Iespējams, ka no tālāku senču folkloras līdz mums nonākuši tikai tāda veida vēstījumi, kurus zinām no, piemēram, Raimonda Paula dziesmas ”Atnāk jauka vasariņa”: ”Iemet vecais granapiku, naudu nežēlo! Tik un tā tu kapā līdzi nepaņemsi to”, kas diezgan spilgti iezīmē to ”līdzi paņemšanu”, tomēr tuvinieku izvadīšana vienmēr ir īpašām emocijām pārpildīts laiks, kurā galvenais nav vairs ”manta” kā tāda, bet tikai sava veida emocija, kuru vēlamies apbedīt kopā ar aizgājēju.
Lai gan šī tēma varētu šķist sensitīva un dziļi intīma, tauta labprāt dalās arī ar to. Par ko liecina lielā aktivitāte pie lietotājas @elinakursite ieraksta platformā X:
”Šodien apglabājām brūtgāna vecmammu. Ieliku viņai zārkā līdzi “Šņāci, Minna” vārdus, jo tā bija viņas mīļākā dziesma. Jūs esat kaut ko likuši līdzi apglabājamajiem?”
Nu, cik atraktīvs ievads, tik pat arī turpinājums:
@aigajonele: ”Opim likām līdzi ķemmi, mutautiņu, kortelīti, kārtis, Latvijas laika anekdošu grāmatiņu, svaigāko “Kurzemnieku” un vēl arī “Sestdienu” – atceros, mamma teica, ka jāliek tieši Sestdiena nevis Diena, jo uz tās nedēļas izdevuma esot dikti smuka meitene virsū, tieši opja gaumē.”
@murzemax: ”Mammai grāmata,brilles ,ķemme. Vīratēvam,arī savam tēvam-mazais kortelītis,cigaretes,mobilais. Vecvecmammai bija paciņa ar brūtgānu vēstulēm zem spilvena. Vecaimātei -maza koka lādīte,ko pati bij salikusi. Arī vēstules, kaut kādas bērnu čības utt”
@bizenajs_V2: ”Jā. Vectēvam ieliku kabatā kārtis, jo mēs mēdzām vakaros spēlēt pokeru un citas kāršu spèles, ar ko esot laiku īsinājuši leģionāri un pēc kara mežstrādnieki. Īsi pirms aprakšanas kāds no radiem tomēr izņēma laukā, jo spēlēt kārtis neesot Dievam tīkama nodarbe.”
@Snowtales: ”Mūsu dzimtā kaut kā ir iegājies, ka liek līdzi brilles, ķemmi un kabatas lakatiņu. Es nezinu, vai tas ir vispārpieņemts Zemgalē vai kur citur.”
@alise_paberza: ”Vectēvs vēl ilgi pirms miršanas teica, ka zārkā jāieliek visi (!) viņa bildētos diapozitīvus, simt gramu kortelītis un uzgriežņu atslēga, lai jestrāka dzīve taisaulē. Visu ielikām, arī suņa siksniņu, lai abi var satikties atkal tur. Diapozitīvus gan tikai dažus.”
@KitijaK123: ”Mammai līdzi cigaretes un “zobi”, to man stingri pieteica, lai ieliek līdzi:-) Ome jau izsenis piekodināja, lai glabā ar viņas spilvenu, ka uz skaidām negulēs.. Vidu izdarījām kā prasīja:-)”
@inguc_4ever: ”Jā, vecmammai ieliku līdzi nepabeigto adīkli un grāmatu , krustvārdu mīklas un mīļākos pirādziņus , un vēstuli ar pateicību par dzīvē sniegtajām mācībām, palūdzu piedošanu par zaudēto laiku un nepateiktajiem vārdiem un kopumā visu to, ko vajadzēja pateikt, bet nepaspēju”
@vaveris: ”Miļākā krūze, spogulis, pašdarināts mājās vīns, neatvērta (jo nepaspēja) Ziemassvētku dāvana. Noteikti bija vēl kaut kas, ko esam likuši līdzi vecvecākiem, bet dotajā brīdī neatceros.”
Un šādā veidā vēl ļoti daudz, kas apliecina, ka arī šādas tēmas ir ļoti sirsnīgas un aizrautīgi lasāmas. Protams, šeit būtu arī tēma kādai antropoloģijas disertācijai, jo ir taču kaut kas, kāpēc pat latviešu varenie nav gājuši Ēģiptes faraonu tradīcijās.
Paldies Elīnai Kursītei par pozitīvām domām piepildīto ierakstu
Šodien apglabājām brūtgāna vecmammu. Ieliku viņai zārkā līdzi “Šņāci, Minna” vārdus, jo tā bija viņas mīļākā dziesma. Jūs esat kaut ko likuši līdzi apglabājamajiem?
— Elīna Kursīte (@elinakursite) January 20, 2024
