Piedaloties karā, miljoniem krievu, kuri atrodas sociālo kāpņu apakšā, var kļūt par īstiem varoņiem. Ar šādu vadmotīvu savu redzējumu apkopojumu ievada Džordžtaunas universitātes pētniece Marlēna Laruela un Džordža Vašingtona universitātes Krievijas programmu direktora vietnieks Ivans Greks.
No krievu karavīra viedokļa karam Ukrainā ir jāizskatās briesmīgi. Vairāk nekā gadu ilgo kauju laikā aptuveni 200 000 Krievijas karavīru gājuši bojā vai ievainoti militārā operācijā, kura apliecināja armijas nekompetenci un slikto ekipējumu, norāda ASV amatpersonas. Karavīru morāle ir zema, cilvēki sūdzas un vēlas doties mājās .
Un tomēr ievērojams skaits krievu vīru joprojām tiecas uz fronti – viņu ir pat vairāk nekā kara sākumā. Kas izskaidro šo neatbilstību?
Viens acīmredzams iemesls ir bailes. Vīriešiem, kas iesaukti armijā, nekas cits neatliek, kā vien pakļauties, jo pretošanās karam ir aizliegta. Nav brīnums, ka šādā smacējošā atmosfērā, ko veicina propaganda, neapmierinātības paušana šķiet bīstama. Taču bailes un represijas neizskaidro dažu krievu vīru gatavību dienēt frontē. Apmēram 36 procenti krievu vīriešu ir apmierināti ar militāro dienestu, pie kam vīrieši, kas vecāki par 45 gadiem, izskatās vislabvēlīgāk.
Tā nav nejaušība. Trīs gadu desmitos kopš Padomju Savienības sabrukuma šie cilvēki ir saskārušies ar rūpniecības sabrukumu, miljoniem darba vietu zaudēšanu un paredzamā dzīves ilguma samazināšanos. Karš sola mainīt šo lejupejošo trajektoriju, pārvēršot pēdējo trīs gadu desmitu zaudētājus par jauniem varoņiem, pat mirušiem vai ievainotiem.
Daudziem vīriešiem un viņu ģimenēm karš var būt šausmas. Taču tā ir arī pēdējā iespēja uzlabot savu dzīvi.
Otrkārt, nauda. Karavīra federālā pamatalga ir līdzvērtīga aptuveni 2500 USD mēnesī, izmaksājot 39 000 USD par ievainijumu un līdz 65 000 USD par nāvi. Salīdzinot ar vidējo mēneša algu 545 ASV dolāru apmērā, tā ir ievērojama summa, īpaši aptuveni 15,3 miljoniem krievu, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa.
Tiem, kas atgriezīsies no frontes, valsts sola paātrinātu darbā iekārtošanu valsts dienestā, veselības apdrošināšanu, bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā, kā arī bezmaksas izglītību augstskolās un bezmaksas ēdināšanu skolā viņu bērniem. Bet tiem, kas nonāca cietumā un pēc tam iestājās ”Vāgnera” PMK, valsts piešķir brīvību.
Šie solījumi, protams, netiek pilnībā pildīti. Daudzi karavīri nesaņem pilnu atalgojumu, un viņu sievas bieži sūdzas par nemaksāšanu publiskos forumos. Karavīri, kas bijuši frontē, zīmē drūmu ainu: bez algas, bez mācībām un ar lieliem zaudējumiem. Neskatoties uz to, aptaujātie joprojām uzskatīja karu par taisnīgu un vēlējās atgriezties frontē vai atbalstīt kara centienus kā brīvprātīgie.
Mūsdienu karavīri dzīvo tās paaudzes ēnā, kura uzvarēja karā pret nacismu. Krievijas sabiedriskajā kultūrā nav lielāka goda kā būt Lielā Tēvijas kara veterānam.
Režīms to izmantoja, šodienas karu pasniedzot kā sava veida vēsturisku Otrā pasaules kara rekonstrukciju. Tas nepārprotami darbojas. Kā februārī Telegram rakstīja kāds karavīrs, karš rada “piederības sajūtu liela cilvēka lietai – Dzimtenes aizstāvības lietai”.
Šī frāze ir nozīmīga. Ļaujot vīriešiem izvairīties no ikdienas dzīves grūtībām – ar zemajām algām un ierastajām neapmierinātībām – karš piedāvā vīriešu pašcieņas atjaunošanos. Šie vīrieši beidzot iegūst nozīmību. (Sievietēm, kuras piedzīvojušas kara seku smagumu, to pieņemt ir grūtāk, taču, neskatoties uz grūtībām, daudzas saprot un atbalsta vīrieša lēmumu dienēt.) Frontes brālīgajā gaisotnē arī mazvērtības sajūta tiek paslaucīta malā. “Nav svarīgi, kas tu esi, kā tu izskaties,” kā teica kāds karavīrs. Karš ir izlīdzinātājs.
Tas, protams, izskaidro tā pievilcību zemāko sociālo slāņu pārstāvjiem. Kamēr daļa pilsētu vidusslāņa un augstākās slāņa savu neapmierinātību ar karu pauda, emigrējot, nabadzīgākā Krievijas sabiedrības daļa redz lietas savādāk.
Neticība turīgajiem, pārliecība, ka sankcijas patiešām stiprina ekonomiku, un nicinājums pret emigrantiem norāda uz šķiru konfliktu Krievijā.
Piedaloties karā, miljoniem krievu no sociālo kāpņu apakšas var kļūt par īstiem varoņiem. Risks var būt nopietns un atlīdzība nenoteikta. Taču iespēja nopelnīt godu un cieņu padara pūles vērtīgas.
Šāds “atbalsts karam”, protams, ir nosacīts. Jo ilgāk ievelkas karš, jo vairāk upuru, zaudējumu un lauzto solījumu, jo grūtāk ir saglabāt šo pieņemšanas līmeni.
No otras puses, kolektīvais emocionālais satricinājums var pastiprināt sajūtu, ka karš ir jāuzvar neatkarīgi no tā. Tā kā nav alternatīvas nākotnes vīzijas, Vladimirs Putins un viņa karš turpina dominēt krievu prātos.
