Konsultāciju grupas Valens Global vadītājs uzskata, ka Āfrikas režīmi var mainīt savu uzskatu par Krieviju kā “augošo spēku”
Šovasar Kremlis ir ieplānojis jaunu Krievijas un Āfrikas samitu: pasākums notiks no 27. līdz 29. jūlijam Sanktpēterburgā, un daži Āfrikas līderi jau ir apstiprinājuši savu turpmāko vizīti Maskavā. Šajā sakarā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs 8.februārī, atrodoties Mauritānijā, sacīja, ka tieši šādu apstiprinājumu saņēmis no šīs valsts prezidenta Mohameda Oulda Gazvani.
Pirms Mauritānijas Lavrovs devās uz Mali, kur režīms ir ļoti atkarīgs no Krievijas gan militārās apgādes, gan citās jomās. Krievijas ministrs Bamako paziņoja par divu lidmašīnu partiju piegādi “cīņai pret terorismu” un apsprieda “derīgo izrakteņu, izpētes, enerģētikas, infrastruktūras un lauksaimniecības attīstību” – jomas, dažās no kurām lielu aktivitāti izrāda ”Vāgnera” PMC struktūras Kremļa šefpavāra Jevgeņija Prigožina vadībā.
Pēc Mali Lavrovam vajadzētu doties uz Sudānu, kuras režīms arī sadarbojas ar Krieviju militārajā un lauksaimniecības jomā: šī valsts ir viena no lielākajām Krievijas graudu importētājām Āfrikā.
Par to, kā atbalsts Krievijai Āfrikas valstīs varētu samazināties Kremļa neveiksmīgās agresijas dēļ Ukrainā, medijiem pastāstīja Devīds Gārtenšteins-Ross (Daveed Gartenstein-Ross), Valens Global, drošības konsultāciju uzņēmuma un cīņas pret terorismu dibinātāju un vadītājs..
Uz ko balstās Maskavas un Āfrikas valstu mijiedarbība?
Es biju Āfrikā pagājušā gada augustā, un man bija iespēja runāt ar franciski runājošām amatpersonām kontinenta rietumos. Šajās sarunās amatpersonas kā viena ar mani runāja par Krieviju kā “augošo spēku” ar pieaugošu ietekmi un par televīzijas kanālu RT kā augošu propagandas instrumentu, kura ietekme uz Āfrikas mediju telpu arvien vairāk pieaug.
Ja paskatās uz tādām valstīm kā Burkinafaso, Čada un Mali, galvenais Krievijas ietekmes faktors pretstatā Francijas ietekmei ir tas, ka tā nonāk attiecībā uz militāru apvērsumu rezultātā izveidotajām varas iestādēm.
Francija un Eiropas valstis kopumā izdara spiedienu uz šīm iestādēm, lai tās pēc iespējas ātrāk sarīkotu likumīgas vēlēšanas. Es pats nesniedzu nekādus vērtējumus par to, vai šis spiediens ir pareizs vai nē, taču šo valstu amatpersonas šādu vēlēšanu prasību uzskata par pārāk sasteigtu. No vienas puses, tie, protams, ir tikai attaisnojumi, bet, no otras puses, man, piemēram, Čadas ierēdnis teica: “Mums vispār nav nekādu demokrātijas tradīciju, bet viņi pieprasa, lai mēs noorganizētu vēlēšanas 18 mēnešu laikā! Kā tas ir iespējams? Un tā mums noteikti nav prioritāte.”
Un no šīs amatpersonas vārdiem izrietēja, ka, tā kā Krievijai ir pavisam cits skatījums uz demokrātiju, cilvēktiesībām, vēlēšanām un dažādu režīmu leģitimitāti, viņi sliecas Krievijas virzienā. Tagad šī tendence vairs nav īpaši stabila, bet kopumā pašreizējā situācija ir izveidojusies tieši šī iemesla dēļ: Krievija, atšķirībā no Francijas, ir daudz dabiskāka partnere režīmiem ar nepilnīgu demokrātiju vai “pēcapvērsuma” varas iestādēm.
Vai Āfrikas atbalsts Krievijai var samazināties pēc tam, kad Krievija kaujas laukā Ukrainā cieta vienu sakāvi pēc otras, kurai tā uzbruka?
