Tāpat kā lielākā daļa demokrātisko valstu tautu 1945. gadā nevēlējās izcīnīt jaunu karu par Poliju, maz ticams, ka šodien viņi atbalstīs cīņu līdz galam par Krimas atbrīvošanu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Bloomberg apskatnieks, bijušais laikrakstu The Daily Telegraph un London Evening Standard galvenais redaktors Makss Heistings
Ir grūti mainīt realitāti. Tas ir gandrīz tikpat patiesi ģeopolitikā kā zinātnē.
Es dedzīgi atbalstu Ukrainas cīņu pret Krievijas agresiju. Taču nu jau gandrīz gadu strīdos, lai kur būtu taisnība un, lai cik ilgi turpinātos karš, Vladimirs Putins militāri, maz ticams, ka atteiksies no Krimas un, iespējams, arī no Donbasa.
Krievija lepojas ar gadsimtiem ilgu vēsturi un ievērojamiem panākumiem laupīšanā – dažkārt arī kontinenta mērogā. Tādējādi, līdz Otrā pasaules kara beigām, Lielbritānijas premjerministram Vinstonam Čērčilam nebija šaubu, ka padomju līderis Josifs Staļins ir morāli no Ādolfa Hitlera neatšķirams briesmonis.
Tomēr lielākā daļa britu bija pateicīgi krievu tautai par to, ka viņi cieta lauvas tiesu no cilvēku upuriem, kas nepieciešami nacisma iznīcināšanai. Viņi nesaprata Čērčila niknumu pret Staļinu, kurš tiranizēja savu jauno impēriju Austrumeiropā. Briti bija noguruši no sava gados vecā premjerministra un īpaši no viņa vēlmes meklēt jaunus ienaidniekus, kad Hitlers jau bija prom.
Īpaši dusmīgs Čērčils bija uz poļiem. 1939. gada septembrī Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai, reaģējot uz Hitlera neizprovocētu uzbrukumu Polijai. Taču daži prominenti britu personāži teica, ka ir groteski mēģināt cīnīties ar Hitleru, lai palīdzētu kādai tālajai Austrumeiropas valstij. Varšavā naivie poļi gavilēja pie Lielbritānijas vēstniecības, kur vēstnieks no balkona kliedza: “Mēs plecu pie pleca cīnīsimies pret agresiju un netaisnību!” Rezultātā briti neko tamlīdzīgu nedarīja. Viņi lauza savu pirmskara solījumu nekavējoties veikt bumbvedēju uzbrukumu Vācijai, jo baidījās no nacistu atriebības.
Franči arī apsolīja poļiem, ka kara gadījumā viņu armija 13 dienu laikā uzbruks Vācijai no rietumiem. Faktiski 7. septembrī 10 franču divīzijas izvirzījās tikai piecu jūdžu dziļumā Vācijas Sāras zemē. Tad viņi apstājās un palika stāvam. Vai tas nav līdzīgi kā mūsdienu Rietumeiropas valstis atbalsta Ukrainu?
Līdz 1939. gada 5. oktobrim kampaņa bija beigusies. Vācieši okupēja Poliju, kas kļuva par vienīgo valsti viņu impērijā, kurā turpmākos piecus gadus praktiski nebija sadarbības starp iekarotājiem un iekarotajiem. Hitlera nekaunīgās agresijas netīrākais aspekts bija tas, ka vācieši atkāpās uz Polijas rietumiem, nododot kontroli pār tās austrumiem Staļinam saskaņā ar 1939. gada augusta nacistu un padomju pakta slepenajiem noteikumiem.
Krievija valdīja pār poļiem vēl nežēlīgāk nekā vācieši. Tā ir atbildīga par aptuveni miljona poļu nāvi pirms “miera” iestāšanās 1945. gadā.
Čērčils to visu zināja, kad Rietumeiropa svinēja atbrīvošanos no nacisma. Impulsīvi premjerministrs pārtvēra domu, ka gadījumā, ja Staļins turpinās klaji pārkāpt 1945. gada februāra Jaltas līguma noteikumus par brīvu Polijas pārvaldi, Rietumiem tie būs jāīsteno ar pistoles stobru. Ģenerālis sers Alans Brūks, Lielbritānijas štāba priekšnieku priekšsēdētājs, bija pārsteigts, kad Čērčils pieprasīja ziņot par angloamerikāņu armiju veiksmīgas poļu atbrīvošanas izredzēm.
Viņš lūdza plānotājus apsvērt veidus, kā “uzspiest Krievijai ASV un Lielbritānijas impērijas gribu”, lai nodrošinātu “godīgu darījumu Polijai”. Viņiem tika teikts, ka jārēķinās ar Amerikas un Lielbritānijas sabiedriskās domas atbalstu (kas patiesībā nekad nesekos). Vēl neticamāk ir tas, ka militārajiem vadītājiem tika teikts, ka viņi varētu “paļauties uz vācu dzīvā spēka izmantošanu un to, kas paliks pāri no Vācijas rūpnieciskā potenciāla”. Šādas ofensīvas sākuma datums bija 1945. gada 1. jūlijs.
