Kāds draugs šodien atteicās satikties, man vajadzēja viņu satikt. Viņš aizbildinājās ar neatliekamiem darbiem. Es to pieņēmu kā pašsaprotamu, ka cilvēks aizņemts un nevajag viņu traucēt. Tai pašā laikā pēc brīža man ienāca prātā doma – varbūt viņš nemaz nav aizņemts, bet šodien ir pārāk kūtrs, lai izrautos no mājas un veltītu laiku man? Varbūt patiesībā viņš laidīs muļķi, neko nedarot, bet mani māna, lai nebūtu jānostāda sevi neērtā situācijā, attaisnojot sevi?
Vai viņš patiesībā ir aizņemts?
Tajā mirklī, kad ienāca prātā šāda doma, sagribējās pārliecināties par to, vai mana tēze ir patiesa. Laika man jau tā nebija daudz, bet uz pusstundu izrauties es varēju. Jau biju saģērbusies, lai aizietu līdz viņam un pieķertu neko nedarot. Nu ziņkārība bija, ko tad viņš īsti dara un vai vispār ir aizņemts. Piepeši, vienā mirklī es atskārtu – ko nodara šāda mana rīcība? Nav būtiski, ko arī būtu izvēlējies darīt cilvēks, bet tā ir viņa privāta izvēle. Ar kādām tiesībām es varu viņu tagad vajāt un pārbaudīt, ar ko nu viņš nodarbojas? Ne bez tā, ja izrādīsies, ka man ir taisnība un viņš nodarbojas ne ar ko, tas varētu arī manī raisīt kādas negācijas, kas traucētu mums tālāk labvēlīgi vienam otru uztvert.
Katram savas vēlmes
No tā kārtējo reizi izriet, ka katram cilvēkam ir savas izvēles un, ka tās liedzot vai kontrolējot, kaut arī neapzināti, mēs varam sabojāt attiecības. Ar šādu kontroli mēs neapzināti paši meklējam vainu attiecībās un cilvēkos, tos zaudējot. Atrodam kādus mīnusus, kas neatbilst mūsu prasībām un tad pārmetam, kā gandrīz izdarīju es.
Šādā visai vienkāršā veidā izpaudās mana cilvēciskā daba, kad gribējās par visām visu varu, lai viss notiek, kā vēlos es. Bet tai pašā gadījumā – ja pat cilvēks ko dara vai nedara citu iemeslu dēļ, ne tādu, kā paskaidro, tā ir viņa izvēle un tātad arī – viņa darīšana. Un nevaru es mēģināt viņu pieķert nevēlmē pildīt manas vēlmes. Tikai tā.
Jo vairāk mēs akceptējam citu vēlmes un necenšamies uzspiest savas, jo vairāk mēs varam būt tiem draugi un pašiem ir tie. Atliek pavērot – vai cilvēkiem, kas nespēj pieņemt un saprast apkārtējo, vai tiem ir draugi? Tieši tādēļ ne velti kāds mans draugs reizēm izjūt diskomfortu, jo bieži viņa sejā redzams pārmetums par to, ka citi nerīkojas tā, kā ir pareizi viņaprāt. Draugi reizēm no viņa vairās, jo vienmēr viņš visu zina labāk. Citu rīcības un izvēles tiek akceptētas “caur zobiem”. Un galu galā sāp arī pašam… Bet es tam blakām palīdzēt nevaru – nav iespējas, jo viņš visu zina labāk.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
