Atlantijas padomes eksperti par to, kas Ukrainai būtu jādara un kā ASV un Rietumi var palīdzēt šajā jautājumā, lai paātrinātu Krievijas okupēto teritoriju atbrīvošanu
Pēdējo trīs nedēļu laikā Ukrainas pretuzbrukums ir pārrāvis pirmo no Krievijas aizsardzības līnijām Ukrainas dienvidos, atbrīvojis Rabotino ciematu un virzījies uz Tokmaku, kas ir nozīmīga pilsēta Melitopoles virzienā.
Ja Ukrainas spēki spēs tuvoties vai apiet Tokmaku, tie ar artilērijas uguni varētu vērsties pret dzelzceļu, ko Maskava izmanto militārajām piegādēm saviem karaspēkiem okupētajā Dienvidukrainā, tostarp Krimā.
Acīmredzamie, bet joprojām ierobežotie Kijivas panākumi valsts dienvidos un Bahmutas apgabalā, kur Ukrainas bruņotie spēki virzās uz austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem no pilsētas, ir ievērības cienīgi, ņemot vērā faktu, ka Ukraina vēl nav saņēmusi no Rietumiem efektīvākus ieročus, no kuriem atkarīga uzbrukuma operāciju veiksme.
Lai gan F-16 lidmašīnu piegāde ir apstiprināta, tikai nesen tika dota atļauja sākt ukraiņu pilotu apmācību, un pašām lidmašīnām paredzēts ierasties nākamgad. Par lielāka darbības rādiusa raķešu, piemēram, ATACMS, nosūtīšanu uz Ukrainu vēl nav pieņemts lēmums.
Tomēr ir skaidrs, ka ukraiņi joprojām ir apņēmušies deokupēt savu valsti, un tautas atbalsts militārajiem centieniem joprojām ir augsts.
Uz šī fona iekšējā stabilitāte pašā agresorvalstī – Krievijā – kļuva apšaubāma pēc tam, kad jūnijā ”Vāgnera” PMK algotņi sacēlās un sāka gājienu uz Maskavu. Šo notikumu ilgtermiņa sekas, kā arī ”Vāgnera” PMK līdera Jevgeņija Prigožina nāve joprojām nav skaidras.
Vašingtonā bāzētās Atlantijas padomes Eirāzijas centrs sasauca ekspertu grupu, lai apspriestu Ukrainas pretuzbrukuma izredzes, lai atbildētu uz galveno jautājumu: kas šobrīd ir nepieciešams veiksmīgai Ukrainas pretuzbrukumam?
Bijušais Ukrainas aizsardzības ministrs Andrijs Zagorodņuks, aprakstot jaunākās Ukrainas bruņoto spēku darbības Tokmakā un Bahmutas apgabalā, atzīmēja, ka “šī pretuzbrukuma galvenā grūtība ir pārvarēt pasaules militārajā vēsturē nepieredzētus mīnu laukus Krievijas okupētajās teritorijās.”
“Mīnu skaits ir tik liels, ka militārā tehnika, vai tā būtu Ukrainas vai Rietumu, ir lemta iznīcībai. Operatīvā atmīnēšana ir iespējama ar ļoti ierobežotiem panākumiem, jo Krievijas karaspēks izmanto artilēriju pret atmīnēšanas ierīcēm, tiklīdz tās ierauga,” skaidroja Zagorodņuks.
Vai mums vajadzētu pievērst uzmanību šaubām par Ukrainas pretuzbrukuma panākumiem?
Vasarā laikrakstos New York Times, Washington Post un citos plašsaziņas līdzekļos parādījās vairāki raksti, kuros teikts, ka Amerikas un citu Rietumu amatpersonas “ir vīlušās par Ukrainas pretuzbrukuma progresu”.
Taču jau augusta beigās situācija sāka mainīties. Piemēram, žurnāls The Economist jau ir publicējis vairākus rakstus, kuros jau tiek apgalvots, ka Rietumu amatpersonas uzskata, ka pretuzbrukums ir pavirzījies uz priekšu un ka turpmākā progresa izredzes ir reālas.
