Hersonas iedzīvotāja Marija (vārds mainīts) tūlīt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā aizveda uz Eiropu savu dēlu, kuram tobrīd bija 17 gadi, un pati atgriezās dzimtajā pilsētā. Viņa pavadīja astoņus mēnešus okupētajā Hersonā, neraugoties uz lielajiem riskiem savas pretkrieviskās nostājas dēļ, un priecīgi sveica Ukrainas bruņotos spēkus, kas 2022. gada 11. novembrī atbrīvoja pilsētu.
Drīz pēc deokupācijas viņa aizbrauca uz drošāku Ukrainas reģionu un tagad dzīvo Odesā. Hersonas atbrīvošanas gadadienā viņa pastāstīja kā dzīvo ukraiņi pēc pusotra kara gada.
Atbildot es varēju mest tikai augstprātīgu skatienu
Ja es atgrieztos 2022. gada februārī, bet ar izpratni par to, kas notiks, tad pēc iebrukuma es uzreiz ar visu ģimeni būtu pametusi Hersonu un nebūtu atgriezusies okupētajā pilsētā. Tad es noteikti atbrauktu uz Ukrainu – tas man ir jautājums, kas pat netiek apspriests. Bet es dzīvotu ārzemēs pusgadu vai gadu. Jo astoņu okupācijas mēnešu laikā es saskāros ar pārāk daudz bēdu un vientulības.
Manā dzīvoklī vienmēr ir bijis minimālisms: visās istabās ir vienādas tapetes, visas mēbeles un detaļas ir vienā mierīgā nokrāsā. Bet okupācijas laikā es aizklāju veselu sienu ar savu radinieku fotogrāfijām: tagad man tur ir no vecvectēva līdz pēdējām mana dēla fotogrāfijām. Pēc deokupācijas es kaut kā atnācu mājās, ieraudzīju šīs fotogrāfijas un sapratu, cik vientuļa tajā laikā biju.
Kad krievi ieradās Hersonā, es ļoti spēcīgi izjutu, ka mana dzīve bija tikko sākusies: izaudzināju bērnu un sāku dzīvot sev, ceļoju, man bija izremontēts mīļotais dzīvoklis. Bet viņi nāca un iznīcināja visu, kas man bija. Papildus vientulībai galvenā sajūta toreiz bija pilnīgas bailes. Pēc okupācijas sapratu, ka Krievijā bailes ir galvenais un vienīgais veids, kā ietekmēt cilvēkus. Cilvēkam ir jābaidās no visa, jābaidās no noteikumu pārkāpšanas, jābaidās, ka viņu vai viņa ģimenes locekļus atņems, ka viņam atņems darbu, mašīnu, dzīvokli vai ko citu. Personai ir pilnībā atņemta drošības sajūta.
Es redzēju, kā Hersonas iedzīvotāji izskatās pēc Krievijas drošības spēku spīdzināšanas. Man ir draugs, kurš bija stiprs vīrs, bet okupācijas laikā kļuva par invalīdu – trīs reizes viņu veda uz pagrabu. Tagad viņam ir jātur žoklis ar roku, jo tas tika izsists; daļa viņa ķermeņa ir paralizēta, jo viņš tika spīdzināts; viņam nebija palicis neviens košļājamais zobs. Es bieži domāju par to, cik ir Hersonas iedzīvotāju, kuri ir pārcietuši spīdzināšanu, un vai viņiem būs kāda veida rehabilitācija. Man paveicās: krievi mani turēja aizdomās, bet viņi mani nekur neveda – un pat tad es jūtos traumēta un tagad esmu devusies uz terapiju.
Līdz 24. februārim es neticēju, ka starp Krieviju un Ukrainu var sākties karš. Es nevarēju iedomāties, ka Krievijas armija varētu uzvesties šādi: iznīcināt citu cilvēku mājas, zagt bērnus, spīdzināt, nogalināt. Viņi nežēloja nevienu: ne sievietes, ne vecus cilvēkus. Pat tad, kad viss jau bija sācies, sākumā domāju, ka varas iestādes kaut kā vienosies, un neticēju, ka ir iespējams tik brutāls un ilgs karš. Bet okupācijas laikā sapratu, ka Krievijas pusē nav ar ko sarunāties. Tagad es neuzskatu, ka Krievijas armija ir cilvēki. Tie nav cilvēki – tos nevar uzskatīt par daļu no cilvēces.
Pirms izbraukšanas no Hersonas krievu militāristi mīnēja televīzijas torni pilsētā, un tajā dienā es braucu ar automašīnu un tikko nokļuvu centrā. Viss tur bija norobežots, un militārpersonas stāvēja ar ložmetējiem, kas bija vērsti tieši uz mani. Tas bija ļoti biedējoši un radās jautājums: vai viņi mani tagad nogalinās vai nē. Viņi mani nenogalināja.
Vai arī bija tāds gadījums: es nokāpu uz stāvvietu, un no tumsas iznāk vīrietis ar ieroci, un es nesaprotu, kas viņš ir, ko viņš tagad ar mani darīs. Un bez mums abiem neviena cita tur nav. Šādi gadījumi notika gandrīz katru dienu. Tādos brīžos centos neizrādīt, ka man ir bail.
