Kari ne vienmēr beidzas ar mieru. Konflikti var beigties arī ar strupceļu, dažkārt uz gadu desmitiem. Paskatieties uz Koreju un Kipru, kuras ir sadalītas attiecīgi 70 un 49 gadus. Ukraina var virzīties uz līdzīgu iesaldētu konfliktu ar Krieviju. Šādi savu analītisko rakstu ievada aģentūras Reuters apskatnieks Hugo Diksons
Kijivai un tās sabiedrotajiem tas būtu tālu no ideāla. Ukrainai būtu nepieciešams militārs un ekonomisks atbalsts, lai nostiprinātu savu aizsardzību. Rietumvalstīm arī būtu jāpatur spēkā dārgas sankcijas pret Maskavu.
Taču Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir guvis ierobežotus teritoriālos ieguvumus ar milzīgām cilvēku un ekonomiskām izmaksām. Tātad iesaldēts konflikts palīdzētu Rietumiem sasniegt – vismaz daļēji – savu galveno ģeostratēģisko mērķi: parādīt naidīgām varām, ka neatmaksājas uzbrukt kādam no tās draugiem.
Protams, Ukraina gribētu, lai Krievija atstātu visu tās teritoriju un pēc tam noslēgtu mieru. Taču Putins diez vai atkāpsies, ja vien nebūs spiests to darīt, bet kaujas lauks ir strupceļā, šomēnes sacīja Ukrainas virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs. Lai gan Volodimira Zelenska birojs noraidīja šo vērtējumu, Ukrainas prezidents atzina, ka visi kļūst noguruši.
Kijivas sabiedrotie izrāda noguruma pazīmes. Viņu uzmanību novērš arī Izraēlas un Hamas karš. ASV prezidents Džo Baidens cīnās, lai pārliecinātu Kongresu apstiprināt vēl 61 miljardu dolāru militārai palīdzībai Ukrainai. Amerikāņu palīdzība Ukrainai var vēl vairāk vājināties, ja bijušais prezidents Donalds Tramps vai kāds cits mazāk atbalstošs kandidāts uzvarēs nākamā gada prezidenta vēlēšanās.
Ukrainai nākamā gada sākumā, iespējams, izdosies iegūt vairāk teritorijas, ja tā iegūs pietiekami modernus ieročus, lai izkļūtu no strupceļa. Bet kādā brīdī pat Zelenskis var secināt, ka vislabāk ir saglabāt visus ieguvumus un nostiprināties.
Iesaldētā konfliktā Ukrainai joprojām būtu jāiegulda lieli līdzekļi masveida nocietinājumos, pretraķešu aizsardzības sistēmās un tehnoloģijās, lai atturētu no Krievijas uzbrukumiem.
Nebūtu viegli izveidot šādas aizsardzības spējas, ja ASV pārtrauktu piešķirt finansējumu. Taču konflikta iesaldēšanas finansiālās un cilvēku izmaksas būtu mazākas nekā cīņas turpināšanas nodeva.
Tāpēc citiem laika gaitā vajadzētu būt iespējai iejaukties un aizpildīt visus ASV atstātos trūkumus. ES būtu visspēcīgākais stimuls uzņemties vadību, jo tā saskaras ar lielākiem Krievijas draudiem. Blokam būtu arī jāturpina palielināt savus aizsardzības izdevumus.
Ekonomiskais karš
Iesaldētā konfliktā sankcijas pret Krieviju, iespējams, vairāk vai mazāk paliktu spēkā. ASV un citas valstis joprojām aizliegtu ieroču un augsto tehnoloģiju pārdošanu Maskavai, iesaldētu tās ārējās rezerves 300 miljardu dolāru apmērā un mēģinātu samazināt cenu, ko tā saņem par naftas eksportu.