Debra Kāgana, Atlantijas padomes Eirāzijas centra vecākā padomniece, krasi negatīvi vērtē šādas svārstības Rietumu attieksmē pret karu Ukrainā.
“Jūs zināt, ko mēdza teikt daudzi militāristi, ar kuriem es strādāju Irākā un Afganistānā,” viņa teica, “ir viegli spriest, desmit tūkstošu jūdžu attālumā Vašingtonā, sēžot pie sava galda, ka tie, kas cīnās karā, dara lietas pareizi un dara lietas nepareizi. Turklāt lielākā daļa, kas to komentē, vienmēr raugās uz jaunu karu caur iepriekšējā prizmu. Bet karš Ukrainā ir atšķirīgs. Tāpēc uzskatu, ka tad, kad medijos tiek dzirdēts un izplatīts pesimisms, tā ir sava veida Krievijas karaspēka pārvērtēšana. Tie paši mediji un politiķi runāja līdzīgas lietas 2022. gada sākumā, un tad izrādījās, ka Krievijas armija ir neticami nekompetenta. Cilvēki, kuriem nav ne jausmas, kas notiek uz vietas, izdara pārsteidzīgus secinājumus.
Kāpēc F-16 piegāde ir tik svarīga un kāds ir citu svarīgāko ieroču sistēmu piegādes statuss Ukrainai?
Debra Kagana norādīja, ka ir “ārkārtīgi vīlusies par to, kā Ukrainas bruņotajiem spēkiem tiek nodrošināti ieroči”.
Pēc viņas teiktā, F-16 ir “ceturtās paaudzes lidmašīna, kurai noteikti būs izšķiroša loma Ukrainas pretuzbrukuma panākumos”. Tomēr to piegādes “jāatbalsta ar ATACMS nodrošinājumu”, kas kopā ar iznīcinātājiem veidos sava veida “uzlabotu kaujas komplektu”.
Turklāt eksperte par svarīgu uzskata “ukraiņu centienus un panākumus Melnajā jūrā”. Debra Kagana arī atgādināja, ka ASV bruņotie spēki nekad nav sākuši ofensīvu, nenodrošinot pārākumu uz sauszemes, ūdenī un gaisā, “tāpēc tam vajadzētu būt arī ukraiņiem”.
Andrijs Zagorodņuks uzsvēra, ka “Ukrainai nepieciešamo ieroču un aprīkojuma saraksts paliek nemainīgs”, un, ja tas tiks nodrošināts tagad, tas būtiski mainīs situāciju frontē.
Neskatoties uz kaujām, īpaši Krievijas armijai raksturīgo, eksperti atzīmēja, ka karš Ukrainā “liecina, ka kaujas laukā jau daudz kas ir mainījies”.
“Rīt kaujas laukā parādīsies mākslīgais intelekts, bet jau šodien Ukrainas frontē ir dronu karš. Un tas izrādījās lētāks. Ja jūs varat piedāvāt kaut ko par 500 USD, kas var aizstāt 1 miljonu USD vērtu aprīkojumu, tas pats par sevi ir ieguvums,” sacīja Debra Kagana.
“Šis ir sākums asimetriskai karadarbībai, izmantojot bezpilota platformas pilnīgi citā mērogā. Mēs esam pārliecināti, ka spēsim nodarīt būtisku kaitējumu Krievijas Melnās jūras flotei, jo mēs izstrādājam šīs platformas. Tas nenozīmē, ka Krievija nedara to pašu. Viņi arvien vairāk izmanto Irānas dronus. Tāpēc tagad mēs esam sava veida “dronu sacīkstēs”. Un mums joprojām ir nepieciešams aprīkojums, lai apspiestu elektronisko karu,” piebilda Zagorodņuks.
Kā reaģēt uz dažu politiķu lūgumiem mīkstināt sankcijas pret Krieviju?
