Žurnāliste no Rževas (pilsēta Krievijā, aptuveni 200 km attālumā no Maskavas) Jekaterina Duncova ir visnegaidītākā kandidāte uz Krievijas prezidenta amatu. Par savu kandidatūru viņa paziņoja 16.novembrī, iestājoties par karadarbības izbeigšanu Ukrainā, politieslodzīto atbrīvošanu un nepieciešamību pēc demokrātiskām pārmaiņām.
Mēnesi vēlāk, 17.decembrī, par Duncovas nomināciju nobalsoja vairāk nekā 500 cilvēku iniciatīvas grupa. 20.decembrī Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma viņas dokumentus, un tagad Duncovai ir jāsavāc 300 tūkstoši parakstu vismaz 40 Krievijas reģionos. Publicējam interviju ar Duncovu par to, vai tas viss ir nopietni.
Jūs atrodaties Krievijā un strādājat legālā politiskajā laujā. Ir skaidrs, ka jūs esat ierobežota savos izteikumos un formulējumos. Iezīmēsim šos ierobežojumus jau ievadā. Par ko jūs nerunājat, no kādām tēmām izvairiātes, kādus vārdus neizrunājat?
Nav tā, ka es izvairītos no jebkādām tēmām. Bet to mēs saucam par “speciālo militāro operāciju”. Mēs nekomentējam arī Aizsardzības ministrijas izteikumus vai Krievijas armijas rīcību. Citu ierobežojumu nav. Es varu nolīdzināt dažus aspektus, bet es neatsakos runāt par jebkādām tēmām.
Vai tā sauktās SMO nekomentēšana nav sāpīgs kompromiss?
Man ir svarīgi sasniegt noteiktu vēlēšanu kampaņas posmu. Lai to izdarītu, jums jāievēro likums. Ja es to pārkāpšu, es nodoīšu to cilvēku cerības, kuri man uzticas, un tas nozīmē, ka viss būs velti. Man ir svarīgi būt tiesiskajā laukā: es esmu par to, lai mēs visi ievērotu likumus, un es sāku ar sevi.
Labi, tad parunāsim par jums. Kā jūs jūtaties šobrīd? Kādā noskaņojumā jūs tagad esat?
Es ļoti gribu gulēt. Bet tajā pašā laikā es esmu cilvēks, kurš, ja kaut kur iegrimst, tad atdod sevi visu. Un es redzu, ka tagad ne tikai es atdodu, bet arī man dod. Notiek enerģijas apmaiņa. Tāpēc man ir sajūta, ka mēs visu darām pareizi.
Ziniet, tas ir tāpat kā ar pazudušo meklēšanu (Jekaterina Duncova koordinē meklēšanas un glābšanas komandu Rževā). Protams, gadās, ka beigās neatrodam pazudušos, bet cenšamies, darām visu, kas no mums atkarīgs. Iedziļinoties šajā procesā, jūs atdodat visu. Tagad ir tāpat: mēs virzāmies, es negribu apstāties, bet gluži pretēji, es gribu palielināt tempu.
Interesanta analoģija. Taču, meklējot pazudušu cilvēku, svarīgākais ir rezultāts. Kāds gandarījums ir procesā, ja cilvēks netiek atrasts?
Velkam vēl vienu paralēli. Šogad piedalījos “Pilsētas varoņu skolā” – tas ir kurss tiem, kas nodarbojas ar pilsēttelpas attīstību. Mums tur bija darbnīca. Es nonācu pie tā ar zināmām attieksmēm, ar saviem priekšstatiem par hierarhijām, mūs sadalīja komandās, un mani ievēlēja par vienas komandas vadītāju. Kādā brīdī es iedziļinājos dažās jomās, sāku strādāt pati, un mana komanda turpināja darīt savu kopīgo darbu. Tad es sapratu, ka tas ir iespējams. Ka ir iespējami horizontāli savienojumi. Ka cilvēki ne vienmēr gaida norādījumus no viena cilvēka, bet mijiedarbojas viens ar otru, jo viņiem ir svarīgs rezultāts.
Tas ir, runa nebija pat par to, ka mums vajadzēja ieņemt kādu vietu – lai gan man vispirms bija svarīgi, lai mūsu komanda uzvar. Vienkārši kādā brīdī es sapratu: tas, ka cilvēki mijiedarbojas, ka viņi spēj pašorganizēties, ir uzvara. Galvenais, lai process ir uzsākts un darbojas. Šis ir foršākais secinājums, ko esmu izdarīusi šogad, un ar to es dodos uz vēlēšanu kampaņu pēc dažiem mēnešiem.
