Krievijas skolu jaunā vēstures mācību grāmata nav tikai mācību grāmata, bet gan daļa no lielākas vēstures pārrakstīšanas kampaņas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Financial Times Eiropas redaktors Tonijs Bārbers.
No septembra krievu vidusskolēni mācīsies vēsturi, izmantojot jaunu mācību grāmatu.
Tā kā grāmata aptver notikumus līdz mūsdienām, viņi uzzina, ka “Ukraina ir ultranacionālistiska valsts. Mūsdienās jebkādas domstarpības Ukrainā tiek stingri vajātas, opozīcija ir aizliegta, viss krieviskais tiek pasludināts par naidīgu.
Saskaņā ar Kremļa pasaules uzskatu, grāmata māca arī, ka “ASV ir kļuvušas par galveno Ukrainas konflikta ieguvēju” un “ASV ir apņēmības pilnas cīnīties līdz pēdējam ukrainim”.
Neatmetiet šo mācību grāmatu kā kārtējo indīgo pilienu antiukrainiskajā un pret Rietumiem vērstajā propagandā, kas ir skārusi Krievijas sabiedrību Vladimira Putina 23 gadus ilgās valdīšanas laikā.
Vēstures sagrozīšanai ir liels mērķis. Un runa nav tikai par iedzīvotāju pulcēšanu ap Putina agresīvo ekspansīvo ārpolitiku. Vairāk nekā desmit gadus Kremlis ir ieguldījis resursus “oficiālās vēstures versijas” izveidē. Galīgais mērķis nav nekas cits kā jaunas krievu identitātes radīšana.
Tā nav tikai mācību grāmata. Tie ir festivāli, filmas, TV šovi, vēstures atjaunošanas klubi, militārās vēstures ekskursijas bērniem, studentu diskusiju apļi, sienas gleznojumi un statujas, piemēram, piemineklis Mihailam Kalašņikovam, triecienšautenes AK-47 izgudrotājam, kas tika uzcelts Maskavā 2017. gadā.
Citas valstis pagātnē un tagad ir balstījušas savu identitāti uz reliģiju, pilsonisko patriotismu vai valsts ideoloģiju. Padomājiet par protestantu Angliju pēc reformācijas, amerikāņu brīvības ideāliem, cilvēktiesībām Francijā pēc 1789. gada revolūcijas vai padomju komunismu.
Nekas no tā nedarbojas mūsdienu Krievijā: tā ir daudzu reliģiju valsts, Putina laikā pilsoniskās brīvības ir apspiestas, un komunisms ir miris. Paliek tikai vēsture – viena, diktēta versija, nepiekrišana kurai ir sodāma kā noziegums.
Šīs Kremļa kampaņas stūrakmens bija Padomju Savienības uzvaras iemūžināšana Otrajā pasaules karā kā varoņdarbs, kas pārklāja krievu tautu ar mūžīgu slavu. Šis fokuss ir saprotams. Krievijas vēsturi 20. gadsimtā iezīmēja neizsakāmas vardarbības un šausmu laiki, kas šķīra, nevis vienoja cilvēkus: revolūcijas, pilsoņu karš, bads un Josifa Staļina laika valsts terors. Taču triumfs pār nacistisko Vāciju, kas sasniegts uz briesmīgu cilvēku zaudējuma rēķina, ir atmiņa, kas vieno krievus.
Tomēr oficiālajā versijā par karu un tā sekām, kas tiek slavētas kā laikmets, kad PSRS bija lielvalsts, nav vietas neērtiem faktiem. Tās ir veselu tautu, piemēram, čečenu un Krimas tatāru, staļiniskās deportācijas, tā ir militāra okupācija un vienpartijas komunistiskās varas iedibināšana Austrumeiropā.
Pēdējā padomju līdera Mihaila Gorbačova laikā viss bija savādāk. Viņa vadībā Maskava nosodīja nacistu un padomju pakta slepeno protokolu, kas noveda pie padomju iebrukuma Polijā 1939. gadā un Baltijas valstu aneksijas. Vēlāk viņš uzņēmās atbildību par 1940. gada Katiņas meža slaktiņu, kurā tika nogalināti vairāk nekā 20 000 Polijas elites pārstāvju. Staļinisma noziegumi tika atklāti.
Atklājot pagātni, Gorbačovs iedragāja Kremļa kontroli pār Austrumeiropu. Tieši tas sadusmo Putinu: vēstures atbrīvošana no varas kontroles grauj nacionālo vienotību un apdraud “vertikāli”.
Putina “vēsturē” triumfējošie notikumi ir 10. gadsimta Krievijas pievēršana kristietībai, Pētera un Katrīnas Lielās teritoriālie iekarojumi, Napoleona iebrukuma neveiksme Krievijā un, pats galvenais, Lielais Tēvijas karš.
Notikumi, kurus jānožēlo vai jānosoda, ir nemieru laiks 17. gadsimta sākumā, kad Krievijas valsts gandrīz sabruka, un divas 1917. gada revolūcijas. To vidū ir Vladimira Ļeņina nacionālistiskā politika, kas tiek uzskatīta par labvēlīgu ukraiņiem, un tas, kas tiek uzskatīts par maldīgajām Gorbačova reformām un 90. gadu “anarhiju” Borisa Jeļcina laikā.
Putins nav vienīgais starp Kremļa valdniekiem, kuri ir nodevuši vēsturi valsts pārziņā. Staļina laikos Ivans Bargais tika attēlots kā gudrs valstsvīrs, kurš iznīcināja nodevējus. 1565.–1572. gada opričņina, agrīns Kremļa stila masu represiju piemērs, tika saukta par “progresīvo” politiku. Krieviem, kas dzīvoja Staļina laikā, šķietamā paralēle starp abiem tirāniem bija acīmredzama un biedējoša.
Mums tikpat nopietni jāuztver Putina vēstures pārrakstīšana. Tas ir būtisks elements viņa mēģinājumā iekarot Ukrainu, jo viņš asinīm piesūkušos kampaņu attaisno ar pilnīgi nepatiesu pamatojumu, ka ukraiņi nav neatkarīga tauta un nav pelnījuši valstiskumu.
Pienāks diena, kad krievu bērni ieraudzīs mācību grāmatu, kas atmasko Putina melus.