Pasaules presē izskanējusi arī informācija, ka Turcijas līderis Redžeps Tajips Erdogans ar ANO ģenerālsekretāra Antoniu Guterreša atbalstu grasās atcelt Rosselkhozbank SWIFT lietošanas aizliegumu un atļaut Krievijas graudu piegādes apdrošināšanu, lai iegūt Maskavas piekrišanu graudu darījuma atjaunošanai.
Džons Herbsts (bijušais ASV vēstnieks Ukrainā, Atlantijas padomes Eirāzijas centra vecākais direktors) nav pārliecināts par šo ziņojumu patiesumu.
Taču, ja tās apstiprināsies, tad, pēc bijušā ASV vēstnieka Ukrainā domām, “Erdogans un Guterrešs izrādīsies Putina aizstāvji, lūgdami Rietumiem mīkstināt sankcijas, kas ļaus Putinam veikt jaunas provokācijas”.
“Nu, tad tas nozīmētu, ka Putins var pārvērst dažus Rietumu līderus par saviem sabiedrotajiem,” sacīja Herbsts, “bet galu galā tas nedarbosies. Ukraina tam nepiekritīs. Un mēs tam nepiekritīsim, bet tomēr tas dod Putinam pamatu cerībām. Un tā ir nopietna kļūda.”
Džons Herbsts kritizēja arī G20 līderu jaunāko paziņojumu par Ukrainu, kurā tika runāts par nepieciešamību ievērot Ukrainas teritoriālo integritāti, taču nav nosodīta Krievijas agresija.
“G20 ir daudzas valstis, kuras neapzinās, cik bīstams un nežēlīgs ir Kremļa karš ar Ukrainu. Skaidrs, ka kopš padomju laikiem Indija, G20 samita rīkotājvalsts, de facto ir bijusi Kremļa sabiedrotā. Man ir aizdomas, ka Indijas premjerministrs Narendra Modi nav vēlējies nākt klajā ar paziņojumu, kas varētu samulsināt Putinu. Mēs, iespējams, nevarējām gaidīt vairāk. Tomēr globālo dienvidu valstīm jāatceras, ka tieši ASV un Rietumi veica ilgstošu auksto karu ar Padomju Savienību. Rietumi uzvarēja šajā karā. Un es domāju, ka Ukraina uzvarēs šajā karā ar spēcīgu Rietumu atbalstu,” apliecināja Herbsts.
Bijušais vēstnieks sankcijas pret Krieviju uzskata par iedarbīgām, neskatoties uz to, ka tās izraisījušas daudz strīdu.
“Militārajā rūpniecībā mēs redzam, ka sankcijas un eksporta kontrole ļoti nopietni ietekmē Krievijas centienus saglabāt militārā aprīkojuma ražošanu,” viņš uzsvēra, “turklāt vispārējās makroekonomiskās sankcijas ir devušas reālu triecienu Krievijas ekonomikai, lai gan šis trieciens nav licis viņiem apturēt agresiju un neapturēja Krievijas ekonomiku. Daudzi tā nedomā, apskatot tīmekļa vietni ar SVF datiem, kas liecina, ka Krievijas ekonomika šogad pieaugs par diviem vai trim procentiem. Šie skaitļi, visticamāk, ir nepareizi. Es neesmu ekonomists, bet es neesmu arī ekonomikas nezinātājs. SVF bāze ir Krievijas valdības sniegtie dati.
Kāpēc Rietumi un NATO nesteidzas nodrošināt aizsardzību civilajiem kuģiem Melnajā jūrā, kas dodas uz un no Ukrainas?
Andrijs Zagorodņuks atzīmēja, ka Kijiva “saprot Rietumvalstu līderu bažas par iespējamu NATO valstu un Krievijas flotes tiešo kontaktu”.
Pēc viņa teiktā, Ukrainai “nav citas izvēles, kā vienu pēc otra iznīcināt Krievijas Melnās jūras karakuģus, kā tas tika darīts pagājušajā dienā ar kuģi un zemūdeni Sevastopolē”.
