Kā Vladimirs Putins reaģēja uz Starptautiskās Krimināltiesas orderi un kā vērtē Krievijas prezidenta tikšanos ar Ķīnas komunistiskās partijas priekšsēdētāju Sji Dzjiņpinu?
Par to intervijā medijiem pastāstāstīja Krieviju pametušais publicists Viktors Šenderovičs.
Putins turpinās tirgot Krieviju Ķīnai
Ķīnu var saukt par partneri. Bet vai plēsēju un mirstošu antilopi var saukt par partneriem? Savā ziņā jā. Viņi ir partneri pārtikas ķēdē. Vienkārši viens drīz apēdīs otru.
Kā jūs personīgi redzējāt, ja, protams, skatījāties Sji Dzjiņpina un Putina tikšanos?
Es neko neredzēju. Es burtiski neesmu redzējis šo filmu. Loģiski, es varu tikai pieņemt, ka Putins ļoti cenšas, un tas notiek jau gadu, lai izskatītos pēc Ķīnas partnera. Viņš cenšas veidot asi, kas iebilst pret Rietumiem. Ķīnai Krievija ir nesamērīga attiecībām ar ASV. Ķīna patērē Krieviju un turpinās to patērēt. Un Putins turpinās tirgot Krieviju Ķīnai. Kāds jau pajokoja: katra Ķīnas priekšsēdētāja vizīte ir vēl viens mīnuss, cik tur taigas kvadrātu, mīnus Baikāls. Tas ir, viņi vienkārši patērēs mūsu resursus. Un Putins par ģeopolitisko atbalstu, par kaut kādiem ģeopolitiskajiem ”ņištjakiem”, absolūti virtuāli, visticamāk, dos teritorijas, iztirgos Krievijas teritorijas, krievu resursus. Viņam nav izejas. Viņš ir vairāk vai mazāk vienaldzīgs pret Krieviju – viņu interesē paša pašsaglabāšanās. Uzskatu, ka Ķīna diezgan adekvāti saprot Krieviju kā resursu. Nevis kā partneri, bet kā resursu. Ķīna pamazām un klusi absorbē Krieviju. Tam nav vajadzīga Ķīnas armija, tam ir vajadzīgs Putins, un šajā ziņā viņš ir ļoti labs.
Un Ķīna, ja jūs apgriežat šaha galdu un iedomājaties sevi par lielo Ķīnas priekšsēdētāju, tad, ja es būtu ķīnietis, es to ļoti atbalstītu Putinu viņa halucinācijās. Un turpinātu izmantot šos resursus apmaiņā pret dažiem ilgtermiņa solījumiem. Uzskatu, ka runa ir par tirdzniecību, bet kas tieši tur tika apspriests, es nezinu.
Kā saprast, ka Peskovs melo? Viņš atver muti
“Samērā mierīgi. Mēs visu rūpīgi fiksējam un turpinām strādāt”, tas ir Peskova citāts par Hāgas tiesas lēmumu izdot orderi Vladimira Putina aizturēšanai. Vai jūs domājat, ka tiešām tik mierīgi to piefiksēja un turpina strādāt, vai arī bija kāda emocionālāka reakcija?
Pārstāstu vecu joku. ”Kā saprast, ka Peskovs melo? Viņš atver muti”. Peskova vārdi šajā ziņā ir raksturīgi. Protams, šīs ziņas Putinam radīja lielu aizkaitinājumu. Ne jau tāpēc, ka viņš burtiski baidās no aresta, ka tagad kāds viņu paņems un tuvākajā laikā nodos no sava tuvākā loka. Nē. Bet tas, ka tas tagad ir oficiāli, ir ļoti svarīgs psiholoģisks moments.
Es jau pieļāvu, ka vienmēr, kad mēs pieminam Putinu (kā manā gadījumā ar ārvalstu aģentu), zvaigznīte teksta papildinājumā ir piezīme. Putins ir zvaigznīte ar piezīmi “Starptautiskā krimināltiesa meklē”, mūsu prezidentu. Katru reizi pie jebkuras pieminēšanas. Vārdi spēcīgi veido realitāti.
