Ja esat redzējis filmu ”Oppenheimers” (bet, ja neesat redzējis, ir vērts redzēt, ticiet man, tas ir aizraujoši, neskatoties uz to, ka tā ir trīs stundas gara, un jūs zināt, kā tas beidzas), tad jūs, iespējams, esat pamanījis vairākas fiziķa Izidora Īzaka Rabi uzstāšanās, kas attēlotas kā īpatnēja Openheimera sirdsapziņas balss. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ekonomists, Alfrēda Nobela balvas ekonomikas zinātnē laureāts Pols Krugmens
Pats Rabi nedzīvoja Losalamosā Manhetenas projekta laikā, tikai reizēm apmeklēja un bija klāt bumbas ”Trinity” izmēģinājumā. Filma parāda fiziķa ētiskās šaubas. Bet patiesība ir tāda, ka šajā laikā viņš bija iesaistīts citā slepenā projektā, lai pielietotu zinātnes sasniegumus karā – Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Radiācijas laboratorijā viņš strādāja pie uzlabota radara. Varbūt šai laboratorijai bija vēl lielāka ietekme uz kara gaitu nekā Manhetenas projektam, jo tika izveidota radaru sistēma, kuru vācu zemūdenes nevarēja atklāt. Tas bija galvenais faktors sabiedroto uzvarā 1943. gadā Atlantijas kaujā, kas pavēra jūras ceļus uz Lielbritāniju, kas savukārt noteica pamatu vispirms izšķirošajai Luftwaffe sakāvei 1944. gada sākumā un pēc tam fināla uzvarai.
Bija arī citi nozīmīgi zinātniski sasniegumi, piemēram, Džona Hopkinsa universitātes grupas projekts, kas izstrādāja bezkontakta drošinātāju, kas padarīja pretgaisa ieročus daudz efektīvākus, jo tie varēja notriekt lidmašīnu bez tieša trieciena.
To visu padarīja iespējamu ne tikai Amerikas ekonomiskais spēks, bet arī kultūras un sociālā atvērtība. Filmā Oppenheimers saka, ka “vienīgais iemesls, kāpēc mēs varam pārspēt vāciešus līdz pamatiem, ir nacistu antisemītisms”; un, patiešām, Amerikas militāros panākumus veicināja gatavība pieņemt un izmantot bēgļu zinātniskos talantus.
Šis stāsts joprojām ir aktuāls Amerikas politikai un karam Ukrainā.
Šķiet, ka daudzi amerikāņu labējie pielīdzina nacionālo diženumu militārajai varenībai un uzskata, ka militārās uzvaras ir saistītas ar mačo tēlu. Šādas attieksmes iemiesojums bija nesen tiešsaistes strīds par reklāmām, kas aicina pierakstīties armijā. Senators Teds Krūzs sacīja , ka Krievijas Aizsardzības ministrijas reklāmā karavīri izskatās tā, kā vajadzētu – drosmīgi un brutāli. Amerikāņu reklāma stāstīja stāstu par meiteni, un Krūzs teica, ka ASV ir kļuvušas vājas, jo militārpersonas ir “apslāpētas, bez drosmes” . Un tas neskatoties uz katastrofālajām un pavisam nesenajām “vīrišķīgās” Krievijas armijas neveiksmēm.
Tas viss, protams, ir stulbi. Kari joprojām prasa gandrīz neiedomājamu drosmi un izturību. Bet tas vairs nav fiziskais spēks un muskulatūra. Tagad kari tiek uzvarēti uz ražošanas jaudas un intelektuālās jaunrades rēķina.
Esmu lasījis daudzas grāmatas par Otro pasaules karu. Grāmata, kas visvairāk mainīja manu viedokli, ir vēsturnieka Filipa O’Braiena “Kā tika uzvarēts karš”, kas sākas ar neaizmirstamu frāzi: “Pasaules karā nebija izšķirošu kauju”. O’Braiens parāda, ka pat asiņainākās un episkākās kaujas, piemēram, Kurskas kauja 1943. gadā, iznīcināja zaudējušās puses militāro produkciju ilgākais dažu nedēļu laikā. Kara iznākumu izšķīra vispārējais pārsvars vispirms jūrā un pēc tam gaisā – panākumi lielā mērā bija atkarīgi no tādiem intelektuāļiem kā Izidors Īzaks Rabī, kurš nemaz neizskatījās pēc muskuļota karotāja, vai Alans Tjūrings, kurš vadīja šifru uzlaušanas projektu. Viņa homoseksualitāte joprojām padarītu viņu par izstumto labējo iztēlē.
O’Braiens bija viens no nedaudzajiem ievērojamajiem militārajiem analītiķiem, kurš neticēja, ka Krievija ātri un viegli iekaros Ukrainu, un bieži vien vērīgi komentēja kara gaitu. Viņš uzskata, ka Ukrainas pretuzbrukums galu galā izdosies. Es neesmu gatavs spriest, vai viņam ir taisnība, bet es saprotu viņa domu gājienu.
Tas izklausās apmēram šādi: ukraiņi jau agri uzzināja, ka viņi nevar veikt zibenskaru, izmantojot bruņumašīnas, lai caurdurtu Krievijas aizsardzības līnijās un pēc tam steigtos uz piekrasti. Kad viņi mēģināja to izdarīt, viņi ieskrēja blīvos mīnu laukos un artilērijas ugunī. Tāpēc viņi atgriezās pie taktikas, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet līdzīga Pirmā pasaules kara taktikai: nelieli (un neticami pārdroši) kājnieku uzbrukumi, kas vienā reizē nes ne vairāk kā dažus simtus metru.
Tomēr būtībā notiek kaut kas līdzīgs Atlantijas kaujai. Šīs kājnieku darbības liek krieviem reaģēt, pakļaujot savas artilērijas sistēmas ukraiņu, kuri izmantojo progresīvas Rietumu tehnoloģijas, uzbrukumiem.
Ja optimistiem ir taisnība, tad galvenais, kas palīdzēs Ukrainai uzvarēt, ir pakāpeniska tā degradācija, kas atrodas Krievijas aizmugurē – pretbateriju radari, artilērijas vienības, komandcentri un tā tālāk.
Atlantijas kaujā atrisinājums bija pēkšņs. Tagad mēs zinām, ka sabiedrotie daudzus mēnešus pakāpeniski guva virsroku, taču šķita, ka straujš zemūdens laivu zaudējumu pieaugums lika vāciešiem atteikties no uzbrukumiem.
Vai Ukrainā būs līdzīgs pavērsiens? Es nezinu. Bet es noteikti zinu, ka šajā karā, tāpat kā lielākajā daļā mūsdienu karu, uzvarēs ar prātu un atvērtību, nevis “krutā puiša” pozu.
