Lai gan Jevgeņijs Prigožins atteicās no apvērsuma mēģinājuma, kad viņa algotņi no Vāgnera grupas gandrīz sasniedza Maskavu, šī sacelšanās varēja liktenīgi iedragāt Putina režīmu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Ņujorkas New School Universitātes Starptautisko attiecību fakultātes dekāne, Pasaules politikas institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece, projekta ”Krievija” vadītāja, Ņikitas Hruščova mazmazmeita Ņina Hruščova
Var paiet dienas, nedēļas vai pat mēneši, līdz plaisas kļūst pilnībā redzamas, taču nemaldināsim sevi: katra krīze, kas beidzas tikai ar virspusēju izlīgumu (vai pat bez izlīguma), samazina Putina figūru un līdz ar to arī viņa ilgstošo krievu elites atbalstu. Pretinieki, visticamāk, jau skatās uz viņa troni.
Īstermiņā Putins var attēlot sacelšanās neveiksmi savā labā. Pretēji Prigožina cerībām, tautas masa necēlās un nepievienojās dumpim, un Krievijas armija palika Kremļa pusē, lai arī bez īpaša entuziasma (Par to liecina fakts, ka uz Rostovu pie Donas, lai pretotos Prigožina algotņiem, bija jāsūta čečenu karavīri). Taču ar laiku kļūs skaidrs, ka tas viss neliecina par Putina režīma spēku.
Acīmredzot neviena no pusēm nebija pārliecināta, ka varētu pārspēt otru. Lai gan Prigožins asi kritizēja Krievijas militāro vadību, viņš noliedza, ka mēģinātu sarīkot apvērsumu. Gluži pretēji, viņš apgalvoja, ka ”Vāgnera” kampaņa pret Maskavu bija ” taisnības gājiens” to karavīru labā, kuri iet bojā Ukrainā Krievijas armijas sliktās vadības dēļ, taču pat šī misija tika ātri pārtraukta. Prigožins zināja, ka uzbrukumā Maskavai viņš neizdzīvos.
Prigožinam situāciju sarežģīja fakts, ka viņam nekad neizdevās iekarot Krievijas sabiedrības sirdis. Ainās ar pūļiem, kas atbalstīja viņu un viņa cīnītājus, kad viņi atstāja Rostovu pie Donas (pilsētu, kurā vāgnerieši sagrāba visus militāros objektus), galvenais motīvs bija absurda sajūta: “kara varoņi” devās pret Krievijas armiju. Neskatoties uz to, lielākā daļa krievu neatbalsta Prigožina nežēlīgo retoriku. Viņa koncepcijai par Krievijas attīrīšanu no korupcijas un neizlēmības par asinsizliešanu trūkst plašas pievilcības.
Tomēr Putina reakcija uz šo dumpi diez vai ir spēcīga līdera vai pat pieredzējuša taktiķa reakcija. Viņš nosodīja apvērsumu un solīja ” brutāli” sodīt tajā iesaistītos, taču šī reakcija nebija pietiekami ātra, un Putina retorika drīzāk atgādināja paniku, nevis draudus. Viņš bija cilvēks, kas reaģēja uz notikumiem, nevis tos kontrolēja.
Vēl ļaunāk, Putinam ne tikai neizdevās apspiest šo sacelšanos (nemaz nerunājot par Prigožina iznīcināšanu), bet arī ļāva Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko panākt vienošanos, kas faktiski palīdzēja Prigožinam izvairīties no atbildības: ”Vāgnera” priekšnieks tagad dzīvos Baltkrievijā un noziedzniekiem izvirzītās apsūdzības tiks atceltas. Daži krievi saka, ka Putins šajā darījumā izskatās smieklīgi vājš, jo viņam tas nepārprotami tika pasniegts kā noticis fakts.
