Jurists Genrijs Rezņiks un jurists, laikraksta Novaja Gazeta apskatnieks Leonīds Ņikitinskis pametuši Krievijas prezidenta vadīto Cilvēktiesību padomi, ziņo mediji.
Rezņiks sava demarša iemeslu atstāja bez komentāriem. Ņikitinskis sacīja, ka gatavojas pamest Cilvēktiesību padomes tūlīt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un kopš tā laika faktiski nav strādājis Kremļa aizbildnībā esošā cilvēktiesību struktūrā.
Iepriekš Putins no Cilvēktiesību padomes izslēdza desmit cilvēkus. Pēc daudzu cilvēktiesību aktīvistu domām, šī iestāde ir kļuvusi pilnīgi “pieradināta”
Tikmēr sociālie tīkli un mediji turpina komentēt fragmentus no Putina runas un komentārus nesenajā tradicionālajā prezidenta tikšanās reizē ar Cilvēktiesību padomes locekļiem. Tur valsts vadītājs jo īpaši apsūdzēja Ukrainu par karu ar Krieviju kopš 2014. gada. Tad viņš pozitīvi izteicās par “jaunu teritoriju”, tas ir, Ukrainas zemju, pievienošanu Krievijas Federācijai, nosaucot to par “nozīmīgu rezultātu”.
Putins nav teicis, ka aneksija bija viens no viņa izvērstā kara pret Ukrainu mērķiem, taču patiesībā tā izskatās, stāsta eksperti.
Turklāt Krievijas prezidents izteicās, ka karš Ukrainā, ko viņš dēvē par “īpašo operāciju”, var kļūt par “ilgu procesu”, lai gan iepriekš viņš apgalvoja, ka karadarbība nebūs ilga.
“Svarīgākais ir režīma pilnīga vienaldzība pret jebkuru reālu ideoloģiju”
Putina tikšanās ar Cilvēktiesību padomes locekļiem pielika punktu diskusijai par to, kas šodien ir šī institūcija, intervijā izdevumam “ norādīja Saharova centra direktors Sergejs Lukaševskis. Viņaprāt, Cilvēktiesību padome ir absolūti pārstājusi būt iekšēji neatkarīga organizācija.
“Jā, formāli Cilvēktiesību padome iepriekš bija daļa no prezidenta administrācijas, taču, neskatoties uz to, vismaz daži Padomes locekļi ieņēma principiālu nostāju un varēja vienā vai otrā pakāpē uzdot prezidentam neērtus jautājumus,” viņš precizēja. – Un Putinam viņiem bija jāatbild, dažreiz aizkaitināti. Cilvēktiesību aizstāvjiem vienmēr ir pretenzijas pret varas iestādēm… Tomēr pēdējā sanāksmē mēs redzējām absolūtu simfoniju. Attiecīgi, var pielikt punktu Cilvēktiesību padomei kā struktūrai, kas devusi vismaz minimālu labumu cilvēktiesību situācijā Krievijā.
Mēs esam redzējuši, kā Putins izjauc visu cilvēktiesību jēdzienu, un tas neizraisa nekādus iebildumus no Cilvēktiesību padomes locekļiem, uzsvēra Sergejs Lukaševskis: “Arī vēl viena papildu interpretācija par Krievijas iebrukuma Ukrainā iemesliem un mērķiem izskanēja no prezidenta mutes. Izrādās, ka tagad runa nav tikai par denacifikāciju un demilitarizāciju, bet arī par teritoriju palielināšanu, tas ir, to aneksiju. Nezinu, apzināti vai neapzināti, bet Putins žonglē ar visiem iespējamiem ideoloģiskajiem labojumiem, attaisnojot viņa izvērsto agresiju, no kuras Krievijas sabiedrība jau tagad cieš pilnībā.