Un redziet, arī kampaņa darbojas tieši tā. Man ir noteikti uzdevumi, jo īpaši runāt ar jums, ar žurnālistiem, un šobrīd tiek gatavoti dokumenti, reģionālie koordinatori meklē štābu vadītājus pilsētās, štābu vadītāji pilsētās meklē brīvprātīgos. Process ir uzsākts, notiek juridiskais atbalsts, atbalsts sociālajos tīklos, un visi šie procesi neaprobežojas tikai ar mani. Skaidrs, ka es esmu galvenais varonis, bet pašorganizēšanās princips ir vērtīgākais, kas var būt. Tagad es redzu, ka vēsts, kas tika nosūtīta, tiek atgriezta ar reālām darbībām.
Kāda vēsts?
Par alternatīvu. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem būtu alternatīva. Saprast, ka 17. martā viņi necietīs. Būt cerībai, ka vēlēšanu biļetenā būs vismaz viens kandidāts ar tām vērtībām, kuras viņiem ir kopīgas.
Bet līdz 17. martam vēl jānodzīvo. Tikmēr jūsu teiktais un sniegtās analoģijas izklausās pēc principa “galvenais ir piedalīties”. Bet vēlēšanas ir par rezultātu. Ja nav rezultāta, vai process nav veltīgs?
Nē. Process ir vēl svarīgāks. Process satuvina cilvēkus.
Bet kā ir ar mērķi kļūt par prezidentu? Vai tāda mērķa nav?
Es dzīvoju Krievijā. Manā ceļā ir daudz krustojumu, un katrā krustojumā ar mani var notikt jebkas. Un, ja cilvēkiem paliks iespaids, ka “mēs tik ļoti centāmies, un nekas neizdevās”, tas izraisīs negatīvismu. Un es esmu pret negatīvismu. Es nekad neesmu mudinājusi cilvēkus iziet ielās un rakstīt dusmīgus komentārus. Kāpēc to darīt? Nodarbosimies ar kopējo procesu. Es nesaku, ka mēs to visu darām vieglprātīgi, tā ir tikai emocionāla vide, kas motivē cilvēkus strādāt tālāk.
Mums nav nekādu pienākumu. Mūsu cilvēki joprojām visu dara brīvprātīgi. Kā jūs varat pateikt brīvprātīgajam, ka viņš ir kaut ko parādā?
Jā, es nerunāju par “vajadzētu”, es runāju par rezultātu, par kuru nez kāpēc vispār neko nesakāt. Tātad jūs paziņojat, ka nekad nemudināsiet cilvēkus iziet ielās. Vai jūs domājat, ka Putinu var uzvarēt bez ielas?
Tātad mēs to visu nedarām, lai uzvarētu Putinu!”
Tātad…
Ko nozīmē uzvara pār Putinu?
Tas ir tieši tas, ko tas nozīmē. Vēlēšanās ir galvenais kandidāts, viņu sauc Vladimirs Putins. Lai uzvarētu šajās vēlēšanās, jums ir jāuzvar šis Putins. Un kuru tad vēl, Slucki?
Jūs domājat uzvarēt vēlēšanās un tieši kandidātu Putinu. Tā?
Nu protams.
Varbūt jā.
Kāpēc tas joprojām ir “varbūt”? Tas ir vienīgais iespējamais mērķis piedalīties vēlēšanās, vai ne?
Nu, tagad es mānīšu sevi un teikšu, ka mums ir tik lielas iespējas? Teikt: “Ticiet man, cilvēki, mēs noteikti uzvarēsim”? Tam ir jātic, uz to jātiecas, bet tajā pašā laikā jāsaprot, ka pašreizējās galvas atbalsts ir patiešām liels, tāpēc jāizvairās no dziļas vilšanās no rezultāta. Lai cilvēki negulētu depresijā kā pēc 24. februāra. Es vēlos, lai mēs apzinātos savas reālās iespējas.
Tātad jūs pati neticat savai uzvarai?
