Pēc Otrā pasaules kara ne PSRS, ne Krievijas Federācija nekad nav cietusi tādus zaudējumus kā Ukrainā. Caurumu aizbāšana ar ieslodzītajiem un līgumkaravīriem nevar ilgt bezgalīgi. Karadarbības turpināšanās tuvina jaunus mobilizācijas viļņus. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada sociālais un ekonomikas analītiķis Sergejs Šelins
Par bojāgājušo krievu skaitu jau varam runāt droši. Aplēses, kas balstītas uz atklātajiem avotiem (nekrologiem, tiešsaistes ziņojumiem utt.), ko veikuši BBC krievu dienests, Mediazone un brīvprātīgie, liecina, ka līdz jūlija vidum nogalināti aptuveni 28 000 krievu karavīru, kas identificēti pēc vārda. Paši izmeklētāji uzskata, ka, ņemot vērā nepietiekamu uzskaiti, reālais skaitlis varētu būt divreiz lielāks, tas ir, piecdesmit seši tūkstoši cilvēku.
Aprēķins, izmantojot citas metodes, ko publicēja Meduza un Mediazona, kas to veica sadarbībā ar pārmērīgas mirstības pētnieku Dmitriju Kobaku, liecina, ka maija beigās ir aptuveni 47 000 (25 000 miruši 2022. gadā un vēl 22 000 nogalināti 2023. gada pirmajos piecos mēnešos). Tas nozīmē, ka līdz vasaras vidum Krievijas zaudējumi nepārprotami pārsniedza piecdesmit tūkstošus cilvēku.
Neatkarīgi demogrāfi atzinīgi vērtē gan pirmā, gan otrā aprēķina kvalitāti. Tāpēc ir pamats ticēt šīm izmeklēšanām un uzskatīt, ka Krievijas pilsoņu zaudējumi jūlija vidū sasniedza 50-56 tūkstošus cilvēku.
Kopā ar bojā gājušajiem Donbasa tā sauktajām “DTR” un “LTR” tautas kaujiniekiem (pēc BBC aplēsēm 11 000 nogalināti un 8000 bezvēsts pazudušie) kopējie Krievijas zaudējumi jau šobrīd pārsniedz 60 000 un, iespējams, pat 70 000 cilvēku.
Mērogs nav piemērots Putinam
Tas ir ievērojami vairāk nekā PSRS un Krievijas Federācijas karaspēka zaudējumi pēc Otrā pasaules kara visos karos un militārajās operācijās kopā (50 tūkstoši) . Abos Čečenijas karos, kā arī Afganistānas karā impēriskā armija zaudēja vairākas reizes mazāk bojāgājušo.
Salīdzinot ar ASV uzsāktajiem kariem pēc Otrā pasaules kara, pat asiņainākais no visiem, desmit gadus ilgušais Vjetnamas karš, Amerikai izmaksāja mazāk nāves gadījumu (58 000) nekā Krievijai Ukrainā.
Šim karam Amerikai bija jāmobilizē 2,2 miljoni cilvēku. Tas ir septiņas reizes mazāk nekā tur tika mobilizēts 1941.-1945.gadā karam pret Vāciju un Japānu. Ja Putins rīkotos no tādas pašas proporcijas un kampaņai pret Ukrainu mobilizētu septiņas reizes mazāk kaujinieku nekā Staļins Otrajā pasaules karā (34,5 miljoni), tad viņam būtu jānostāda ierindā ap 5 miljoniem cilvēku.
2022. gada februārī valdnieks nepārprotami nesaprata uzsāktā kara mērogu. Formāli Krievijas bruņotajos spēkos toreiz bija vairāk nekā 1 miljons militārpersonu, taču kaujas vajadzībām no vņiem bija četras reizes mazāk piemēroti. Viņi tika nosūtīti uz fronti kopā ar kontingentiem no Donbasa, kur mobilizējās “vjetnamiešu” mērogā un apbruņoja gandrīz 100 tūkstošus cilvēku no 3,7 miljoniem iedzīvotāju apdzīvotas teritorijas.
Panika dēļ viena procenta
Tam, ka cīnītāju kategoriski pietrūks, režīms nebija gatavs. Viņi apsolīja nesūtīt obligātajā dienestā iesauktos zēnus uz fronti, pamatoti baidoties no tautas neapmierinātības. Greizos veidos daži no viņiem tik un tā tika nosūtīti cīnīties. Bet kopumā šis ierobežojums tika ievērots. Papildu līgumkaravīru komplekts deva tikai dažus desmitus tūkstošu. Aicinājums pēc palīdzības Prigožinam atnesa vēl piecdesmit tūkstošus ieslodzīto un “brīvo” algotņu.
Ar to acīmredzami ir par maz, saprata Kremlis, un 2022. gada rudenī viņi pārkāpa pavasara solījumu un iesauca 300 000 rezervistu. Pēc formāliem standartiem tas bija diezgan maz, jo Krievijas mobilizācijas resurss, pēc ministra Šoigu apliecinājuma, ir 25 miljoni.
Paņēma nedaudz vairāk par 1% no tiem, kurus varēja.
Taču pats pirmais mobilizācijas vilnis parādīja, ka parastie krievi, kuri iepriekš ārkārtīgi mierīgi skatījās uz savu līdzpilsoņu nāvi (nemaz nerunājot par ukraiņu), ļoti sāpīgi sūtīja sevi vai sev tuvus cilvēkus uz fronti.
Līdz 2022. gada novembrim varas iestādes tika galā ar tautas paniku, taču viņiem tas īpaši nepatika. Tāpēc viņi atturējās no jauniem mobilizācijas viļņiem, kas bija gaidāmi jau ziemā, kā arī no obligātajā dienestā iesaucamo sūtīšanas kaujās.