Garāmejot veči-militārpersonas vairākkārt vulgāri komentēja manu izskatu, sakot: “Skaistulīt, iepazīsimies.” Un ja parastajā dzīvē tādam komentētājam var pateikt, lai iet nah…, tad līdzās cilvēkam ar ieroci bija jāsavaldās. Atbildot uz to, es varēju tikai uzmest augstprātīgu skatienu, lai izteiktu savu attieksmi pret viņiem.
Septiņos mēnešos kreisajā krastā mans tēvs zaudēja 50 , mamma – 20 kilogramus svara
Vēl pirms Hersonas deokupācijas mani vecāki pārcēlās uz Dņepras kreiso krastu – mums tur ir vasarnīca. Viņiem ir 66 un 67 gadi. Viņi baidījās, ka būs pilsētas kaujas, un nolēma, ka vasarnīcā būs mierīgāk. Rezultātā pēc krievu karaspēka izvešanas no Hersonas, vecāki atkal nokļuva okupācijā, un tas bija daudz grūtāk nekā pilsētā. Viņi tika izlikti no savām mājām, jo teorētiski no turienes bija redzamas krievu pozīcijas, un, lai viņi nenopludinātu informāciju Ukrainas bruņotajiem spēkiem, visi tika vienkārši muļķīgi pārvietoti uz svešām mājām. Un no pamestajām mājām viņi iznesa visu, ko varēja: televizorus, mazo sadzīves tehniku, nažus – nu, gandrīz visu. Maniem vecākiem jau pirmajās dienās no laivas noņēma dzinēju, un atņēm gaisa kondicionierus. Viņiem nebija elektrības, nebija arī veikalu, kur nopirkt pārtiku. Vecāki ēda marinētus gurķus no burkām, kas palika pagrabos.
Kad viņi tur dzīvoja, mēs dažreiz runājām pa tālruni, un mani vecāki man neko nestāstīja par to, cik grūti viņiem tas viss bija – viņi turējās. Un tad izrādījās, ka septiņu mēnešu laikā kreisajā krastā mans tēvs zaudēja 50 kilogramus, mana māte – 20 kilogramus svara. Kad es viņus ieraudzīju, es nevarēju rimties – es raudāju un raudāju. Par laimi, man izdevās viņus izvest pirms Kahovskas hidroelektrostacijas uzspridzināšanas. Šķiet, ka mūsu lauku māja ir palikusi neskarta, bet mēs to nezinām. Kūts un tualete tika izskaloti, un īpašumam var būt arī citi bojājumi. Bet galvenais ir tas, ka vecāki to neredzēja.
Kad es pametu Hersonu, mēs ar vecākiem atbraucām dzīvot pie manas māsas uz Ukrainas centrālo daļu. Tur ir mazāk uzlidojumu, tur ir drošāk. Manai māsai ir divi dēli: vecāki tagad ir aizņemti ar mazbērniem, kopš pavasara vairāk vai mazāk atguvuši svaru – tagad iet labi.
Pameta ticību
Kad varēju pamest Hersonu, es jutos laimīga: ka varēju redzēt savu ģimeni, ka viss ir beidzies. Bet drīz es sapratu, cik tas bija biedējoši. Okupācijas laikā neļāvu sev zaudēt dūšu, neatslābinājos. Un aizbraucot daudz domāju par to, kā krievi to visu sakārtoja. Viņiem ir tāda ideoloģija, ka, ja viņi no tevis nebaidās, tad tu esi niecība. Vajag kādu sapūdēt, pazemot, spīdzināt. Kopumā es domāju, ka pēc deokupācijas mana pieredze mainījās vairākos posmos.
Laimi nomainīja smaga slimība. Man bija jādodas uz slimnīcu, man bija problēmas ar asinsspiedienu un muguru. Tad jutos ļoti vīlusies savā darbā un manī radās sapratne, ka neviens darbs nav tik svarīgs kā ģimene, radi un draugi. Tad bija posms, kad gribējās dzīvot un kaut ko radīt – kaut kādu iedvesmu. Bet tas arī neturpinājās ļoti ilgi. Es sapratu, ka man ir jārūpējas par savu dzīvi, un nolēmu pārcelties no māsas uz Odesu. Šeit es atradu darbu, īrēju dzīvokli un dzīvoju. Tas izrādījās neveiksmīgs veids, kā organizēt savu dzīvi: esmu slima, jūtos slikti psiholoģiski, mana alga ir pietiekama, lai samaksātu par dzīvokli un pietiek minimāliem izdevumiem. Bet es cenšos nezaudēt drosmi.
Nesen krievi mums Odesā iestudēja “Bērtuļu nakti”, kad apšaude ilga divas stundas bez pārtraukuma. Tajā vakarā es pirmo reizi pa telefonu nomierināju savu kaimiņieni no Hersonas, kad viņus apšaudīja, es kaut ko pajokoju, lai viņu uzmundrinātu. Un tad es redzēju ziņojumus, ka Odesas iedzīvotājiem bija jāmeklē patvērums, un es viņai teicu: “Un tagad uz mums lido [raķetes].” Es sēdēju koridorā, apšaudes skaņa bija šausmīga, skaļa, un tā nerimās ne uz minūti. Un, kad viss bija beidzies, kaimiņš no Hersonas rakstīja, ka viņi atkal tiek apšaudīti.
