Britu medijs The Guradian 16.novembrī publicēja apjomīgu žurnālista Jona Henlija reportāžu par demogrāfisko situāciju Latvijā. Mūsu valsts izvēlēta kā piemērs, lai atspoguļotu slikto demogrāfisko stāvokli ne vien Latvijā, bet visā Austrumeiropā.
Rakstam izvēlēts virsraksts ”“Bez pietiekami daudz latviešu mēs nebūsim Latvija”: Austrumeiropas iedzīvotāju skaits sarūk”, tas izlasāms Šeit, tāpēc šoreiz publicēsim saīsinātu tā tulkojumu
Latvijas iedzīvotāju skaits ir par 30% mazāks nekā 1990. gadā, un līdz 2050. gadam to skaits samazināsies vairāk nekā pusē no 52 Eiropas valstīm.
Kad Margarita Skangale bija pusaudze 70. gadu beigās, Viļānu vidusskolā mācījās 1200 skolēnu. Kad viņas dēls bija mazs, rinda pie bērnu drēbju veikala – pieņemot, ka šis ir padomju laiks un tur bija kādi krājumi – stiepās pa ielu.
Šobrīd skolā mācās 400 skolēni un no viņas tagad 35 gadus vecā dēla 26 klases skolēniem, tikai četri joprojām dzīvo šajā mazajā pilsētiņā Latvijas austrumu Latgales reģionā, trīs stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas Rīgas un nedaudz vairāk nekā stundu no Krievijas robežas.
Līdz 2050. gadam, saskaņā ar ANO datiem, iedzīvotāju skaits samazināsies vairāk nekā pusē Eiropas 52 valstu, tostarp Itālijā, Spānijā, Polijā un Vācijā. Piecās – Bulgārijā, Latvijā, Lietuvā, Serbijā un Ukrainā – tās samazināsies par vairāk nekā 20%.
Nākamo trīs gadu desmitu laikā Latvija, kopš 1990. gada jau ir zaudējusi gandrīz 30% iedzīvotāju, zaudēs par 23,5% vairāk. “Tā ir eksistenciāla problēma,” sacīja valdības padomnieks demogrāfijas jautājumos Imants Parādnieks. “Katrai tautai ir jāatjaunojas. Mēs nepaliksim Latvija, ja nebūs pietiekami daudz latviešu.
Viens no šī dramatiskā krituma iemesliem ir globāls. Visā rūpnieciski attīstītajā pasaulē dzimstības rādītāji krītas: divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju tagad dzīvo valstīs, kur dzimstība ir zemāka par 2,1 dzimušo uz sievieti, kas nepieciešama dabiskai aizvietošanai.
Taču būtiski ir tas, ka, tāpat kā daudzas bijušās padomju valstis, īpaši tās, kas pievienojās ES ar tiesībām strādāt un dzīvot visā blokā, arī Latvija, kuras iedzīvotāju skaits ir nedaudz mazāks par 2 miljoniem, ir piedzīvojusi vairākus emigrācijas viļņus, jo jaunieši aizbrauc uz ilgāku laiku un pelna nauda ārzemēs.
Pērn pēc centrālās statistikas pārvaldes datiem nomira divreiz vairāk Latvijas iedzīvotāju, nekā piedzima. Dzimstības koeficients varēja būt 1,57, kas ir nedaudz virs Eiropas vidējā līmeņa, taču tas nozīmēja 17 420 mazuļu, salīdzinot ar 40 000 vai vairāk gadā astoņdesmito gadu beigās.
Nekur Latvijas demogrāfiskā krīze nav jūtama tik asāk kā Latgalē, kuras iedzīvotāju skaits pērn atkal saruka par vairāk nekā 2%, vairāk nekā jebkur citur valstī.
Pilsēta, kas trīs gadu desmitu laikā zaudējusi trešdaļu iedzīvotāju, Viļāni tomēr spēj izskatīties pārsteidzoši kontrastējoši. Tās balti krāsotā dvīņu torņu 18. gadsimta baznīca ir krāšņa; ielas ir netīras.
Bet apkārtējos ciemos laukos slejas pamestas mājas. Augšup pa ceļu Rēzeknē, novada centrā, brūk plašas padomju laika rūpnīcas un biroju kvartāli.
Vietējā ekonomika, kas savulaik balstījās uz plašiem kolhoziem un rūpnieciskiem megalaukiem, sabruka līdz ar PSRS sabrukumu. Tagad tā galvenokārt ir maza mēroga un lauksaimnieciska, un tai ir maz, ko piedāvāt tās jauniešu skaitam, kas sarūk.
Latvijas bērnu pabalsts tagad ir progresīvs, sacīja Parādnieks, līdz ar to ģimene ar vienu bērnu saņem 25 eiro mēnesī, ģimene ar diviem 100 eiro, trīs 225 eiro un četri 400 eiro. Tiem, kuriem ir trīs vai vairāk bērni, ir tiesības saņemt stipendiju līdz 12 000 eiro, lai palīdzētu iegādāties mājokli, un daudzbērnu ģimenes karte dod lielas atlaides veikalos, sabiedriskajā transportā un muzejos.
