24.februārī apritēja divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma un desmit gadi kopš Maskavas nelikumīgās Krimas aneksijas.
Ukraiņi drosmīgi cīnījās pret brutālo uzbrukumu. Tomēr divus gadus pēc liela mēroga agresijas sākuma Kijiva saskaras ar ieroču un dzīvā spēka trūkumu, kā arī starptautiskā atbalsta nestabilitāti un papildu militāro un finansiālo palīdzību no Rietumiem.
Atlantijas padomes Eirāzijas centrs un ASV Miera institūts (USIP) uzaicināja bijušos ASV vēstniekus Ukrainā un Krievijā analizēt konflikta apstākļus, pašreizējo situāciju kaujas laukā, Rietumu palīdzības nozīmi un katastrofālās sekas, kas varētu rasties bez konflikta. to, kā arī to, ko var darīt, lai nodrošinātu Ukrainas ekonomisko attīstību, drošību un demokrātiju ilgtermiņā.
Ukrainas diplomātiskās misijas ASV vadītāja vietnieks Deniss Sieniks savā ievadvārdā diskusijas dalībniekiem atgādināja, ka “karš Ukrainā turpinās jau 10 gadus, kopš tā dēvētie “zaļie cilvēciņi”. “izsēdās Krimā.”
Diplomāts sacīja, ka “nekādi Ukrainas centieni” nav noveduši pie miera, tostarp “Eiropas valstu valdību pārstāvju iesaistīšana”.
“200 sarunu raundi nebija pārliecinoši, jo pēc kāda laika 220 000 Krievijas karavīru 2022.gada februārī no dažādiem virzieniem ienāca Ukrainā,” sacīja diplomāts.
Deniss Sieniks karu pret Krieviju nosauca par ukraiņu tautas genocīdu.
“22.februārī vairums valstu neticēja, ka Ukraina izdzīvos, bet tā izdzīvoja,” uzsvēra diplomāts, “pēdējo divu kara gadu laikā ukraiņiem uzbruka 3000 mērķētu bumbu, 7500 raķešu, 3700 šahedu. Tomēr mēs esam atbrīvojuši pusi no Krievijas spēku sagrābtās valsts 2022. gada februārī. Mēs esam nodrošinājuši graudu piegādes drošību globālo dienvidu valstīm. Mēs iznīcinājām trešo daļu Krievijas Melnās jūras flotes. Tajā pašā laikā mēs Ukrainā veicam ekonomiskās reformas – un tas ir kara laikā! Un mēs novērtējam katru ukraiņu dzīvību, kā tas nav gadījumā ar krieviem, kuri turpina censties pārņemt Ukrainu, kā to pierāda brutālais uzbrukums Avdijivkai. Ukraina vēlas mieru, bet, kad mēs runājam par mieru, mēs esam spiesti izcīnīt mieru no Kremļa.
Ukrainas diplomāts nākamo gadu definēja kā “karā izšķirošu”. Viņš pateicās Savienotajām Valstīm un Rietumiem “par militāro un finansiālo palīdzību, par sankcijām pret Krieviju”, taču atgādināja, ka Ukrainai “pašlaik patiešām ir vajadzīga munīcija, tāldarbības ieroči un citi moderni ieroči”.
Deniss Sieniks aicināja “pretoties Putinam”.
“Ja Ukraina zaudēs un Putins uzvarēs, mainīsies visa pasaules sistēma. Šeit nav vidusceļa. Mums jāizvēlas, kādā pasaulē mēs vēlamies dzīvot: Putina pasaulē vai pasaulē, kas tika celta daudzus gadu desmitus pēc Otrā pasaules kara?” klātesošos uzrunāja Ukrainas diplomāts.
Kas un kā noveda pie pašreizējā pilna mēroga kara?
Bijušais Amerikas Savienoto Valstu vēstnieks Krievijā un Ukrainā Džons Tefts, kurš šobrīd nodarbojas ar globālās diplomātijas un drošības pētniecību korporācijā RAND, atgādināja par notikumiem 2014.gadā un uzsvēra trīs galvenos punktus.
Bijušais vēstnieks atgādināja, ka “prezidenta Janukoviča vara jau bija sākusi brukt”.