Nevar pilnībā izslēgt iespēju, ka Putins centīsies sevi pozicionēt kā lielu miera nesēju. Bet tam viņam vajag Krievijas elites, kas pulcējas ap viņu. Bet Putina ilgstošā klusēšana pēc Prigožina darījuma ar Lukašenko, liek domāt, ka Putins pats nezina (pat tagad), vai viņš var paļauties uz sava tuvākā loka lojalitāti. Cilvēki vēlas, lai viņš paskaidro, kāpēc “nodevējam” Prigožinam vispār tika piedots. Iespējams, ka apvērsums ir sagrauts, taču pasaule redz, ka joprojām trūkst valsts vadības.
Protams, Putinam joprojām ir sabiedrotie, piemēram, Čečenijas republikas līderis Ramzans Kadirovs, kurš solīja sūtīt uz Maskavu karaspēku, lai cīnītos ar apvērsuma rosinātājiem. Vairāki Krievijas līderi, tostarp Valsts domes priekšsēdētājs Vjačeslavs Volodins, ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un vairums gubernatoru, ir izteikušies, lai aizstāvētu režīmu.
Taču Krievijas elites pretestība nemierniekiem izriet ne tik daudz no Putina atbalsta, cik no opozīcijas Prigožinam. Lai gan elite ir neapmierināta ar daudziem Putina lēmumiem, tostarp Krievijas izolāciju un pieaugošo atkarību no Ķīnas, un, lai gan viņi arvien vairāk uzskata viņu par vāju un traku līderi, Putins joprojām ir labāks risinājums, nekā agresīvais algotņu slepkavu armijas vadītājs un bijušais zeks.
Taču Prigožina pusē, acīmredzot, izrādījās arī vairāki Krievijas līderi. Piemēram, viņam acīmredzot bija līgumi ar Tulas apgabala, kas atrodas netālu no Rostovas pie Donas, gubernatoru ģenerāli Alekseju Djuminu. Maskavā runā, ka Djumins, kurš iepriekš bija atbildīgs par Putina drošību un savulaik tika uzskatīts par vienu no viņa potenciālajiem pēctečiem, Prigožina vārdā vedis sarunas ar Lukašenko un, iespējams, pat apsolījis ”Vāgnera” grupas vadītājam militāru amatu
Šāds solījums būtu vieglāk izpildāms, ja, kā daži uzskata, Djumins kļūtu par jauno Krievijas aizsardzības ministru, nomainot Prigožina galveno ienaidnieku Sergeju Šoigu. Djumina vadībā Krievija, bez šaubām, izturēsies stingrāk pret Ukrainas karu, par ko Prigožins būtu apmierināts.
Putinam draudīgāks ir iespējamais Kremlim pietuvināto spēku vai Krievijas FSB drošības amatpersonu iespējamais atbalsts (vai pat tā organizēšana) Prigožinas nemierniekiem, kuri vaino Putinu, ka tas ļāvis Ukrainas karam tik ilgi ievilkties. Bet, pat ja tas tā nav, pats fakts, ka Prigožins publiski un nekaunīgi nepaklausīja Putinam un palika nesodīts, var iedvesmot jauniem mēģinājumiem gāzt Krievijas augstāko vadību.
Kurš var ieņemt troni? Divas acīmredzamas iespējas: Nikolajs Patruševs, Krievijas Drošības padomes sekretārs un viņa dēls Dmitrijs, lauksaimniecības ministrs. Vēl viens kandidāts ir premjerministrs Mihails Mišustins, kurš apzināti parādījās televīzijas ziņu reportāžās ar savu aktīvismu šīs krīzes laikā, kamēr Putins esot aizbēdzis drošībā Valdajā, prom no Kremļa. Ir arī pieminētais Djumins, kā arī Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins, kurš kontrolē pats savu vareno bruņoto grupu.
Tas viss nenozīmē, ka Putina gals ir tuvu un neizbēgams. Ļoti ilgi čukstus tiek runāts par Krievijas eliti, kas it kā vēlas viņu nomainīt. Bet pārmaiņas nekad nenāk. Tāpat kā Prigožins, kurš pameta cīņu, par kuras uzvaru nebija pārliecināts, arī Putina potenciālie konkurenti nav pārliecināti, ka spēs pārspēt savus konkurentus.