Visu, ko daru, es nedaru tāpat vien. Es eju līdz galam. Mēs izdarīsim maksimumu, kas ir atkarīgs no mums. Process jau ir sācies. Tas norāda uz nodomu nopietnību. Bet, ja liels procents nobalsos par mani, tā vienalga mūsu realitātē būs nereāla fantāzija. Jums tas arī jāsaprot. Tomēr, ja apstākļi izvēršas tā, kā viņi izvēršas, tas nozīmē, ka tas kaut kam ir vajadzīgs. Man jāiet šis ceļš. Ir mērķis: uzvarēt vēlēšanās. Bet šajā ceļā ir daudz soļu, kad var notikt jebkas, un tas nebūs atkarīgs no manis.
Bet kaut kas ir atkarīgs no jums. Tātad jūs sakāt: es nemudinu un nemudināšu cilvēkus iziet ielās. Bet kā tas patiesībā darbojas? Ja kāds no kandidātiem uzskata, ka pret viņu izturas netaisnīgi, ja viņš tiek noņemts no vēlēšanām vai vispār nedrīkst tajās piedalīties, viņš saka precīzi: “Ejam ielās!” Vai tas jums nav piemērots?
Nē.
Bet kā?
Strādāsim tiesiskajā laukā.
Ielu protests ir pilnīgi likumīgs mehānisms
Jūs taču saprotat, ka pieteikums mītiņam ir jāiesniedz 10 dienas iepriekš. Kāda tad jēga? Mums ir juristi, un juristu ir daudz. Ir advokāti. Mēs esam gan morāli, gan resursu ziņā gatavi cīnīties katrā šīs kampaņas posmā. Mēs strādāsim. Es neteikšu: ” Paldies par piedalīšanos, uz redzēšanos.”
Kur ir šīs gatavības robeža? Ar ko jūs esat gatava riskēt šajā cīņā?
Es neesmu gatava riskēt ar saviem radiniekiem.” Es domāju fiziski riskēt.
Un sevi?
Esmu gatava.
Es atveru jūsu Telegram kanālu. Un tur, starp jaunākajiem ierakstiem: ziņas par jūsu atbalstītājas Olgas Suvorovas aizturēšanu un par pazudušo Alekseju Navaļniju. Šie ir divi piemēri, kurus jūs, iespējams, piemērat uz sevi. Ar kādām sajūtām jūs tās pielaikojat?
Ar pozitīvu attieksmi. Cilvēki to var izturēt, tāpēc es arī izturēšu. Esmu jau runājusi ar brīvprātīgajām meitenēm, kuras nodrošina aizturētos ar visu nepieciešamo. Viņas man solīja vest pakas. Es jautāju Jūlijai Gaļaminai: “Kāda ir situācija pirmstiesas aizturēšanas centrā?” Viņa tur nosēdēja 30 dienas. Teicu, ka mani mati ir balti un jākrāso saknes, citādi būs neglīti. Viņa atbildēja, ka pirmstiesas izolatorā ir frizieris, to visu var izdarīt.
Es saprotu, ka tas izklausās naivi, bet es pati nolēmu: jā, būs slikti, nepatīkami un biedējoši. Bet es to visu iztēlojos, vizualizēju, un domāju, ka tas viss man nebūs milzīgs stress.
Kas tas viss ir? Gaļaminas ieslodzījums uz 30 dienām un Alekseja Navaļnija ieslodzījums uz 19 gadiem joprojām ir divi dažādi ieslodzījumi.
(Smagi nopūšas) Es ticu liktenim. Kā vajadzēs notikt, tā notiks.
Jūs teicāt, ka neesat gatava riskēt ar saviem radiniekiem. Tas ir līdzīgi instrukcijai par jūs pašas neitralizāciju, ko jūs piedāvājāt valstij. Tiklīdz jums draudēs nogalināt mīļotos, jūs noejat no distances.
Kāpēc viņi man draudētu?
Lai atbrīvotos no jums
Ja viņi vēlētos, viņi jau būtu atraduši iespēju no manis atbrīvoties.” Viņi mani pasludinātu par ārzemju aģentu – un tas arī viss, nekādas vēlēšanas, nekādas kampaņas. Vieglākais veids.
Tātad jūs domājat, ka Krievijas varas iestādēm ir netipiski ķerties pie draudiem un šantāžas?
Es domāju, ka tie ir pārāk radikāli pasākumi pret mani. Uzskatu, ka tie netiks izmantoti. Man liekas, ka jūs tagad runājat nevis par valsti, bet par visādiem fanātiķiem. Negribu apvainot visus kazakus, bet atceros, kā daži viņu pārstāvji Navaļniju sita ar pātagām. Ir tādi cilvēki.