Uz Melno jūru attiecas Montrē konvencija, kas, lai arī ierobežojoša, sniedz iespēju Melnās jūras valstu kuģiem palikt Melnajā jūrā vairākas nedēļas.
“Ar to pietiktu, lai NATO kuģi šeit atrastos, piemēram, lai piedalītos mācībās,” ierosināja Zagorodņuks.
Debra Kagana atgādināja, ka NATO valstīm ir pieeja Melnajai jūrai.
“Rumānija jau vairākas reizes ir cietusi no Krievijas peldošajām mīnām. Krievi iznīcināja vienu no militārajiem kuģiem, bet pirms pāris nedēļām tika bojāts tūristu kuģis, jo dreifēja mīnas. NATO ir jābūt daudz gudrākai un jārīkojas, izmantojot Rumānijas un Turcijas klātbūtni aliansē,” atgādināja Debra Kagana.
Ko vēsta pēdējā Ziemeļkorejas un Krievijas Federācijas līderu tikšanās?
“Pirms vairāk nekā gada Kremlis lūdza Irānai bezpilota lidaparātus un tos saņēma. Bet Krievija vienmēr ir uzskatīta par lielāko artilērijas spēku pasaulē, un pēkšņi izrādījās, ka tai beidzas munīcija,” atzīmēja Džons Herbsts, “un tagad viņi vērsās pie ziemeļkorejiešiem. Tāpēc ir acīmredzams, ka, ja viņi var saņemt munīcijas piegādes no Ziemeļkorejas, kuras viņiem nav, tas, protams, ir mīnuss Ukrainai. Taču Ziemeļkorejas pazinēji saka, ka svarīgs ir munīcijas stāvoklis. Tā ir noliktavās stāvējusi ļoti ilgu laiku. Kvalitātes kontrole ir problēma. Tātad, iespējams, Putins atklās, ka lielākā daļa no tās ir nederīga karam.
Daži uzskata, ka Ukrainas uzbrukumi naftas pārstrādes rūpnīcām, tiltiem un noliktavām Krievijā ir “simboliski”, vai tā ir taisnība?
Andrijs Zagorodņuks paskaidroja, ka tieši primāri stratēģiski svarīgiem mērķiem uzbrūk Ukraina.
“Dažreiz patiešām var šķist: kāpēc uzbrukt? Tas ir tik tālu no frontes, vai ne? Bet, piemēram, Kerčas tiltam ir stratēģiska nozīme. Tas apgādā Krievijas armiju ar ieročiem no kontinentālās Krievijas. Un Krima tiek izmantota kā tramplīns spēku radīšanai un veidošanai, grupu veidošanai un pēc tam to nosūtīšanai uz frontes līniju. Tas pats attiecas uz naftas ieguves platformām un rūpnīcām,” sacīja eksperts.
Kāda loma šajā konfliktā ir Krievijas un NATO kodolieročiem?
“Šajā posmā faktiskajā kaujas laukā tam nav nekādas nozīmes,” uz šo jautājumu atbildēja Džons Herbsts, “taču Putins ir efektīvi izmantojis iespējamās kodoleskalācijas draudus, lai atturētu ASV un NATO no ieroču nosūtīšanas uz Ukrainu. Putins kodoldraudus ieviesa mūsu diskursā kā iemeslu, lai neizlēmīgi un pēc iespējas ātrāk necenstos īstenot savas intereses. Tas bija Putina triumfs un, atklāti sakot, ļoti vājš Rietumu sniegums. Galu galā mēs nodzīvojām gadsimtu, kad mums bija kodolienaidnieks – Padomju Savienība. Un tā viss atkārtojas. Taču mums bija nopietnas krīzes attiecībās ar Padomju Savienību, kas mums bija bīstamāks ienaidnieks nekā Putina Krievija šodien. Mēs vienmēr esam apsvēruši iespēju kodolieroču eskalācijai, taču mēs nekad neesam publiski runājuši par to kā par kaut ko tādu, kas liegtu mums sasniegt savus mērķus. Ja Džeks Kenedijs būtu domājis šādi, mēs nekad nebūtu noteikuši Kubas blokādi, kas noveda pie Krievijas raķešu un kodolieroču izvešanas no Kubas.”