Diez vai šāds ekonomiskais karš piespiedīs Putinu pie sarunu galda. Sankcijas nav izraisījušas Ziemeļkorejas vai Irānas sabrukumu. Bet, kad Krievijas prezidents galu galā pametīs Kremli, ekonomiskās sāpes varētu palīdzēt pārliecināt jebkuru pēcteci apsvērt miera līgumu, kas respektē starptautiskās tiesības.
Sankcijas sākotnēji uzmundrināja Krievijas ekonomiku, jo gāzes un naftas cenu pieaugums vairāk nekā kompensēja eksporta apjomu samazināšanos. Valsts tekošā konta pārpalikums pērn sasniedza 10,5% no nacionālā ienākuma.
Bet ekonomiskais iznīcības karš jau kož. Krievijas tekošā konta pārpalikums šogad samazināsies līdz 3,4%, liecina Starptautiskā Valūtas fonda dati. Tikmēr Kremlis ir pastiprinājis kapitāla kontroli, un centrālā banka ir paaugstinājusi procentu likmes, lai apturētu rubļa kursa kritumu.
Vēl vairāk, šogad tiek prognozēts, ka valdības fiskālais deficīts pieaugs līdz 3,7%. Putinam būs mazāk naudas, ar ko iemantot ierindas pilsoņu labvēlību, kas varētu iedragāt viņa politisko atbalstu. Tikmēr militārās un tehnoloģiju sankcijas apgrūtinās viņa armijas modernizāciju.
Sankciju režīms maksās arī Rietumiem. Galu galā Eiropas valstis vairs neatgriezīsies pie lētas Krievijas gāzes pirkšanas. Un Rietumi maksās nedaudz vairāk par naftu, jo tie vairās no Krievijas jēlnaftas. Bet tas būs jaunā status quo turpinājums.
Ukrainas atjaunošana
Iesaldētā konfliktā atjaunot Ukrainas infrastruktūru būs grūtāk nekā miera apstākļos. Investori būs noraizējušies, ka kauju uzliesmojuma atsākšana liktu Putinam bombardēt viņu objektus.
Taču Rietumu valdības strādā pie apdrošināšanas shēmām, lai mazinātu šo risku. Turklāt, ciktāl Ukraina spēs izveidot efektīvas pretraķešu sistēmas un citas aizsardzības sistēmas, riski samazināsies. Dienvidkorejas ekonomika ir uzplaukusi, neskatoties uz to, ka tās pierobežā valda militāristisks režīms.
Lielākā iespēja ir Ukrainai pievienoties ES ar savu plašo iekšējo tirgu. Investori ieguldītu naudu pat pirms dalības procesa pabeigšanas, ja vien viņiem ir noteikts datums, saka Tims Ešs, BlueBay Asset Management stratēģis.
Galu galā Ukrainai ir milzīgs atgūšanas potenciāls. 1992. gadā, tūlīt pēc padomju bloka izjukšanas, tās ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija tādi paši kā Polijas ienākumi. Pagājušajā gadā šis rādītājs bija tikai 29% no kaimiņvalsts pēc pirktspējas. ES arī piešķirtu Ukrainai skaidru naudu, lai palīdzētu tai panākt pārējo bloku.
Tas, ka Ukraina nekontrolēs visu savu teritoriju, nav šķērslis dalībai. Kipra pievienojās, neskatoties uz to, ka tā tika sadalīta divās daļās. Tāpat arī Rietumvācija, valsts austrumu daļa klubā ienāca tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma.
Eiropas Komisija, bloka izpildinstitūcija, ir ieteikusi sākt oficiālas sarunas par dalību, ja Kijiva izpildīs vairākus atlikušos nosacījumus, tostarp korupcijas ierobežošanu. ES vadītāji šo priekšlikumu izskatīs nākamajā mēnesī.
Viņiem būtu prātīgi pateikt jā. Putins daļēji iebruka Ukrainā, lai apturētu tās pievienošanos Rietumiem. Palīdzot Ukrainai uzplaukt, viņa agresijas neprātība tiktu vēl vairāk sagrauta.