Navaļniju uz 19 gadiem ieslodzīja nevis kazaki
Nu, mēs rīkosimies atbilstoši situācijai. Es nedomāju, ka valsts uzdrošināsies kaut ko tādu darīt.
Kad izlēmāt kandidēt uz prezidenta amatu, vai jums prātā bija politiķa tēls, ar kuru jūs sevi asociējāt?
Nē, es ne ar vienu sevi nesaistīju. Cilvēciskā līmenī man ir tuva Angela Merkele. Viņa nekad sevi nav izcēlusi, tas nav politiķis mašīnā ar mirgojošām gaismām, bet parasts cilvēks, kurš iet uz veikalu un sazinās ar cilvēkiem. Man patīk politiķi, kas vienkārši strādā. Lūk, par prezidentu strādā vienkārši cilvēks, tāpēc uz darbu ieradās ar velosipēdu.
Tad, gluži pretēji, spēlēsim tādu kā spēli “Kāpēc ne es”. Kāpēc jūs neesat Ksenija Sobčaka, tas ir, kandidāte ar liberālu programmu, kas iegūst 1,5% un leģitimizē vēlēšanas? Kāpēc jūs neesat spoileris, vienkārši izsakoties?
Spoileris, ne spoileris… Es ne ar vienu no Krievijas varas iestādēm nekomunicēju, ne ar vienu neveidoju attiecības, nevienu tur nepazīstu.
Kāpēc jūs tomēr neesat Navaļnijs? Cilvēks, kurš izaicināja Putinu un kura dzīve tika izpostīta
Tāpēc, ka mums un viņam ir dažādas vērtības. Es neesmu “pret”, es vienmēr esmu “par” kaut ko. Un es esmu daudz mazāk radikāla.
Kāpēc jūs neesat Boriss Nadeždins, kurš arī kandidē prezidenta vēlēšanās ar aptuveni tādiem pašiem saukļiem kā jūs?
Nadeždins ir pieredzējis federālais politiķis ar piekļuvi federālajiem televīzijas kanāliem.
Un kas tur slikts?
Es nerunāju par sliktumu, es runāju par atšķirībām.
Bet es jautāju, kāpēc man jābalso par jums, nevis par viņu. Ar ko jūs atšķiraties – “ar ko jūs esat labāka” nozīmē?
Kā saka pats Boriss Borisovičs Grebenščikovs: katrs izvēlas to, kas viņam patīk. Kādam patīk pieredzējušie, kādam jaunie, kādam sievietes, kādam vīrieši – šeit viss ir atkarīgs no vēlētāja.
Kāpēc prezidenta kandidāts nevēlas paskaidrot, kāpēc viņš ir labāks par otru kandidātu?
Pēdējā laikā nez kāpēc man tieši tas jāskaidro žurnālistiem. Bet cilvēki vienkārši nāk un atbalsta. Tātad mana taktika darbojas.
Bet cilvēki par jums uzzina caur žurnālistiem. Cilvēki izlasīs šo interviju un nolems balsot par Jekaterinu Duncovu
Ļoti labi, lai viņi balso.
Bet es baidos, ka viņi joprojām vēlētos izlasīt, kāpēc viņiem tas būtu jādara
Tāpēc, ka esmu cilvēks, kuram ļoti tuva lokālā darba kārtība. Jo es esmu cilvēks, tāpat kā visi citi. Dzīvoju parastā dzīvoklī, man ir tādas pašas problēmas kā citiem cilvēkiem: tie paši kredīti, tāda pati vajadzība maksāt par īrētu dzīvokli, tās pašas grūtības ar bērniem. Bet tajā pašā laikā es vēlos palīdzēt citiem cilvēkiem, es vēlos, lai mani bērni realizētu sevi un saglabātu interesi par tādām lietām kā vēlēšanu tiesības. Es vēlos, lai viņi būtu savas valsts pilsoņi.
Es pilnībā saprotu, kā dzīvo parasts cilvēks. Es pati esmu parasts cilvēks. Es neesmu atrauta no zemes, es neesmu federāla līmeņa politiķis, un tas ir mans aicinājums.
Jūs teicāt, ka jums ir tādas pašas problēmas kā citiem cilvēkiem. Kādas ir jūsu trīs galvenās problēmas šobrīd dzīvē?
