Vladimirs Putins parakstījis likumus, kas palielina iesaucamo komplektēšanu, pastiprina atbildību par militārās reģistrācijas noteikumu pārkāpumiem un ierobežo pilsoņu tiesības pārvietoties. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada žurnālists un rakstnieks Valērijs Paņuškins
Karš beigsies, bet militārie likumi paliks. Obligātajā karadienestā iesauks no astoņpadsmit līdz trīsdesmit gadiem, bet neviens īsti neiebilstu, ja ņemtu arī līdz piecdesmit.
Pēc pavēstes saņemšanas uz ārzemēm nelaidīs, bet tāpat neviens nekur nebrauc, jo – kur braukt? Un pats galvenais, kāpēc?
Nemaz nav tik daudz cilvēku, kuriem Krievijas galīga pārtapšana kaujinieciskā autokrātijā šķita nepanesama. Miljons? Desmit miljoni? Viņi aizbrauca? Vai viņi paslēpās, kaut kā sarīkojot sev iekšējo emigrāciju un virtuvēs apspriežot, ka ne tikai viņu nākotne tiek iznīcināta, bet arī pagātne, tas, kas, šķita jau ir uzbūvēts, sasniegts?
Man nav ticamu socioloģisko datu, bet man šķiet, ka, gluži pretēji, daudzi cilvēki Krievijā valsts militarizāciju un autokrātizāciju uztvēra ar atvieglojumu.
Katrā ziņā ne mazumu tādus cilvēkus pazīstu personīgi.
Galu galā brīvību var uztvert kā nenoteiktību. Kur tu dosies pēc skolas? Atbildi “ej, kur gribi” postpadomju cilvēki uztver kā vienaldzību, pat nežēlību. Daudz drošāk ir, ja “Māte – Dzimtene” prasa militāro dienestu no katra vīrieša. Pieprasa, tātad tas nozīmē, ka vīrietis ir pieprasīts. Tātad viņš ir vīrietis.
Galu galā ir daudz mierīgāk, ja pats Vladimirs Putins svinīgā publiskā uzrunā tautai saka vīriešiem: “Jūs man esat vajadzīgi.” No tādiem publiskiem aicinājumiem tautai, no šī “jūs man esat vajadzīgi”, cilvēkiem šķiet, ka viņi ir izveidojušies par tautu, kamēr patiesībā viņi vienkārši klīst barā, kurp neviens nezina.
Un ir labi, ja ir saprotams ienaidnieks! Ir ļoti labi, ja ir oficiāls viedoklis. Ir labi, ja “Mātes – Dzimtenes” kaimiņi pret to ir patiesi naidīgi: tas izskaidro un attaisno sāpīgo kautrīgumu, ko autoritāra persona piedzīvo attiecībā pret citām kultūrām.
Mana vectēva brālis, reiz Vācijā, ļoti kautrējās kafejnīcā pasūtīt pat tasi kafijas. Viņš bija apmulsis līdz vaigu sārtumam, līdz stostīšanās brīdim, lai gan pirms divdesmit gadiem bez kautrības un, sak, pat gandrīz bez bailēm, viņš kā tanka ložmetējnieks izgāja cauri visai Eiropai. Tāpēc domāju, ka likumu, kas aizliedz iesaucamajiem braukt uz ārzemēm, daudzi Krievijā uzņēma ar atvieglojumu. Ārzemes ir šausmīga vieta, tur ir kārtība un noteikumi, visapkārt ir geji un visi taisa abortus, lai cik pretrunīgi šie divi apgalvojumi saskaras viens ar otru.
Vēlreiz precizēšu savu domu – militaristiskie likumi nevienu neaizvainoja un nenobiedēja, ja neņem vērā saujiņu liberālo renegātu. Militāristiskie likumi, manuprāt, patika lielākajai daļai Krievijas pilsoņu, jo tie atbrīvo viņus no atbildības par savu likteni un ļauj dzīvot vai mirt bezrūpīgi, paklausot kādam tālam un stipram. Ak, kā paveicies.
Ja pasekosi bērniem un mēģināsi viņiem sekot ar atvērtu prātu, atraidot vispārpieņemto bērnu mīlestību, tad redzēsi, ka pēc dabas cilvēks nav tendēts uz visu labo. Bērni pēc dabas ir ksenofobi, baidās no cilvēkiem ar citu ādas krāsu vai tiem, kuri runā citā valodā. Pēc būtības bērni ir tirāni, viņi cenšas pavēlēt. Vai arī pieklājīgi pakļauties, kas ir tirānijas otra puse. Pēc dabas bērni ir blēdīgi un bezatbildīgi. Cilvēks piedzimst kā ksenofobs, tirāns, vergs un melis. Teikt patiesību, būt iecietīgam, nevienu nepiespiest un neizturēt piespiešanu, ir ļoti jācenšas.
Un mums nepatīk censties, jo pēc dabas cilvēks piedzimst arī slinks.
