Argumentu autorus par to, vai Vladimira Putina uzsāktais karš var vērsties pret Krieviju un galu galā novest pie tās sabrukuma, var nosacīti iedalīt vairākās kategorijās.
Pirmkārt, tie ir stratēģi un polemiķi Maskavā. Viņi, protams, vēlas glābt valsti.
Otrkārt, konservatīvie ASV un Centrāleiropā un Austrumeiropā. Viņi ar prieku paredz sabrukumu tam, ko viņi uzskata par vēsturisku anomāliju, daudznacionālu, autoritāru impēriju, kas atšķirībā no Eiropas kolēģiem 20. gadsimtā neizmira.
Visbeidzot, zinātnieki un rakstnieki gan Krievijā, gan Rietumos, kuriem nav politiskas intereses par to vai citu iznākumu, bet kuri redz reālu Krievijas sabrukuma iespēju. Un viņi ar satraukumu runā par draudošajām sekām, ko šis process var izraisīt.
Krievi
Runas par Krievijas sairšanu var šķist dīvainas laikā, kad Putins paplašina savu impēriju, anektējot Ukrainas teritorijas. Taču intervijā itāļu žurnālam Limes ievērojamais Krievijas ārpolitikas zinātnieks Sergejs Karaganovs izteicās par šo jautājumu, atbildot uz jautājumu, vai ieilgušais karš Ukrainā varētu izraisīt Krievijas sabrukumu:
”Mēs zinām, ka šī iespēja pastāv, un mēs to atklāti apspriežam… Mēs arī zinām, ka pirmo reizi kopš… aukstā kara, dažas Rietumu lielvaras atklāti tiecas sašķelt Krieviju”.
Rietumi, protams, netic, ka karo ar Krieviju. Bet, pēc Karaganova teiktā, Krievija ir iesaistīta “eksistenciālā” cīņā ar Rietumiem, kurā tai jāuzvar: “Runa ir par valsts izdzīvošanu.”
Karaganovs noteikti nav Kremļa rupors, taču viņa uzskati kopumā atspoguļo Krievijas politiskās un militārās elites antagonistisko, pret Rietumiem vērsto domāšanu. Tas vismaz ļauj runāt par iluzorām izredzēm ātri atrisināt militāro konfliktu Ukrainā.
Amerikas un Eiropas konservatīvie
Pēdējo mēnešu laikā amerikāņu žurnālos, piemēram, National Interest un The Atlantic, ir parādījušās vairākas esejas, kurās pausts viedoklis par atbalstu Krievijas sadalīšanai vai radikālai reorganizācijai. Piemēram, viens no tiem, Ņujorkas autors Keisijs Mičels.
Atsaucoties uz bijušā CIP direktora Roberta Geitsa memuāriem, Mičels raksta, ka PSRS sabrukuma laikā 1991. gadā Diks Čeinijs, toreizējais Džordža Buša vecākā administrācijas aizsardzības ministrs, “gribēja redzēt ne tikai Padomju Savienības un Krievijas impērijas, bet arī pašas Krievijas demontāžu, lai tā nekad vairs nevarētu apdraudēt pasauli.”
Mičels uzskaita reģionus, kas PSRS sabrukuma laikā pasludināja “suverenitāti” – no Komi Republikas un Tatarstānas līdz Udmurtijai un Sahas Republikai (Jakutijai). Daļu no šī procesa uzsāka Boriss Jeļcins, kurš 1990. gadā reģioniem teica: “Ņemiet tik daudz suverenitātes, cik varat norīt.”
Putina laikā Maskava ir atguvusi kontroli pār visiem reģioniem. Čečenija ir daļējs izņēmums, kur Ramzanam Kadirovam ir atļauts vadīt republiku kā personīgu telpu, ja viņš paliek uzticīgs Putinam.
Mišels uzskata, ka nepieciešamība šķelt Krieviju var neparādīties, ja valsti izdosies modernizēt un atjaunot kā demokrātisku federāciju.
Pavisam citu viedokli pauž Jamestown Foundation pārstāvis Janušs Bugaiskis. Viņš uzskata, ka Krievijas sabrukums var izraisīt starpetniskos un teritoriālos konfliktus, kā arī novest pie “vairāku dzīvotspējīgu valstu rašanās ar diezgan augstu politiskās stabilitātes līmeni” – piemēram, Volgas vidienē, Urālos un Sibīrijā.
Pētnieki un rakstnieki
Cienījamais vēsturnieks Vladislavs Zuboks šiem spekulatīvajiem argumentiem piešķir zināmu reālismu. Viņaprāt, pat ja Krievija ir spiesta noslēgt neizdevīgu miera līgumu, kādu laiku Ukrainai un Rietumiem būs jāsadzīvo ar novājinātu un pazemotu, bet joprojām autoritāru Krievijas valsti. Rietumu politiķiem vajadzētu sagatavoties šādai iespējai, nevis sapņot par sabrukumu Maskavā.
Savukārt tālajā 2013. gadā rakstnieks Vladimirs Sorokins laida klajā romānu Telūrija, kurā runāts par Krievijas (kā arī, starp citu, Eiropas) sabrukumu.
Putina autoritārā sistēma galu galā beigs pastāvēt, saka politikas zinātnes asociētais profesors Džulians Spensers-Čērčils no Monreālas Konkordijas universitātes. Liberāla režīma izveidošana Maskavā paātrinās centrbēdzes procesus. Taču Krievija ir etniski un lingvistiski viendabīgāka valsts nekā PSRS, tāpēc valsts katastrofāls sabrukums Spenseram-Čērčilam šķiet maz ticams. Tomēr Ķīna var ”mest aci” uz mazapdzīvotajiem Tālo Austrumu reģioniem, viņš atzīmē: Pekina tagad draudzējas ar Maskavu, bet nākotnē tā var vēlēties atgūt tās teritorijas, kuras 19. gadsimtā tai bija jāatdod cariskajai Krievijai.
Un tas rada jaunu jautājumu: ņemot vērā to, ka Ķīna Rietumos tiek uzskatīta par galveno konkurentu šajā gadsimtā, vai Rietumu valdības nav vairāk ieinteresētas stabilas, vienotas Krievijas saglabāšanā, nevis tās sabrukumā?