Pirms kara es biju ļoti reliģioza, bet, noklausījusies krievu pareizticīgo priesteru teikto, es pametu ticību. Agrāk tā bija ļoti svarīga manas dzīves sastāvdaļa: man ir divas krustmeitas, kuru audzināšanu es uztveru ļoti nopietni. Es turpināšu viņas pavadīt, bet man vairs nav vēlēšanās kristīties vai domāt par Dievu. Pirms diviem mēnešiem stresa dēļ sāku smēķēt. Es sāku raudāt. Jebkurš sīkums var man atgādināt sāpes, ko es piedzīvoju. Lai gan kopumā dzīvē esmu neatlaidīga un ļoti pozitīva. Bet tagad esmu izsista no ritma.
Man šķiet, ka ukraiņi, kas pārdzīvoja okupāciju, ļoti atšķiras no tiem, kuri to nav piedzīvojuši. Cilvēki, kuri ir ceļojuši uz ārzemēm vai dzīvo drošākos Ukrainas reģionos, nesaprot, kas mums bija jāpārcieš. Viņi ir kategoriskāki. Mēs esam pacietīgāki, vairāk turamies pie sevis. Šī pieredze man arī deva izpratni par to, kāpēc opozicionāri noskaņotie krievi pārsvarā sēž klusi. Un es domāju arī par to, ka mums, ukraiņiem, ir vieglāk: mēs uzvarēsim, mēs atjaunosim savu valsti. Bet krieviem tad būs jāsadzīvo ar zaudēšanu karā, būs jāmaksā milzīgas reparācijas, kaut kā jātiek galā ar savu varu.
Par ko viņi karo?
Reizi divos mēnešos es braucu uz Hersonu, uz savu dzīvokli: paņemt līdzi lietas vai vienkārši pabūt mājās. Par spīti tam, ka tur ir bīstami – pilsētu nemitīgi apšauj –, es mājās jūtos ļoti labi. Tur es varu mierīgi gulēt visu nakti. Īrētā dzīvoklī tādas sajūtas nav. Es jūtos slikti ārpus mājas. Kādu dienu es atnācu mājās uz trim dienām un paņēmu līdzi savu kaķeni. Tiklīdz viņa ienāca dzīvoklī, viņa uzreiz sāka berzēt muguru pa paklāju, izstaigāja visas istabas, apsēdās uz balkona un sveicināja baložus, uz kuriem viņa bija pieradusi tur skatīties. Un, kad man bija jādodas prom, viņa no manis izvairījās un nevēlējās doties somā. Mājas ir mājas ikvienam.
Es ticu, ka Ukraina uzvarēs un atgūs Krimu un Donbasu. Es ceru, ka tas notiks drīz. Kopējo noskaņojumu Ukrainā šobrīd droši vien var saukt par depresīvu: visi ir ļoti noguruši no ilgā kara. Bet tajā pašā laikā nevienam no maniem draugiem nav domas, ka mums ir jāved sarunas ar Krieviju vai ka mēs varam atstāt visu, kā tas ir. Visi ir apņēmušies tikai uzvarēt, tikai atjaunot teritoriālo vienotību. Tas pat netiek apspriests.
Publisko skandālu, kas šobrīd notiek starp Valēriju Zaļužniju un Volodimiru Zeļenski, vērtēju kā informācijas izgāztuvi: vai nu lai novērstu mūsu uzmanību no kaut kā cita, vai lai iegūtu politisko svaru. Es neticu, ka viņi raksta savas slejas medijiem.
Domāju, ka tad, kad karš beigsies, Hersonu, protams, pārbūvēs. Bet daudzi iedzīvotāji nekad neatgriezīsies. Ir pagājis vairāk nekā pusotrs gads, cilvēki ir sakārtojuši savu dzīvi citās pilsētās, citās valstīs, bet dažiem nav, kur atgriezties: viņu mājas ir izpostītas. Ja vien jūs vienkārši neatnāksiet, lai pārdotu savu zemes gabalu.
11. novembrī bija Hersonas deokupācijas gadadiena. Braucu mājās, gribu sapulcināt kaimiņus, kas tur mitinās: uzcepsim kebabus, atcerēsimies piedzīvoto un aizlūgsim par karavīriem. Man tagad vajadzētu pierast pie kara, bet es nevaru. Es vienmēr uzdodu retoriskus jautājumus par to, kā cilvēki to var izdarīt. Kādu, bļ.., dzimteni krievi aizstāv? Par ko viņi cīnās? Es nevaru pateikt, kas man ir grūtāk: astoņi mēneši, kas pavadīti okupācijā Hersonā, vai nākamais gads drošākā reģionā, bet karadarbības laikā. Man šķiet, ka situācija kopš 24. februāra nav īpaši mainījusies.