Debra Kagana piebalsoja šai idejai.
“Papildus Amerikas Savienotajām Valstīm NATO ir vēl divas kodolvalstis. Un tā vietā, lai baidītos no Krievijas draudiem, vienkārši jāpaceļ klausule un jāatgādina Putinam, ja viņš ir aizmirsis, ka mēs šeit esam “stiprāki”. Mums ir labāki kodolieroči nekā viņam. Turklāt, ja jūs esat liela kodolvalsts un jums ir visefektīvākais militārais spēks uz planētas, jums pat nekas nav jāsaka. Jums vienkārši jāsmaida, kad Putins runā, un ar to vien vajadzētu pietikt, lai viņu atturētu,” viņa sacīja.
Vai Viļņas samitā pieņemtais lēmums neizteikt Ukrainai uzaicinājumu pievienoties NATO liecināja, ka Rietumi nav ieinteresēti tās uzvarā?
“Es biju Viļņā kā novērotājs, un man radās sajūta, ka vispārējais kautrīgums, ko mēs tikko pieminējām, runājot par kodolieročiem, ir pamatā ļoti vājajam Viļņas NATO samita komunikē. Diemžēl galvenie šī mūsu paziņojuma autori bija ASV un Vācija. Daudzas Austrumeiropas valstis, dažas Ziemeļeiropas valstis, pat franči, pat briti vēlējās izteiktāku paziņojumu. Daudzi bija vīlušies par šī notikuma realitāti, uzskatot, ka tas tikai mudināja Putinu domāt, ka viņš varētu pagaidīt šos “kautrīgos Rietumus”. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc NATO samitā Vašingtonā nākamgad mums ir jāsper izšķirošs solis ceļā uz Ukrainas dalību NATO,” uzsvēra Džons Herbsts.
Cik labi amerikāņu varas gaiteņos saprot mūsdienu Ukrainu un Krieviju?
“Rietumos un ASV ir daudz starptautisko lietu ekspertu, daudzi krievu valodas un Krievijas vēstures eksperti, kuri domā, ka viņi dziļi zina Ukrainu, bet patiesībā tas tā nav. Mēs to redzējām ASV izlūkdienestu aprindās, kas pirms lielā iebrukuma iezīmēja spilgtu priekšstatu par to, ko darīs Krievija, un pesimistisku priekšstatu par to, ko darīs Ukraina. Jums tikai jākonsultējas ar mums, Ukrainas ekspertiem, un viņi daudz labāk sapratīs notikušo,” skaidroja Džons Herbsts.
Andrijs Zagorodņuks piebilda:
“Viena no galvenajām Rietumu analītiķu problēmām ir pieņēmums, ka Krievijas spējas ir neierobežotas: “viņiem ir bezgalīga rūpniecība, viņiem ir tik daudz naudas, cik viņi vēlas, viņiem ir tik daudz strādnieku, inženieru un cilvēku, cik viņi vēlas” un tā tālāk. . Tas ir mīts. Krievu karaspēks šajā karā cieta sakāvi. Neskatoties uz milzīgajām spējām, tagad viņi praktiski neko nevar sasniegt. Un visa diskusija tagad ir par to, cik ātri mēs atgriezīsim savu teritoriju. Un daži kritizē Ukrainu par pārāk lēnu darbību. Tas, ko jūs redzat Melnajā jūrā, ir tikai sākums. Uzvara tuvojas.”
“Krievijas sakāve ne tikai ietekmēs Krievijas uzskatus par Eiropu un ASV, bet arī mainīs veidu, kā Krievija “uzskata sevi par Tālo Austrumu lielvalsti”. Veidam, kā viņi noasiņo armiju un iztērē pēdējos savus ieročus, vajadzētu ietekmēt Krievijas dzīvotspēju Indo-Klusā okeāna reģionā, un viņiem nevajadzētu sevi mānīt,” secināja Debra Kagana.