“Mantkārības un korupcijas līmenis sasniedza tādu līmeni, ka visa tauta zināja, ko dara tā sauktā “ģimene” – Janukovičs, viņa radinieki un partneri,” sacīja vēstnieks, “valsts pārstāsta stāstus par to, kā Janukoviča cilvēki izņēma skaidru naudu, aizveda to koferos uz bankām Persijas līča valstīs. Tas viss bija iedragājis jau tā nelielo atbalstu, kāds savulaik bija Viktoram Janukovičam.
Otrs svarīgais punkts, saskaņā ar augsta ranga diplomāta atmiņām, bija “pilsoniskās sabiedrības attīstība un ietekme Ukrainā”.
“Uzskatu, ka mums vajadzēja aktīvāk veicināt pilsoniskās sabiedrības attīstību. Pat ja mēs nevarētu ietekmēt dažus politiskos notikumus augšgalā, mēs būtu varējuši atbalstīt tos cilvēkus, kuri tiecās pēc demokrātijas, kuri vēlas izveidot valsti, kas ir pielīdzināma Rietumiem, valsti, kurā viņi vēlētos dzīvot un kurā viņi vēlētos savu.bērnu dzīvo,” atzīmēja Tefts.
Trešais punkts ir “Ukrainas Eiropas nākotne, par ko tajā laikā tika pastāvīgi runāts”.
“Mums bija strīds ar Eiropas Savienību par asociācijas līgumu,” atgādināja vēstnieks Tefts, “un šī asociācijas līguma nozīme pakāpeniski pieauga un pieauga, jo Ukrainas iedzīvotāji centās kļūt par daļu no Eiropas ne tikai tāpēc, lai piekļūtu kontinenta valstīm, bet arī lai nepaliktu bijušās padomju impērijas sastāvā. Daudzi ukraiņi uzskatīja, ka tā ir garantija, ka Eiropas Savienība, ko atbalsta ASV, var pastāvēt uz likuma varu un cīņu pret korupciju un visu, ko, viņuprāt, piekopj Janukoviča režīms.
Tefts atgādināja, kā Putins spieda un uzpirka Janukoviču, lai viņš “noraida asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību”, pēc tam Ukrainas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji devās Maidanā. Un tad “Putins okupēja Krimu un iegāja Donbasā.”
Tefts arī aprakstīja, kā viņš “2014. gada septembrī ieradās Maskavā” un cik “daudzi Krievijā bija sajūsmā, ka Putins ir atguvis Krimu”.
“Nacionālisms nostiprinājās. Visiem ir Georga lentītes. Automašīnas ar Krievijas karogiem. Šajā periodā Putina popularitāte strauji pieauga,” atgādināja vēstnieks.
Pēc Tefta teiktā, viena no lietām, kas viņu pārsteidza, bija tas, cik maz ir politiskās elites Krievijā, ne tikai valdībā esošo cilvēku, bet arī pašā sabiedrībā.
“Un tie, kas bija Putina atbalstītāji, vai tas būtu bizness vai kas cits, viņi Ukrainu vispār nesaprata. Ziniet, tas bija vienkārši pārsteidzoši. Viņi patiešām apgalvoja, ka “visi Doņeckā runā krieviski un viņiem vajadzētu gribēt Krieviju.” Biju spiests palikt diplomātisks, taču jau biju apceļojis Ukrainu, bijis Hersonā, Harkivā, Doņeckā, Mikolajivā, Odesā un citās pilsētās un redzēju ukraiņu patieso noskaņojumu. Mēs saskaramies ar lielu ilūziju attiecībā uz Ukrainu. Neviens negribēja saprast, ka šī ir milzīga neatkarīga tauta, kas nevēlējās būt Krievijas sastāvā. Viņi nevēlējās būt daļa no Krievijas impērijas,” sacīja Džons Tefts.
Bijušais vēstnieks uzsvēra, ka augstu vērtē Francijas un Vācijas politiķu centienus, kuri piedalījās sarunās un vienošanos slēgšanā Minskā, tomēr “tieši tad bija nepieciešams bargs pretspars Vladimira Putina centieniem”.
“Šī bija mūsu stratēģiskā kļūda, un mums nav tiesību pieļaut jaunu stratēģisku kļūdu,” sacīja vēstnieks, skanot aplausiem.