Pirmā ir ar naudu saistīta problēma. Man ir jānodrošina ģimene – tas ir gan pienākums, gan grūtības. Otrkārt, nosaukšu konkrēti: man ir zemes gabals, ko man kā daudzbērnu mātei piešķīra valsts. Tomēr tas, teiksim, nav dzīvotspējīgs. Šī ir zona starp augstsprieguma vadiem un latvāņiem. Tā ir daudzu daudzbērnu ģimeņu problēma – ko darīt ar zemes gabaliem bez infrastruktūras? Un ar pabalstiem vispār? Šeit daudzbērnu ģimene stāv rindā uz dzīvokli, bērnam paliek 18 gadi – un viņa iet uz vispārējo rindu, zaudējot visas izredzes. Nu, trešā problēma… Ziniet, daudziem šķiet, ka viņi nedzīvo paši savu dzīvi. Pirms vēlēšanu kampaņas sākuma es biju ļoti noraizējusies, vai viss, ko es darīju, nesniedza gaidītos rezultātus. Iespējams, tā ir pusmūža krīze. Esmu nodzīvojusi līdz šim vecumam, man ir bērni, man ir divas augstākās izglītības, bet vai esmu sevi realizējusi? Tāpēc nemitīgi iesaistos dažādās aktivitātēs, lai nepakļautos šai sajūtai, lai mana klātbūtne šeit un tagad būtu svarīga.
Tātad šī vēlēšanu kampaņa ir daļēji priekš jums? Vai varbūt ne daļēji, bet galvenokārt?
Jā, arī man pašai. Tā ir mana motivācija, bet cilvēki to jūt. Viņiem šķiet, ka es gribu to, kas notiek tagad. Uzticība nedzimst pati no sevis! Tas nenotiks, ja es pati neticēšu, ka vēlos tam iet cauri.
Kredītus minējāt gan kā savu personīgo, gan kā jūsu vēlētājiem saprotamu problēmu. Kam jūs ņēmāt kredītus?
Tikai, lai dzīvotu.
Intervijā Oļegam Kašinam teicāt, ka dzīvojat no pabalstiem maznodrošinātām ģimenēm – jums ir trīs bērni un esat šķīrusies – un no nepilna laika darbiem, kas saistīti ar medijiem. Kas tie ir par blakus ieņēmumiem?
Pārrakstīšana, daži īsi raksti, grupu uzturēšana sociālajos tīklos.
Kādu grupu?
Tagad nekādu, saistībā ar vēlēšanām.
Un pirms kampaņas?
Nedrīkstu par to runāt (smejas). Pilnīgi dažādas grupas.
Vai cerat, ka šī vēlēšanu kampaņa var uzlabot jūsu finansiālo stāvokli?
Kā?
Nekad nevar zināt iespējas: paziņas, slava un galu galā prezidentam ir laba alga
(Smejas) Jā, tieši prezidenta algas dēļ es tajā iesaistījos. Nē, nauda nav vissvarīgākā lieta dzīvē, vienkārši tās nekad nav pietiekami.
Iedomāsimies situāciju. Vīrietis dārgā uzvalkā klauvē pie jūsu dzīvokļa Rževā un piedāvā miljonu dolāru – tas ir, iespēju nomaksāt visus parādus, nodrošināt sevi un savus bērnus uz mūžu, kā arī mūžīgu biļeti uz federālajiem sarunu šoviem. – tas ir, slava un iespēja pārraidīt savas idejas plašai auditorijai. Pretī jums vienkārši vajadzētu pārtraukt prezidenta kampaņu, jo īpaši tāpēc, ka nav gandrīz nekādu izredžu uzvarēt. Darījums ir labs. Ko jūs atbildēsiet šim cilvēkam?
Es redzu, ka jūs esat kaut kāds provokators. Pirmkārt, pie manis neviens tāds nenāks. Otrkārt, esmu pieradusi pati risināt savas problēmas un daru to jau daudzus gadus. Treškārt, šis piedāvājums mani neinteresēs, jo nauda man nav prioritāte. Tas, ka man ir miljons dolāru, nepadarīs mani laimīgāku. Un tāpēc, ka es arī iešu pa federālajiem kanāliem kā muļķe. Kur tur doties, uz “Ļaujiet viņiem runāt”? Kas tas ir, kaut kāds sasniegums? Nē. Vai došanās pie Solovjova ir sasniegums? Arī nē.
Kas būs sasniegums?
Iegūt resursus, lai patiešām palīdzētu cilvēkiem. Lūk, tas ir īsts sasniegums.
