Bijušais Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless laikraksta The Daily Telegraph slejā pauž pārliecību par Ukrainas pretuzbrukuma panākumiem un aicina prezidentu Volodimiru Zelenski mest cīņā ukraiņu jaunatni.
“Pačuksti, ja tev vajag. Nebaidieties par to domāt. Tev uz to ir jāuzstāj.”
Ukrainas pretuzbrukums ir veiksmīgs. Lēnām, bet noteikti Ukrainas bruņotie spēki laužas cauri Krievijas pozīcijām. Māju pēc mājas, ciemu pa ciema, Ukraina neatlaidīgi virzās uz priekšu.
Ukrainas militārpersonu vīrieši un sievietes mums NATO atkal un atkal ir parādījuši, cik maz mēs viņus novērtējam. Mūsu iestāde šaubījās par viņu spēju aizsargāt Ukrainu no negaidīta iebrukuma. Daudzi gaidīja, uz kuru pusi pūtīs vējš. Analītiskie centri ar saviem datormodeļiem un “Krievijas izpratni” deva Ukrainai vairākas nedēļas.
Tad tie visi izrādījās nepareizi. Tagad Ukrainas pretuzbrukuma laikā viņus pārņem tāds pats pesimisms. Taču gan toreiz, gan tagad viņi nenovērtē cilvēciskā faktora nozīmi. Viņi neredz ukraiņu drosmi, ar kādu Lielbritānija bruņojās 1939. gadā. Viņi neatceras, ko teica Alans Tjūrings: “Dažreiz tieši tie cilvēki, par kuriem nebija ko teikt, pēkšņi dara lietas, kas nebija iedomājamas.” Viņi nevar saprast, ka karā visvērtīgākā ir cerība.
Kopš vasaras Ukraina mācās cīnoties. Tās karotāji elastīgi pielieto jaunu taktiku, apgūst jaunas mācības un maksimāli izmanto mūsu sniegto aprīkojumu. Viņu rokās britu ieroči ir guvuši panākumus, kas pārsniedz visas cerības.
Atceros, kā es nokļuvu slepenā bāzē, kur ukraiņu karavīri tika apmācīti lietot StarStreak pretgaisa aizsardzības raķetes. Viņiem bija tikai nedēļa, lai apgūtu sistēmu; britu karavīri mācās vairākus mēnešus. Britu instruktors, seržants, man parādīja vienu jaunu ukraini, tik tikko tīņa gados. “Viņš nepametīs simulatoru, viņš nepārtrauks praktizēt, kamēr nesasniegs 100% precizitāti,” man teica instruktors. Pēc tam šis jaunietis notrieca divus krievu uzbrukuma helikopterus.
Ja mēs ceram pievienot nepieciešamos ieročus, Ukraina būs neapturama. Mūsu pienākums ir saglabāt šo cerību un nodrošināt to ar finansējumu un aprīkojumu, līdz darbs ir paveikts. Tāpēc britu NLAW prettanku raķetes bija tik svarīgas. Viņi pierādīja, ka krievu bruņumašīnas var apturēt. Viņi apturēja simtiem tanku ceļā uz Kijivu.
Mums ir iespēja palīdzēt Ukrainai to izbeigt. Krievu armija plīst pa vīlēm. Ukraina ir apguvusi jaunu taktiku, lai pārvarētu šausminošos mīnu laukus, un Storm Shadow dod postošus triecienus Krievijas štābiem. Mēs kļuvām par lieciniekiem cīņai par Krimu.
Mums ir jāsniedz Ukrainai viss nepieciešamais atbalsts, lai šis karš tiktu pabeigts līdz galam.
Kad biju aizsardzības ministrs, man bieži stāstīja, kāpēc to nedrīkst darīt, bet to skaidroja cilvēki, kuri nezināja, no kura jāpielādē šautene. Mēs iztērējām daudz laika, lai pārvarētu institucionālo inerci. Taču mums ir jābūt lepniem par mūsu Aizsardzības štāba priekšnieku un militārajiem vadītājiem, kuri ir uzņēmušies atbildību palīdzēt Ukrainai – ne tikai amatpersonām, bet arī starptautiskā līmenī.
Pirms es pametu amatu, es lūdzu premjerministru pievienot 2,3 miljardus mārciņu tiem 4,6 miljardiem mārciņu, ko jau esam iedevuši Ukrainai. Galu galā Lielbritānija vairs nav galvenā Eiropas donorvalsts Ukrainai, tagad tā ir Vācija.
Šo karu var uzvarēt. Vladimirs Putins cieš neveiksmi. Sirsnīgas cilvēciskas emocijas palīdz Ukrainai gūt panākumus – un tieši tā pietrūkst Vladimiram Putinam un viņa noziedzīgajam režīmam. Uzpūstas cerības, savtīgums un atriebība lika viņam uzbrukt Ukrainai – un tas bija postošs lēmums. Viņa armija zaudēja vairāk nekā 2500 tanku, 6500 bruņumašīnu un gandrīz 300 000 nogalināto vai ievainoto vīru. Frontē nepalika neviens komandieris, kurš kara sākumā piedalījās iebrukumā.
Putins izmisīgi turas pie pēdējiem diviem faktoriem, kas vēl var viņu glābt no sakāves: laika un domstarpībām Ukrainu atbalstošās starptautiskās sabiedrības rindās. Apvienotā Karaliste var ietekmēt abus šos faktorus. Mums jāpalīdz Ukrainai attīstīt tās ofensīvu, mums ir jāpiešķir tai vairāk munīcijas, ATACMS un Storm Shadows sistēmas. Un labākais veids, kā saglabāt starptautiskās sabiedrības vienotību, ir demonstrēt panākumus.
Ukraina pati var uzlabot savu situāciju. Tagad vidējais karavīra vecums frontē ir virs 40 gadiem. Es saprotu prezidenta Zelenska vēlmi saglabāt jaunatni nākotnei, bet Krievija slepeni mobilizē visu valsti. Putins zina, ka pauze dos viņam laiku jaunas armijas izveidei. Tāpēc, iespējams, ir pienācis laiks pārvērtēt Ukrainas mobilizācijas apjomu, lai darītu tāpat kā Lielbritānija 1939. un 1941. gadā.
Neapstāsimies ne uz vienu dienu. Novedīsim karu līdz uzvarošām beigām. Pasaule cieši vēro, vai Rietumiem ir apņēmība aizstāvēt savas vērtības, savu sistēmu, kas balstīta uz skaidriem noteikumiem.
Tas, ko mēs tagad darīsim Ukrainas labā, noteiks visu Rietumu drošības arhitektūru daudzus turpmākos gadus.