Kādu lomu konfrontācijā spēlēja Kremļa draudi izmantot kodolieročus?
Bijušais ASV vēstnieks Ukrainā un līdzstrādnieks Stenfordas Universitātes Viljama Perija Starptautiskās drošības un sadarbības centrā Stīvens Paifers atgādināja, kā Vladimirs Putins “mēģināja izspēlēt draudu kārti, ka konflikts pāraugs kodolkarā”:
“Trīs dienas pēc iebrukuma sākuma 2022. gada februārī Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievija ir noteikusi savus kodolspēkus īpašā gatavībā. Taču Pentagons, kas šīs lietas, protams, ļoti rūpīgi uzrauga, ziņoja, ka nekādas izmaiņas Krievijas armijas kodolspēku stāvoklī nav redzamas. Kļuva skaidrs, ka Kremlis nevēlas kodolkaru, bet vēlas izmantot kodolkārti, lai piespiestu Ukrainas Rietumu sabiedrotos atkāpties.
Daudzi eksperti Krievijas televīzijā ir teikuši lietas par kodolkaru, ko varētu uzskatīt par ārprātu. Tomēr ukraiņi uzskatīja šo karu par eksistenciālu. Ja viņi zaudēs savu redzējumu par Ukrainu kā normālu Eiropas demokrātiju, valsts beigs pastāvēt. Tādējādi kodolieroču izmantošanas draudi neko nemainīja un viņi turpināja cīnīties. Draudi nedarbojās ar ukraiņiem, nedarbojās ar ASV un Eiropu un izraisīja pavisam citu reakciju, nekā Kremlis bija cerējis Ķīnā, Indijā un citās mums svarīgās valstīs.
Eksperts atgādināja, kā Putins un viņa amatpersonas “mēģināja turpināt spēlēt iebiedēšanu, sakot, ka “vienkārši Rietumi mēģina viņiem radīt agresora tēlu”.
Tomēr, saskaņā ar Paifera teikto, “lai gan kodolieroču draudi Krievijai bija slikta spēle”, praktiski “padarot to par izstumto pasaules sabiedrībā”, tas joprojām “daļēji darbojās”.
“Tad 2022. gada februārī Baidena administrācija paziņoja, ka viņiem ir divi mērķi – atbalstīt Ukrainu un izvairīties no tiešas militāras sadursmes ar Krieviju,” atcerējās eksperts.
Pēc viņa domām, turpmāka “aizkavēšanās un pārskatīšana ieroču piegādē Ukrainai bija ASV administrācijas reakcijas uz šiem draudiem rezultāts”.
Kas liedz Ukrainai sasniegt uzvarošo “finiša līniju”?
Džons Herbsts, Atlantijas padomes Eirāzijas centra vecākais direktors, pauda pārliecību, ka tikmēr, kamēr nesamazināsies amerikāņu atbalsts Ukrainai, Ukrainai ir iespēja un galu galā tā uzvarēs šajā karā.
Bijušais ASV vēstnieks Ukrainā Krievijas draudus nosauca par “nopietniem un tiešu draudu Amerikas pamatinteresēm”.
Herbsts sacīja, ka “kvaziizolacionisti – salīdzinoši neliela Republikāņu partijas labējā spārna grupa – stingri iebilst pret palīdzības sniegšanu Ukrainai”.
Tajā pašā laikā Džons Herbsts pauda cerību, ka “tuvākajā laikā palīdzības pakete Ukrainai tiks pieņemta pašreizējā formā vai ar dažiem saīsinājumiem”. Pēc eksperta domām, tas notiks vai nu “tiešā balsojumā” Pārstāvju palātā, vai “balsojot saskaņā ar īpašu procedūru”( Designating petition).
Herbsts izteica galvenos iemeslus, kāpēc Ukrainas bruņoto spēku pretuzbrukums vēl nav bijis efektīvs: “munīcijas trūkums” un “ASV administrācijas atturība, apturot lēmumus nosūtīt modernākus ieročus”.