Līdz ar to trīs bērnu ģimenēs pieaug bērnu īpatsvars, sacīja Parādnieks. Plānots arī uzlabot izvēli un palielināt valsts subsīdijas bērnu aprūpei, kā arī reformēt pensijas, lai īpaši mātes turpmākajā dzīvē neciestu finansiāli.
Atsevišķi 2018. gadā tika uzsākta shēma emigrantu atvilināšanai atpakaļ uz Latviju, ko vada reģionālie reemigrācijas koordinatori, kas konsultē uzņēmumu pārvietošanas, darbavietu, mājokļu, bērnu aprūpes, skolu un mājokļu jautājumos, kā arī var piedāvāt naudas dotācijas.
Pagājušajā gadā atgriezās nedaudz mazāk par 7000 latviešu: par pāris simtiem mazāk nekā aizbrauca. Ne visi paliks. Rēzeknē Andrejs Glušņovs sacīja, ka jaunajā gadā dosies atkal, iespējams, uz Somiju, atstājot sievu un bērnus.
Glušņovs gadiem ilgi ir strādājis būvlaukumos Apvienotajā Karalistē un Norvēģijā. “Es kādu laiku strādāju šeit, rūpnīcā,” viņš teica, “bet tas nav tas, ko es vēlos. Es varētu palikt uz labu, labi apmaksātu darbu lielā būvlaukumā. Bet tādu nav.”
Tomēr daži ir apņēmības pilni to darīt. Maija Hartmane aizgāja 10 gadu vecumā kopā ar vecākiem, kuri 2006. gadā emigrēja uz Lielbritāniju un atrada darbu netālu no Pīterboro.
“Tas bija ierasts,” viņa teica kafejnīcā Rēzeknē. “Rūpnīcas, lauki, noliktavas. Viņi nekad nedomāja palikt, bet es tur pabeidzu visu vidusskolu, pēc tam universitāti. Es vienmēr domāju, ka neatgriezīšos, bet tad man piedzima bērns, un likās, ka ir pienācis laiks.
Tas bija 2018. gadā. Hartmane atrada darbu padomē, pēc tam bankā. “Esmu mājās,” viņa teica. “Man ir svarīgas manas saknes, mana ģimene. Mana labākā draudzene no Latvijas joprojām atrodas Londonā. Viņa pelna daudz, bet daudz jātērē, lai tikai dzīvotu. Es domāju, ka man šeit ir tikpat labi. Tās ir prioritātes.”
36 gadus vecā Vladlena Saveļjeva, kura pēc 12 gadu darba ārzemēs uz kruīza kuģiem un Grieķijā, Kiprā un Monako māca angļu valodu Rīgā. “Pagāja laiks, lai saprastu, ka manai valstij ir priekšrocības,” viņa sacīja. “Es aizbraucu, lai nopelnītu naudu un dzīvotu labāku dzīvi. Taču Latvijai ir daudz darāmā.
Daļa latviešu, protams, nekad nebrauktu prom. Viļānu vidusskolas ķīmijas skolotājai Marutai Ladusānei (43) tagad ir tik maz stundu, ka viņa pasniedz arī Rēzeknē. Puse viņas koledžas draugu aizgāja, bet viņa palika, un viņa cer, ka viņas bērni to darīs.
“Es nevaru iedomāties, kā es justos, ja viņi dotos prom,” viņa teica. “Bet visi zina, kad nāks nākamā lielā krīze, būs vēl viens milzīgs aizbraukšanas vilnis.”
Atsevišķi stāsti var izklausīties iepriecinoši. Taču ilgākā termiņā un plašākā mērogā eksperti saka, ka valdības koncentrēšanās uz auglību un reemigrāciju, visticamāk, neko daudz nepalīdzēs. “Iedzīvotāju skaits ir ļoti sarežģīts, ar tik daudziem faktoriem,” sacīja Vārpiņa. “Taču nav reāla veida, kā pilnībā mainīt dabisko saraušanos. Tikai imigrācija.”
Tā ir izvēle, ko lielākā vai mazākā mērā jau ir izdarījušas dažas Latvijas kaimiņvalstis: Igaunija, Polija, Vācija. Latvijai jauno imigrantu aktīva uzņemšana izskatās kaut kā attālināta.
Atmiņas par padomju okupāciju un piespiedu integrāciju atstājušas dziļas rētas. “Es esmu nacionālists,” sacīja Parādnieks. “Mans mērķis ir padarīt dzīvi Latvijā labāku latviešiem. Ja citas valstis vēlas padarīt dzīvi labāku visiem, ļaujiet tām.
Vārpiņai tas ir tuvredzīgi. “Mēs dzīvojam mainīgas un cirkulāras migrācijas pasaulē,” viņa teica. Latvijai būtu jāmudina augsti kvalificēti, strādīgi imigranti – iespējams, daži no 30 000 ukraiņu, kas ieradās šogad, kaut uz īsu brīdi, viņa sacīja.
“Šī valsts tradicionāli ir bijusi naidīga pret imigrāciju. Bet karš ir parādījis, ka tas var mainīties. Latvieši ir piedāvājuši savas mājas, savākuši cilvēkus no robežas… Tas nav bezcerīgi.
