Politiskā destabilizācija var izraisīt pilsoņu karu Krievijā, kas būtu bīstams arī Rietumiem. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada vācu un Eiropas studiju lektors Londonas King’s College Aleksandrs Klārksons un Krievijas politologs, Eiropadoms Ārējo attiecību padomes darbinieks Kirils Šamijevs
Divdesmit septiņus gadus pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā (kas šobrīd šķiet ļoti tāla pagātne) Eiropas Savienība jau domāja par sankciju noteikšanu pret Krieviju.
1995. gadā pēc Krievijas militārās iejaukšanās Čečenijā ES līderi apturēja plānotā partnerības un sadarbības līguma ratifikāciju un draudēja Maskavai ar vēl lielākām sekām, ja turpināsies tās kara noziegumi, tostarp bezatbildīga čečenu civiliedzīvotāju bombardēšana.
Borisa Jeļcina valdība atrisināja konfliktu Čečenijā, atkal izmantojot brutālu militāru spēku, taču Eiropa galu galā līgumu tomēr ratificēja. Turpmākajos gados Krievijas vadība sāka demontēt demokrātiskās institūcijas, 2008. gadā iebruka Gruzijā un 2014. gadā izvērsa karu Austrumukrainā, kas bija priekšvēstnesis pilna mēroga iebrukumam 2022. gada februārī.
Atskatoties uz 20. gadsimta deviņdesmito gadu neizmantotajām iespējām, mēs atceramies, kā aktuālas dilemmas var likt politikas veidotājiem zaudēt redzeslokā redzamās krīzes pazīmes. Reaģējot uz Vladimira Putina slaktiņu Ukrainā, ES nevar atļauties negatavoties nākamajai Krievijas krīzei.
Karš Ukrainā, tāpat kā karš Čečenijā 90. gados, ir radījis milzīgu spiedienu uz Krievijas kā valsts stabilitāti. ES dalībvalstīm un institūcijām obligāti jāsāk plānot virkne pēckara un pēc Putina scenāriju Krievijā, tostarp tādu, kur Krievijas politiskās sistēmas destabilizācija novestu pie bruņota konflikta valstī. Lai aizsargātu Eiropas, tostarp Ukrainas, kolektīvās intereses no jebkādiem turpmākiem nemieriem Krievijā, ES ir vajadzīga stratēģija, kas aktīvi veicinātu tās demokratizāciju, lai cik niecīgas iespējas to darīt ir šobrīd.
Kremlis jau sen ir noraidījis Briseli kā globālu spēlētāju. Pēc tam, kad eiropieši nosodīja Čečenijas karu laikā pastrādātās zvērības, Maskava mēģināja šķelt un valdīt, iznīcinot bloka vērtībās balstīto vienotību, piesaistot atsevišķus līderus, nodalot spēcīgākās dalībvalstis un to nacionālās intereses. Daudzos gadījumos Krievija ir panākusi nepieciešamo ekonomisko un politisko integrāciju ar Rietumvalstīm, apejot iekšējās demokrātiskās reformas.
Maskavas ciniskā fiksācija par atsevišķu ES dalībvalstu interesēm gan atspoguļoja, gan met ēnu uz Krievijas uztveri par ES. Pat opozīcijā noskaņotie Krievijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji uzskatīja ES par nelīdzsvarotu konfederāciju, kurai ir lielas pilnvaras noteikt bloka ekonomisko un ārpolitiku.
Ekonomiskā izaugsme, pārvietošanās brīvība un sadarbība ar atsevišķām ES dalībvalstīm ir padarījusi viņus aklus pret pakāpenisku brīvības izzušanu Krievijā.
Krievijas elite ir apguvusi svešvalodas un uzkrājusi pietiekami daudz nozagtu vai naftas bagātību, lai ērti pavadītu atpūtu Rietumeiropā, neuztraucoties par demokrātisko vērtību ievērošanu savā valstī.
Šis Maskavas un Briseles darījums beidzās ar iebrukumu Ukrainā. Zaudējušas jebkādu ietekmi uz Putinu, Krievijas elites ir izvēlējušās vai nu melot, vai bēgt no valsts, vai arī sākt ķildu, noveļot vainu par krīzi viena uz otru. Ja Krievijai izdosies izvairīties no pilnīgas slīdēšanas totalitārismā, tad tas, kas paliek pāri no tās demokrātiskās opozīcijas, beidzot var atzīt ES spēju iedarboties pārveidojošu progresīvu spēku.
Ir saprotama Ukrainas neapmierinātība ar ES ciešāku saikni ar Krieviju, taču atteikšanās no Krievijas imperiālisma veicināšana būtu visu Krievijas kaimiņvalstu interesēs.
Pašreizējā Maskavas elite tik un tā apsūdzēs ES par iejaukšanos, un tāpēc ES nav ko zaudēt, uzsākot plašas debates par demokrātiskām reformām Krievijā pēc Putina laika.
Pēckara Krievijai, kas cīnās, lai pārvarētu Putina toksisko mantojumu, vajadzēs daudz ko mācīties no ekonomiski plaukstošās ES, kas ir apvienojusi un pārveidojusi sabiedrības, kas reiz cīnījās viena ar otru divos pasaules karos.
Taču ES institūcijām būs jāizklāsta detalizēti soļi, kas jāveic Krievijas valsts elitei kā stingri nosacījumi, lai atjaunotu piekļuvi tirdzniecībai, ceļošanai un investīcijām. Viņiem arī būtu jānodrošina stimuli. Patiesas reformas, kas aizsāk virzību uz tiesiskumu un Krievijas pēckonflikta saistību atzīšanu pret Ukrainu un citām skartajām valstīm, varētu tikt atalgotas ar solījumu sākt sarunas ar Briseli.
Eiropas neuzticēšanās Krievijai ir dziļi iesakņojusies, tāpēc ES ir jāapņemas veikt pārbaudi katrā šī procesa posmā.
Daudzi krievi ir pazīstami ar principu “uzticies, bet pārbaudi”, kas bija pamatā kodolatbruņošanās sarunām Gorbačova-Reigana laikmetā. Bet tikai nelokāma apņemšanās veikt verifikāciju var atjaunot uzticību.
Pakāpeniski atjaunojoties uzticībai, Krievija galu galā var integrēties ES vienotajā tirgū, kas ir veiksmīgas ekonomiskās un sociālās kārtības mugurkauls Eiropā.
Diskutēt par stimuliem Krievijas reformām var šķist pāragri. Bet varbūt ir tikai trausls iespēju logs, lai atbalstītu patiesu pārveidi Krievijā. Tas prasīs krieviem atmest Putina režīma imperiālistiskās ilūzijas. Ja viņi to spēs, var pavērties ceļš uz kopīgām Eiropas mājām visiem. Rietumi nedrīkst aizmirst par pozitīvu pārmaiņu potenciālu Krievijā, pat ja tie atbalsta Ukrainu tās cīņā par izdzīvošanu.