“Ja mēs būtu pieņēmuši pareizo lēmumu, teiksim, pirms 18 mēnešiem un nosūtījuši uz Ukrainu vairākus desmitus lidmašīnu F-16, kas mums ir noliktavā, un ukraiņi tos būtu izmantojuši kaujas laukā, teiksim, pagājušā gada augustā vai septembrī. gadā, tad Ukrainas pretuzbrukums būtu bijis nozīmīgāks. Krieviem joprojām ir ievērojams gaisa pārsvars pār Ukrainas austrumiem, un viņi met slīdbumbas uz ukraiņu pozīcijām, kas izraisīja atkāpšanos no Avdjiivkas,” skaidroja bijušais vēstnieks.
Herbsts ASV rīcību nosauca par “skaidru piemēru abpusējai nekompetencei”, kas noveda pie “sliktiem rezultātiem Ukrainas frontē un aizskārusi Amerikas intereses”.
“Ja Ukraina zaudēs šo karu, mums nāksies stāties pretī Krievijai, kas Rietumos ir pagājusi tālāk, un tas mums izmaksās daudz vairāk,” sacīja Herbsts.
Kā ASV un Eiropai būtu jāpalīdz Ukrainas attīstībai nākotnē?
Bijusī ASV vēstniece Ukrainā un ASV Miera institūta Krievijas un Eiropas programmas vecākā padomniece Marija Jovanoviča uzskata, ka cīņa par brīvību no Maskavas ietekmes uz mūsdienu Ukrainu ir sākusies. nevis pirms 10 gadiem, bet uzreiz pēc valsts neatkarības iegūšanas, pēc PSRS sabrukuma.
Jovanoviča atcerējās, cik tajā laikā viss bija nestabils, taču arī tad, pēc viņas vārdiem, “ukraiņi gribēja brīvību un vienoja Rietumu vērtības, demokrātiju un likuma varu.”
Vēlāk, pēc ekspertes domām, noskaidrojies, ka “krievi tiešām nesaprot ukraiņus, ne tikai viņu valodu un tradīcijās, bet arī centienus”.
Galvenais, pēc Jovanovičas domām, “tas, ko Maskavā īpaši nesaprata un ko Putins nesaprata vispār”, ir tas, ka Ukraina “virzās uz priekšu, atstājot Krieviju tālu aiz muguras. Kijiva tiecās pēc Eiropas.
Jovanoviča uzsvēra, ka, sniedzot palīdzību Ukrainai, pašreizējai ASV administrācijai ir vēsturiska iespēja sveikt Ukrainu Rietumu pasaulē un šovasar uzaicināt to uz NATO.
Jovanoviča pastāstīja, cik grandiozi ir Kijivas plāni valsts atjaunošanai, un pauda pārliecību, ka “Ukraina atgūsies ātrāk un veiksmīgāk, nekā Krievija spēj attīstīties. Eksperte kā piemēru minēja to, kā ukraiņi bombardēšanas un apšaudes draudos jau atjauno savas pilsētas.
Tomēr ir svarīgi, ka Ukrainai ir nepieciešami stingri miera apstākļi, uzskata eksperte, un šie “nosacījumi attiecas arī uz valsts atjaunošanu, nevis tikai starptautiskās drošības garantijām”.
Pēc Jovanovičas teiktā, “Ukrainas pārstāvji jau runā par līdzekļiem atjaunošanai”, un būtu pareizi, ja “tam tiktu izmantoti iesaldēti Krievijas līdzekļi”.
Turklāt pasaules nākotnei ir svarīgi, lai Krievija “nes atbildību par kara noziegumiem, civiliedzīvotāju slepkavībām un valsts iznīcināšanu”.
Ukrainai, pēc Jovanovičas teiktā, ir ārkārtīgi svarīgi, kāda būs tās attīstība pēc visa: valsts “necīnījās par to, lai tās oligarhiem būtu dzīvotu labāk”. Ukraiņi “cīnījās par savu ģimeņu brīvību un labklājību, par savu bērnu nākotni”.
Un, lai amerikāņiem būtu skaidrs, kas notiek Ukrainā, Jovanoviča salīdzināja ukraiņu cīņu par brīvību ar laiku, kad “Amerika cīnījās par savu neatkarību no Britu impērijas”.
“Tā mūsu acu priekšā vēsture atkārtojās,” viņa teica noslēgumā.
