Krievijas prezidents ir sācis baidīties no savas elites tikpat ļoti, cik tā baidās no viņa. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Financial Times redaktors un Liberālo stratēģiju centra Sofijā priekšsēdētājs Ivans Krastevs
Tā bija neaizmirstama politiska izrāde.
2022. gada 21. februārī, pilna mēroga kara starp Krieviju un Ukrainu priekšvakarā, Vladimirs Putins vadīja Krievijas Nacionālās drošības padomes televīzijas sēdi. Viņš palūdza padomes locekļus paziņot, vai viņi atbalsta to, ka Maskava atzīst Donbasa separātisko republiku neatkarību. Publika redzēja vientuļu, traku caru, kas neņem vērā savus padomdevējus. Viņi baidās no viņa, izmisīgi cenšas viņam izpatikt. Viņš viņus pazemo tikai prieka pēc.
Kremļa reakcija uz neseno ”Vāgnera” algotņu priekšnieka Jevgēņija Prigožina dumpi liek pārdomāt šo ainu. Krīzes iznākumu izlēma vairs ne Putins, bet “kolektīvais Putins” (noslēpumaina personība, tostarp arī Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko).
Putinu pazemoja ”Vāgnera” grupas nodevība, un viņš televīzijā devās ar draudiem “būt bargam”. Taču “kolektīvais Putins” nonāca pie secinājuma, ka prātīgāk būtu vest sarunas ar nemierniekiem un atrast izejas stratēģiju.
Tagad mēs zinām, ka 29. jūnijā Putins tikās ar Prigožinu un citiem ”Vāgnera” komandieriem. Cilvēkam, kurš bija apsēsts ar krāpšanu un nodevību, šī bija rūgta tablete. Kas viņam lika to darīt?
Kas mainījās? Pirmkārt, Putina attiecības ar Krievijas eliti. Tagad viņš baidās no viņiem tikpat ļoti kā viņi baidās no viņa.
Daudzi viņa “padotie” vaino viņu personīgi pašreizējā situācijā. Tieši Putina lēmums izmantot konkurenci starp ”Vāgneru” un Aizsardzības ministriju galu galā noveda pie ”Vāgnera” gājiena uz Maskavu.
Prigožina sacelšanās atklāja Putina personāla politikas centrālo pretrunu. Lai uzvarētu karā, Putinam ir vajadzīgi ambiciozi un nesaudzīgi līderi, piemēram, PMK ”Vagner” boss. Taču, lai nostiprinātu savu varu un nodrošinātu elites vienotību, viņam jāpaļaujas uz tādiem neharizmātiskiem personāžiem kā aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un štāba priekšnieks ģenerālis Valērijs Gerasimovs.
Bailes no “Žukova efekta” – tāda populāra ģenerāļa kā Georgija Žukova, padomju komandiera, kurš sagrāba nacistu Berlīni, parādīšanās izskaidro, kāpēc Prigožinam bija jāaiziet. Sabiedrība šādu figūru varētu uztvert kā alternatīvu Putinam.
Koloniālo karu noslēpums ir tāds, ka tie var gūt panākumus tikai tad, ja tie tiek aizmirsti.
Putina karš nav izņēmums. Viņa uzstājība, ka kaujas Ukrainā ir īpaša operācija, nevis īsts karš, bija mēģinājums pārliecināt krievus, ka laikā, kad viss bija mainījies, viņu dzīvē īsti nekas nav mainījies.
”Vāgnera” PMK algotņi ar savu gājienu sagrāva Kremlim tik svarīgo normalitātes fasādi. Vairs nepietiek ar dzīves līmeņa uzturēšanu, lai pārliecinātu krievus, ka viņiem nav par ko uztraukties.
Visi apvērsumi sākas ar sazvērestību. Bet neveiksmīgi apvērsumi beidzas ar paranoju. Tāpēc šobrīd būtu loģiski sagaidīt krasas pārmaiņas Kremlī – taču nav skaidrs, vai Kremlis riskēs ar izmaiņām augstā līmenī. Lai gan kari parasti pie varas noved ambiciozus un nereti nesaudzīgus līderus, kas sevi ir pierādījuši cīņā, kopš 2022. gada februāra Putina hierarhijā ir pacēlušās tikai divas grupas – tie, kurus uzskata par lojāliem un kurus līderis pazīst personīgi. Stabilitāte izrādījās svarīgāka par nepieciešamību pēc efektīvas vadības.
Tagad, pēc Vāgnera sacelšanās, Putins ir grūtas izvēles priekšā. Nebūs viegli nomainīt Krievijas militāro vadību, neatzīstot, ka Prigožinam bija taisnība. Bet ar šo vadību karā uzvarēt ir vēl grūtāk.
Dažādi priekšstati par sacelšanos Krievijā un ārvalstīs izgaismo tā sekas. Vairums krievu bija nobijušies par pilsoņu kara izredzēm un Prigožina atbalsta reitingi strauji kritās, taču jaunā vienprātība Rietumos ir tāda, ka jebkura varas maiņa Krievijā ir iespēja, un jebkurš līderis, izņemot Putinu, neatkarīgi no viņa politiskajiem uzskatiem var apturēt karu.
Būtu kļūdaini uzskatīt Prigožina gājienu uz Maskavu kā Putina režīma beigu zīmi. Bet nenovērtējiet par zemu tā nozīmi. Tas liecina par varas nodošanu no cara Putina kolektīvajam Putinam.