Aukstasinība, ar kādu krievi pacieš kara upurus, ja viņi paši vai viņu bērni nav šo upuru vidū, nebija pārsteigums. Covid epidēmijā Krievija zaudēja vairāk nekā 1 miljonu cilvēku, no kuriem puse nomira varas iestāžu neizdarības dēļ. Bet tas neizraisīja nekādu manāmu neapmierinātību apakšās. Bet militārie zaudējumi ir daudz mazāki nekā Covid.
Ja pieņemam, ka 2023. gada otrajā pusē Krievijas militāristi ies bojā tikpat daudz, cik pirmajā, tad šogad Krievija zaudēs aptuveni 50 tūkstošus jeb (ieskaitot mirušos Donbasa pilnvarniekus) 60 tūkstošus cilvēku. Tas ir 6-7% no visiem vīriešu nāves gadījumiem. Krievijas sabiedrība uz to, acīmredzot, reaģēs ar tādu pašu vienaldzību, ar kādu tā uztver, piemēram, gaidāmo dzimstības samazināšanos par 5-10% tajā pašā 2023. gadā un tās kritumu līdz 1,2 miljoniem, t.i., līdz vēsturē sliktāko gadu līmenim – 1943. un 1999. gadam.
Krievijas sabiedrības fatālisms ir vissvarīgākais režīma politiskais kapitāls. Tas nevēlas viņu izvest no apjukuma stāvokļa. Tāpēc pat vismērenākā mēroga mobilizācija to tik ļoti biedē.
Bet nav kur likties.
Ar ko karot?
Režīms 2022.gadā apbruņoja kopumā 400 tūkstošus kaujinieku – mobilizētos, ieslodzītos un līgumkaravīrus. Ar to viņam pietika, lai segtu zaudējumus, palielinātu Ukrainā karojošos kontingentus un kaut kā atsāktu uzbrukumus vairākos apgabalos.
2022. gada decembris — 2023. gada marts kļuva par asiņaināko kopš kara sākuma. Bahmutas ieņemšanas izmaksas bija divu desmitu tūkstošu cilvēku, galvenokārt Prigožina algotņu, nāve. Uz šodienu 36% no identificētajiem krievu mirušajiem ir ieslodzītie un “brīvie” vāgnerieši, un tikai 11% ir mobilizētie.
Taču līdz 2023. gada vasarai, kad ukraiņi mēģināja doties uzbrukumā, lomas bija mainījušās. Prigožinieši cieta smagus zaudējumus un tika atsaukti no frontes vēl pirms nemieriem. Bet pēc tiem acīmredzot vairs neuzdrošināsies dzīt uz fronti tādas gūstekņu un algotņu masas. Pagājušā gada jūnijā katrs trešais bojā gājušais bija no pagājušā gada rudenī mobilizētajiem.
Pa īstam vakardienas mierīgo mietpilsoņu kārta pienākusi tikai tagad. “Tieši no civilās puses iesauktie speciālisti un brīvprātīgie tagad veido Aizsardzības ministrijas priekšējo vienību mugurkaulu, kas piedalās Ukrainas pretuzbrukuma atvairīšanā,” norāda BBC.
Mainījies ir ne tikai bojāgājušo sastāvs, bet kārtējo reizi strauji pieaudzis arī viņu skaits. Pēc izmeklētāju aplēsēm, 2023. gada pirmajos piecos mēnešos gāja bojā gandrīz tikpat daudz krievu kā visos 2022. gada desmit militārajos mēnešos. Līdz maija beigām Krievijas neatgriezeniskie zaudējumi (no dienesta bojā gājušie un smagi ievainotie, kuru skaitu aptuveni aprēķina pēc izsniegto kompensāciju skaita par ievainojumiem) sasniedza 125 tūkstošus cilvēku. Tātad šodien viņi, šķiet, ir sasnieguši jau simt piecdesmit tūkstošus!
Kaujinieku izdevumu likmju dubultošanās un pieaugošā nepieciešamība nomainīt sasistos formējumus ar jauniem, prasa palielināt jaunu dzīvā spēka pieplūdumu, lai aizstātu aizbraukušos. Bet valsts plānos ir 2023.gadā iesaukt tos pašus 400 tūkstošus cilvēku, kā pērn. Un šoreiz – nevis “mobikus” un ne cietumniekus, bet tikai līgumkaravīrus. Vai šis mēģinājums izdosies, vēl nav skaidrs. Šoigu nesen ziņoja, ka ir nolīdzis 166 000 visu kategoriju līgumdarbiniekus, taču nav iespējams pārbaudīt, vai tā ir taisnība.
Bet, pat tad, ja plāns ir izpildīts, ar šo papildināšanu, visticamāk, nepietiks. Pieprasījums pēc lielgabalu gaļas, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir pieaudzis. Tam ir divi galvenie avoti.
Pirmkārt, obligātā dienesta karavīri: pavasara iesaukšana iestādēm atnesa lielāku lomu nekā parasti – 147 tūkstošus.
Otrkārt, “mobiki”: kļūst arvien grūtāk atlikt jaunu mobilizācijas vilni.
Karš izrādījās ne tāds, kā bija iecerēts. Režīms tam nav apmācīts.
Bet izvēle ir vienkārša. Vai nu atzīt neveiksmi un lūgt pamieru, vai izmant dūres, lai pieradinātu savu tautu pie kara, kurš tai sanācis. Un, ja tas ir tas pats režīms, kuru mēs pazīstam līdz šim, tad tas izvēlēsies otro iespēju.
