Jaunajās Ķīnas un Krievijas aizsardzības attiecībās Ķīna dara, ko grib, un Krievijai maz ko var ar to darīt. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ”Bluepath Labs” analītiķis Tomass Korbets un ”New America” stratēģis Pīters Singers
Sji Dzjiņpina neseno vizīti Maskavā – pirmo kopš Putina iebrukuma Ukrainā pagājušajā gadā – vēsturnieks Sergejs Radčenko rezumēja šādi: “Samitu var rezumēt ar ķīniešu sakāmvārdu “Pērkons ir skaļš, bet maz lietus”. Šoreiz pat pērkons nesacēla lielu troksni.
Tikšanās, kas, šķiet, neradīja lielas politikas izmaiņas vai pat redzamus atbalsta paziņojumus. Redzams tikai tas, ka Ķīna ieņem vadību gandrīz visos aspektos, arī militāri rūpnieciskajā sfērā, kurā iepriekš dominēja Krievija.
Mūsdienu aizsardzības saites starp Krieviju un Ķīnu aizsākās 1920. gados. Pēc tam Maskavā izveidotais jaunais režīms sākotnēji neatbalstīja Mao Ķīnas pilsoņu kara laikā un cīņā pret imperiālistisko Japānu. Bet Staļins galu galā 1945. gadā nodeva Mandžūriju un tās smago rūpniecību Ķīnas komunistiskajai partijai, pēc tam sniedza ekonomisku palīdzību un palīdzēja veidot topošās Ķīnas Tautas Republikas civilās un aizsardzības nozares. Šajā periodā PSRS labprāt nodeva ĶTR arī dažādas militārās tehnoloģijas.
Tā nebija tikai labas gribas izpausme; ļaujot sabiedrotajam kopēt tās attīstību, PSRS varēja ne tikai apbruņot tuvu partneri, neapgrūtinot savu rūpniecību, bet arī paļauties uz Ķīnas materiālo vērtību piegādi citiem sabiedrotajiem, piemēram, Korejas kara laikā.
Viņu stratēģiskā partnerība izsīka, taču daudzas Ķīnas aizsardzības nozares, sākot no raķetēm un radariem līdz karakuģiem, tika stipri ietekmētas no līdzīgiem padomju un vēlāk Krievijas modeļiem. Daži no šiem modeļiem ir licencēti tieši Krievijas aizsardzības konglomerātiem; citi tika vai nu nozagti, vai legāli iegūti un pēc tam pārveidoti.
Pēcpadomju laikā, neskatoties uz to, ka Krievijas firmas vairāk satraucās par korporatīvo spiegošanu un tehnoloģiju zādzībām, abu valstu aizsardzības uzņēmumu sadarbība atkal saasinājās. Tas atspoguļo ne tikai viņu arvien ciešākos sakarus, bet arī to, ka aizsardzības tehnoloģijas ir reta joma, kurā Krievijas produkti ir saglabājuši globālu konkurētspēju un pārspējuši savus Ķīnas analogus.
Taču Maskava arvien biežāk atradās dilemmas priekšā: tūlītēja ienesīga pārdošana radīja ilgtermiņa zaudējumus. Tā tomēr izvēlējās pārdot, pat zinot, ka austrumu partneris, visticamāk, kopēs šos produktus un graus Krievijas priekšrocības pasaules tirgū. Apvienojumā ar kara radīto ietekmi uz Krievijas ekonomiku, šķiet, ka Krievijas ekonomika arvien vairāk ir atkarīga no Ķīnas.
Aviācija un pretgaisa aizsardzība to parāda darbībā.
J11, kas debitēja 1996. gadā, bija pirmā Ķīnas lidmašīna, kas tika uzbūvēta pēc Padomju Savienības sabrukuma un kurā Krievija ieguldīja līdzekļus. Tas sākās kā oficiāli licencēta Krievijas daudzfunkcionālā iznīcinātāja Su-27 ķīniešu kopija, kuras pārdošanu atzinīgi novērtēja naudas trūkuma dēļ esošais Kremlis. Taču drīz vien Ķīna līgumu lauza un pati sāka ražot lidmašīnas, uzbūvējot vairāk nekā 400 šādu lidmašīnu, kas Krievijai nozīmē aptuveni 30 miljonu dolāru zaudējumus par katru lidmašīnu.