It kā mēs ejam lejā pa vēsturiskajām kāpnēm un rezultātā jau nonākam atklātā arhaismā, kādos 16-18 gadsimtos, kad jaunu teritoriju pieaugumu valsts galva pasniedz kā svētību, atzīmēja cilvēktiesību aktīvists: “Putins arī uzņemas nopelnus par to, ka Azovas jūra pilnībā kļuvusi par krievu, pakāpeniski radot analoģijas starp sevi un Pēteri Lielo. Es te saskatu Putina diktatūras specifiku, kas viņam vienmēr ir prātā. To ir ļoti viegli apzīmēt ar vienu vārdu: teiksim, piemēram, ka tas ir fašistisks, totalitārs vai impērisks. Un tas viss būs godīgi. Bet pats galvenais ir režīma pilnīga vienaldzība pret jebkuru reālu ideoloģiju, kas ļauj to nesaistīt ar absolūti nekādiem rāmjiem un morāles principiem.
Patiesībā Putina ideoloģiskā visēdība ne tikai slēpj režīma brutalitāti: tā liecina par stingru vērtību neesamību, saka Saharova centra direktors. Tāpēc Ukrainā kļūst iespējami tūkstošiem un tūkstošiem kara noziegumu”, viņš secina.
“Putins dzīvo savu ilūziju pasaulē, un tas ir ļoti bīstami valstij”
Putins ne tik daudz attaisno savu politiku sabiedrības acīs, cik bravūrīgi lepojas ar, viņa skatījumā, sasniegto, uzskata Tautas brīvības partijas federālās politiskās padomes deputāte, cilvēktiesību aktīviste Natālija Pelevina. Kā šķiet viņai, Krievijas prezidents tiešām tic, ka ieies valsts vēsturē līdzīgi cariem-iekarotājiem.
“Man ir aizdomas, ka tas, ka viņš ienesa ukraiņu teritorijas Krievijā, un Azovas jūra kļuva par Krievijas iekšējo, viņam patiešām ir ārkārtīgi svarīgi,” skaidroja cilvēktiesību aktīviste. – Ne tikai tāpēc, ka viņš pieminēja Pēteri Lielo. Visticamāk, Putins sevi uzskata par vienu no lielākajiem Krievijas līderiem vēsturē. Viņa zemapziņa izsprāga uz āru.
Šķiet, ka šādi Putins domā un redz sevi, turpināja Natālija Peļevina: “Viņš iedomājas sevi par zemju savācēju. Tas nav vienīgais iemesls, kāpēc viņš sāka karu ar Ukrainu, bet ar lielu varbūtības pakāpi viens no tiem… Un tas, ka Putins ar neparastu vieglumu atteicās no visām iepriekšējām tēzēm, arī nepārsteidz. Viņš sazinās tikai ar lellēm, nevienu citu. Viņam nav no kurienes dzirdēt jebkādu kritiku. Visur viņš satiek tikai apstiprinošus galvas mājienus, kas paredzēti, lai apstiprinātu visa, ko viņš muld, pareizību. Acīmredzot viņš dzīvo savu ilūziju pasaulē, un tas ir ļoti bīstami valstij.
Līdz ar to nemitīgā naratīvu maiņa, jēdzienu aizstāšana, apgalvo politiķe. Viņa norādīja, ka īpaši no prezidenta vārdu krājuma ir pazuduši vārdi “denacifikācija” un “demilitarizācija”: “Manuprāt, Kremlis joprojām zina, ka krievi pret šiem terminiem izturas bez jebkādas dievbijības, īsti nesaprotot, par ko ir runa.” Acīs iekrita arī tas, ka iepriekš Putins visiem apliecināja, ka ”speciālā operācija” Ukrainā beigsies pēc neilga laika, tagad viņš ir nomainījis plati un jau pārliecinoši runā par ilgu procesu, it kā tas būtu plānots no paša sākuma”.
Putins nepārprotami pārvērtē savu personību, norāda Tautas brīvības partijas federālās politiskās padomes deputāte. “Citādā veidā – lielummānija. Tāpēc viņš nevar atteikties no kodolretorikas un periodiski atgādina, ka viņam ir šāds resurss. Mazākā mērā tie (kodolieroču izmantošana) ir tieši draudi. Turklāt viņš diez vai spers šādu soli. Tas ir tikai bandītu triks: visiem dzirdot paziņot, ka ”man aizmugures kabatā ir nazis,” secināja Natālija Peļevina.