Lielbritānijas kara kabineta Apvienotais plānošanas štābs sāka izstrādāt detalizētu priekšlikumu operācijai ”Neiespējamais”, Rietumu sabiedroto ofensīvai pret PSRS. Esmu pavadījis daudzas stundas, pētot šo aizraujošo 100 lappušu dokumentu mūsu Nacionālajā arhīvā.
Plānotāji atzīmēja, ka pat operācijas panākumi ne vienmēr piespiedīs Krieviju pakļauties. Ja tā vēlēsies pilnvērtīgu karu, tā viņu īstenos. “Lai panāktu izšķirošu Krievijas sakāvi, būtu nepieciešams: Eiropā izvietot ievērojamu daļu no ASV milzīgajiem resursiem, kā arī pāraprīkot un reorganizēt Vācijas un visu Rietumeiropas sabiedroto dzīvo spēku.”
Plānotāji atzina, ka Rietumu gaisa spēkus var efektīvi izmantot pret padomju sakariem, taču “Krievijas rūpniecība ir tik izkliedēta, ka diez vai tā var būt izdevīgs gaisa mērķis”.
Viņi ierosināja izmantot 47 amerikāņu un britu divīzijas, no kurām 14 bija bruņotas. Vairāk nekā 40 citi formējumi tiks paturēti rezervē iespējamās padomju pretuzbrukuma gadījumam. PSRS atbildes reakcijā varētu izvietot 170 divīzijas, no tām 30 bruņotas: “Grūti pateikt, cik lielā mērā mūsu taktiskais pārsvars gaisā un pārākums mūsu spēku vadībā un kontrolē atjaunos līdzsvaru.”
Vārds “bīstams” lietots astoņas reizes, lai raksturotu iecerēto darbību. Kara plānotāji brīdināja, ka komunisti Rietumeiropā mēģinās sabotēt ofensīvu. Un, lai gan vācu ģenerālštābs patiešām sadarbosies ar sabiedrotajiem, vācu karavīri, visticamāk, nebūs sajūsmā par konflikta atjaunošanos ar krieviem.
Lielbritānijas štāba priekšnieki nekad nešaubījās, ka plāns ”Neiespējamais” patiešām nav iespējams nevienam citam, izņemot premjerministru. Ārlietu ministrija šausmās atkāpās no Čērčila priekšlikuma. Brūks 24. maijā rakstīja: “Ideja, protams, ir diezgan fantastiska, un izredzes uz panākumiem ir pavisam niecīgas.”
Nedrīkst aizmirst, ka šīs debates Londonā notika pat laikā, kad norisinājās sabiedroto cīņa pret japāņiem, it īpaši Okinavā. Mēnesi vēlāk ”Neiespējamais” lieta tika slēgta, kad amerikāņi atmeta domu cīnīties ar krieviem par Poliju vai jebkuru citu Austrumeiropas tautu padomju gūstā. Prezidents Trūmens no Vašingtonas telegrafēja, ka neredz iemeslu aizkavēt plānoto angloamerikāņu karaspēka izvešanu uz rietumiem uz okupācijas zonām, par kurām februārī tika panākta vienošanās Jaltā.
Staļins ieguva savu jauno impēriju, un Krievija to saglabāja līdz Padomju Savienības sabrukumam 20. gadsimta pēdējā desmitgadē – jo Sarkanā armija tur nokļuva pirmā. Ja Čērčils vai Rietumu sabiedrotie būtu vēlējušies atturēt Poliju, Čehoslovākiju, Ungāriju, Rumāniju vai Baltijas valstis no Staļina žokļiem, būtu bijusi nepieciešama plaša, dārga kampaņa Eiropas ziemeļrietumos, un 1944. gadā to plānot jau bija par vēlu.
Lai kā arī būtu, PSRS radīja realitāti, kuru neviens, izņemot Čērčilu un pat amerikāņu ģenerāli Džordžu Patonu, nebija gatavs apstrīdēt ar ieročiem. Es domāju, ka tas pats ir šodien attiecībā uz Putina Krimas okupāciju. Vienīgā reize, kad to varēja ticami apstrīdēt, bija 2014. gadā, kad Rietumi piekāpās.
Visa ģeopolitika prasa aprēķinus, kuros taisnīgumam, godīgumam un brīvībai ir ierobežota loma. Daudzi cilvēki šodien saka: “Ja Krievijai ļaus paturēt kaut vienu hektāru Ukrainas zemes, Rietumu demokrātija un drošība tiks šokējoši apdraudēta.” Pareizi. Bet tāpat kā lielākā daļa demokrātisko valstu tautu 1945. gadā nevēlējās izcīnīt jaunu karu par Poliju, maz ticams, ka šodien viņi atbalstīs cīņu līdz galam par Krimas atbrīvošanu. Tā ir realitāte, kuru nevar mainīt.