Šķiet, ka tā ir kļuvusi par standarta darbības procedūru Ķīnai. Piemēram, kad Pekina vēlējās modernizēt J11, tā nolēma, ka labākais veids būtu iegādāties Krievijas moderno daudzfunkciju iznīcinātāju Su-35. Darījums tika pabeigts 2018. gadā, un šķiet, ka tas ietvēra dažādus rezerves turboventilatoru dzinējus. Pēc tam Ķīna pārveidoja šos dzinējus. Vēl ātrāk tas pats notika ar Krievijas klāja iznīcinātāju Su-33. Ķīna saņēma agrīnu versiju un sāka ražot nelicencētu vietējo J15 versiju.
Tāpat Ķīnas aizsardzības industrija ir iegādājusies, kopējusi un pielāgojusi Krievijā ražotas gaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmas, acīmredzot ar Krievijas klusu piekrišanu. Sešus gadus pēc Krievijas S-300 iegādes Ķīna izgatavoja savu HQ9 kopiju, kas joprojām kalpo kā viena no Ķīnas armijas galvenajām pretgaisa raķešu sistēmām. Tāpat Ķīnas raķešu sistēma HQ16 tika nokopēta no Krievijas Buk-M1-2, taču šķiet, ka tā ir izveidota pilnā sadarbībā ar Krievijas korporāciju Almaz-Antey.
Ja Krievijas amatpersonas ir neapmierinātas, ka Ķīna lēnām absorbē arvien vairāk aizsardzības tirgus, viņi to neizrāda. Apzinoties savus ierobežojumus, Krievija ir centusies maksimāli izmantot situāciju, veicinot formālus licencēšanas un tehnoloģiju nodošanas darījumus. Lai gan daudzi no šiem licencēšanas un tehnoloģiju koplietošanas līgumiem ir atbilde uz Ķīnas daudzajām tehnoloģiju zādzībām, tie arī atspoguļo Krievijas pieaugošo starptautisko izolāciju.
Vēl 2019. gadā Rostec pārstāvis deva mājienu, ka ASV spiediens kaitē Krievijas biznesam ar Turciju. 2021. gada oktobrī, tikai četrus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, Rostec paziņoja, ka vairs nedarbosies dolāros. Pagājušajā gadā Rostec paziņoja par pilnīgu aviācijas un kosmosa sektora atdalīšanos no rietumvalstīm. Ķīnas uzņēmumi bija vairāk nekā priecīgi mēģināt aizpildīt šo tukšumu.
Šī atkarība tagad ir pārgājusi no tirgiem uz pašu militāro aparatūru. Rietumu sankciju vētra un sarautās biznesa un politiskās saites ir stipri ierobežojušas Krievijas iespējas nodrošināt pašas karaspēku, jo īpaši tāpēc, ka karš patērē daudz vairāk, nekā gaidīts. Ķīnas prakse iegādāties Krievijas ieroču paraugus, galvenokārt, lai iegūtu tehnoloģijas savai ražošanai, tomēr nozīmē, ka Ķīnai tagad ir liels militārās aparatūras krājums, ko tā var piegādāt novājinātajai Krievijai.
Februārī Ķīnas uzņēmums AVIC International piegādāja daļas 1,2 miljonu dolāru vērtībā Krievijas iznīcinātājam Su-35, kuru Ķīna sāka ekspluatēt 2018. gadā un jau studē, lai izstrādātu savu ekvivalentu. Ķīnas armijas gaisa spēki izmantoja arī meitasuzņēmumu, lai piegādātu Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 kritiskās sastāvdaļas. Kopš kara sākuma Ķīna ir nodrošinājusi bezpilota lidaparātus un rezerves daļas vismaz 12 miljonu dolāru vērtībā.
Karam turpinoties, Krievijai, visticamāk, būs nepieciešama vēl lielāka ķīniešu palīdzība, lai kara mašīna nesabruktu. Krievijas paātrinātā vienas no nedaudzajām konkurences priekšrocību zaudēšana pret Ķīnu un pasaules tirgū, ir viena no daudzajām Putina kara izmaksām. Sabrūkot Krievijas aizsardzības nozarei, Ķīnas firmas izvirzās priekšplānā, apgādājot ne tikai ārvalstu tirgus, kuriem Krievija savulaik pārdeva ieročus, bet tagad arī pašu Krievijas militāro spēku.
Galu galā Ķīna iegūst daudz vairāk.
