Var tikai spekulēt – dažādos posmos šķita, ka viņš vēlas režīma maiņu Kijivā, Ukrainas armijas iznīcināšanu, Ukrainas iedzīvotāju pakļaušanu, kontroli pār Melnās un Azovas jūras (un, iespējams, arī Moldovas) ostām. Taču bija skaidrs, ka Krievijai nepietika militārā spēka, lai sasniegtu Putina ambiciozos mērķus.
Vēl ļaunāk, Putina armija ignorēja vienu no svarīgākajiem karadarbības principiem – pavēlniecības vienotību. Ģenerāļi plānoja uzbrukt deviņos dažādos virzienos, taču nekad nespēja koordinēt pietiekami daudz jūras un gaisa spēku masveida uzbrukumam.
Karš sākās 24. februārī. Pagāja aptuveni sešas nedēļas, līdz Putina kampaņas pirmais posms izgāzās. Aprīļa sākumā Putins bija spiests izmēģināt citu pieeju. Viņš pārcēla karaspēku uz austrumiem, nostādot priekšgalā jaunus ģenerāļus. Taču viņš maz darīja, lai novērstu postījumus, ko armijai jau nodarīja postošais kara uzliesmojums.
Aplēses atšķiras, taču šķiet, ka šajā posmā tika iznīcināti līdz pat 40% Krievijas kaujas vienību frontes līnijā, kā arī to apgādes līnijas.
Putins lielāko daļu savas armijas pārvietoja uz austrumiem un deva tai dažas nedēļas, lai atjaunotu kaujas spējas. Jebkurš ģenerālis, kurš ir pazīstams ar fiziskajām un psiholoģiskajām prasībām stipri degradēta spēka atjaunošanai, jums pateiks, ka tas nav iespējams.
Bet jau 18.aprīlī Putins sāka jaunu ofensīvu austrumos – kara otrās fāzes sākumu. Kartēs tika uzzīmētas jaunas bultas un apļi, bet ģenerāļi un viņu karaspēks uz zemes turpināja atpalikt. Nebija nekādas jēgpilnas pielāgošanās, nebija mēģinājumu mācīties no iepriekšējām neveiksmēm. Steidzīgi saliktas vienības ar zemu morāli tika iemestas kaujā bez rūpīgas plānošanas, izlūkošanas un kaujas lauka vadības.
Savukārt Ukraina negāja straumei līdzi. Tās ģenerāļi mācījās ātri, un karavīri bija atjautīgi un spējīgi pielāgoties. Trešais posms sākās jūlijā un turpinājās līdz septembrim. Ukrainas armija forsēja vērienīgu atkāpšanos uz ziemeļaustrumiem Sumi un Harkivas apgabalos, izmantojot neliela mēroga pretuzbrukumus, kas bija vērsti tieši uz pareizajām vietām, ar liela mēroga operatīvā manevra palīdzību dienvidos. Ukrainas Speciālo operāciju spēki sniedza nozīmīgu ieguldījumu šajā posmā, strādājot aiz Krievijas līnijām.
Lielāko vasaras daļu krievi cieta vēl lielākus zaudējumus nekā kara pirmajās fāzēs. Ceturtā fāze sākās septembra beigās, kad Putins paziņoja, ka tiks anektēti vairāki daļēji okupētie Ukrainas dienvidu reģioni. Tam tika pievienota pavēle mobilizēt papildu 300 000 krievu. Referendumus okupētajās teritorijās, kas tika gatavoti vairākus mēnešus, sagaidīja ukraiņu nemiernieku kustība un tie vairākkārt tika atlikti. Un, lai gan mobilizācija ļāva frontes līnijā nogādāt ierobežotu skaitu “svaigu” (bet ar nevēlēšanos cīnīties) karavīru, tā nenovērsa nevienu no iepriekš uzskaitītajiem Krievijas armijas trūkumiem. Mobilizācija bija sasteigta, jauniesauktie bija slikti apmācīti un aprīkoti, un joprojām trūka vadības.
Gluži pretēji, Ukrainas darbības šajā periodā sastāvēja no iespaidīgi koordinētas regulāro spēku izmantošanas, kas veiksmīgi izmantoja nesen ienākušos Rietumu ieročus, galvenokārt precīzi vadāmo artilēriju un raķetes. Turklāt šajā posmā turpinājās speciālo operāciju izmantošana aiz ienaidnieka līnijām un teritoriālās pretošanās cīnītājiem. Krievija ir atbildējusi, izšaujot raķetes uz blīvi apdzīvotām Ukrainas pilsētām, lai sasniegtu kritisko infrastruktūru un civiliedzīvotājus. Kara noziegumi turpinājās.
Kopš decembra mēs esam šī kara piektajā fāzē. Lai gan fronte daudz nekustējās, abas puses cieta lielus zaudējumus. Putins turpina savu nelokāmo mobilizāciju un uzbrukuma viļņos sūta uz Ukrainas pozīcijām svaigu lielgabalu gaļu. Ukrainas ģenerāļi līdzsvaro ierobežotos, bet nepārtrauktos pretuzbrukumus ar aktīvu aizsardzību, kā arī ir spiesti veltīt niecīgos pretgaisa aizsardzības līdzekļus civiliedzīvotāju aizsardzībai. Ukrainas spēki turpina arī veikt izlūkošanas operācijas, lai noteiktu mērķus, kuriem tie varētu dot triecienu tuvākajā nākotnē.
Tas ir trausls līdzsvars tiem, kas pieņem lēmumus Kijivā. Viņi cenšas noturēt aizsardzības līniju, trenējoties un aprīkojot savus spēkus ar jauniegūtajām Rietumu tehnoloģijām, kas var kaut ko mainīt. Ukrainas bruņotie spēki ir apbrīnojami pielāgojušies katrā šīs cīņas posmā, gūstot mācību. Krievija vairākkārt ir pierādījusi savu nespēju darīt to pašu.
Krievijai būs grūti mainīties. Nācijas armija veidojas no tās cilvēkiem, atspoguļo sabiedrības dabu un vērtības. Un Putina autokrātiskā kleptokrātija līdz šim nav bijusi līdzvērtīga elastīgajai Ukrainas demokrātijai.