Grūti pateikt, cik ļoti Krievijas armijas sakāve Ukrainā ietekmēs Krievijas atbalstu Āfrikā. No vienas puses, Āfrikas valstu tieksme pēc Krievijas ir balstīta uz to, ka tās uztver Krieviju kā spēcīgu spēku. Tāpēc uz sakāves fona viņu atbalsts Krievijai var samazināties. No otras puses, ja paskatās uz lietām Starptautiskajā Krimināltiesā, 90 procenti no tām, kas bijušas pakļautas šai tiesai, ir Āfrikas līderi. Un es neatbalstu uzskatu, kas dažkārt parādās, ka Starptautiskās Krimināltiesas pieejā parādās jauns koloniālisma veids. Taču ir skaidrs, ka dažas Āfrikas valstis spēlē pēc citiem noteikumiem nekā tie, kas tiek uzskatīti par saistošiem liberālajās demokrātijās.
Putins ne vienmēr spēlē pēc tiem pašiem scenārijiem kā šīs Āfrikas valstis, bet, ja paskatās uz Āfrikas valstīm, kuras iesaistītas vardarbīgos strīdos par robežām – Etiopiju un Somāliju, Maroku un Rietumsahāru , tad viņiem argumenti par Krievijas agresiju pret Ukrainu, bieži nešķiet tik sveši kā Rietumiem. Taču, kā jau teicu, tā kā Krievija galvenokārt Āfrikā tiek uzskatīta par spēcīgu, pēc sakāves Ukrainā Maskavas ietekme tur var sākt kristies.
Vai ”Vāgnera” grupas darbību Āfrikā varētu ietekmēt fakts, ka ASV to ir pasludinājusi par starptautisku noziedzīgu organizāciju?
Nedomāju, ka lēmums par jaunām sankcijām radīs skaidras un tūlītējas izmaiņas šīs organizācijas taktikā. Atgādinu, ka “Vāgnera grupai” jau ir piemērotas sankcijas par separātistu atbalstīšanu Ukrainā, un šīm sankcijām ir sava ierobežotā ietekme. Taču pašreizējam lēmumam ir ilgtermiņa sekas: saskaņā ar to, pat ja karš Ukrainā beigsies, Vāgnera grupa tik un tā tiks uzskatīta par transnacionālu noziedzīgu organizāciju. Tāpat, saskaņā ar šo lēmumu, var tikt izmantoti papildu budžeta līdzekļi un dažādu resoru pilnvaras saistībā ar “Vāgnera grupu”, lai gan, kā jau teicu, ietekme uz pašu “vāgneriešu” darbību un viņu finansēm, situācija nebūs pārāk pamanāma..
Kāpēc, jūsuprāt, Baidena administrācija nolēma pasludināt “vāgneriešus” par starptautiskajiem noziedzniekiem, bet ne par teroristiem?
Iemesli, kāpēc “Vāgnera grupa” tika pasludināta par transnacionālu noziedzīgu, nevis teroristu organizāciju, man nav pilnībā skaidri. Darbības, ar kurām kāds tiek pasludināts par transnacionālu noziedzīgu organizāciju, daudzējādā ziņā ir tas pats, kas organizāciju var pasludināt par teroristu organizāciju.
Visticamāk, Baidena administrācijā par šo tēmu bija iekšējas diskusijas: iespējams, starp Valsts kases departamentu un ASV Valsts departamentu. Izskan minējumi, ka nosaukums “terorists” netika attiecināts uz “Vāgnera grupu”, jo šis grupējums darbojas vairākās Āfrikas vietās, atbalstot pašvaldības, kuras pašas cīnās pret citām teroristu organizācijām, un šāds lēmums situāciju sarežģītu.
Es nesaku, ka tas bija iemesls, bet ir tādi argumenti. Šāds lēmums ietekmē daudzas oficiālas struktūras, un šādam lēmumam būtu daudz seku. Uzskatu, ka tieši šo domājamo seku apspriešana noveda pie lēmuma atzīt “Vāgnera grupu” par transnacionālu noziedzīgu, nevis teroristu organizāciju.