Tas, ka viņš oficiāli ir meklēšanā kā noziedznieks, ir ļoti spēcīgs psiholoģisks trieciens.
Bet patiesībā, lūk, par ko ir runa. Lieta tāda, ka tā saucamā elite, vide, tie, kas nāks vēlāk, tie, kuri novājinātā Putina laikā kaut kā pārtvers kontroles sviras, lūk viņi saprot, ka, lai sarunātos ar Rietumiem, Putinu ir jjāatdod. Tagad tas ir oficiāli.
Nav runas par sankciju atcelšanu, nekas no tā nav iespējams. Nekādas vienošanās nav iespējamas bez Starptautiskās Krimināltiesas lēmuma izpildes. Tā ir daļa no priekšnoteikumiem. Un lieliski saprot, ka tad, kad pienāks laiks sarunām ar Rietumiem, viņu atdos viegli, oficiāli – nekā personīga. Tā viņi nodeva daudzus, kuri zaudēja spēku, “kļūdījušos Akelu” (personāžs, vilks no ”Džungļu grāmatas”). Un viņš to lieliski saprot. Peskovs nodos pie pirmās iespējas. Ne tikai Peskovs. Tāpēc es domāju, ka viņš par to ir nervozs. Un nekaunība, ko mēs dzirdam no amatpersonām – no šīs viltotās Peskova vienaldzības līdz Medvedeva pilnīgām kodolieroču halucinācijām, es uzskatu, ka tas ir tikai nemiera pierādījums.
Par braucienu uz Mariupoli: iedzīvotāji barojas ar iepuvušu desu no Putina
Kāpēc, jūsuprāt, viņš pēkšņi devās uz Mariupoli? Pēdējos mēnešos redzam tikai to, ka Putins vai nu ar nevienu nesatiekas, vai nav skaidrs, kur viņš atrodas, tad bunkurā, vai arī attālums starp viņu un kādu viesi ir 20 metri. Un te viņš pēkšņi parādās Mariupolē, pieiet pie dažiem cilvēkiem uz ielas, paspiež roku, sazinās, tas ir, pārkāpj visus savus noteiktos drošības standartus. Kāpēc? Vai tā ir nejaušība ordera fonā vai mēģinājums novērst uzmanību?
Es nezinu, kā tas ir saistīts ar orderi, domāju, ka nē, jo šādi braucieni tiek gatavoti. Un cilvēki, kuriem viņš paspiedīs roku, tiek atlasīti iepriekš. Protams, tas viss tika sagatavots pirms ordera. Tas, ka viņam pēkšņi vajag no visa spēka parādīt, ka viņš te ir tā, it kā nekas nebūtu noticis, ir lēti triki. Viņš brauc pie stūres, sparotiet? Šeit viņš pats brauc ar mašīnu, vienkāršs, pieejams. Pienāc klāt, paspied roku – lūk, viņš ir viens no mums. Šis ir pēdējo spēku PR mēģinājums. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus viņš to dara. Tik vienkāršs, pieejams, tikai mēs jau pēc vārdiem pazīstam tos, ar acīm atpazīstam visus šos cilvēkus, kuri kopā ar Putinu tiek vadāti pa valsti uz tikšanos. Ir vēl kas interesantāks. Interesantāk no publikas puses, kas to skatās un patērē. Un kuri no tā gūst baudu.
Tas ir par to, ka viņi jūtas laimīgi. Tas ir, cilvēks atbrauc uz pilsētu, kuru viņš noslaucīja no zemes virsmas. Tur bija brīnišķīga un plaukstoša Mariupole, absolūts eiropeiskas Ukrainas piemērs. Neesmu bijis, bet saka, ka tā bija vienkārši brīnišķīga Eiropas attīstības pilsēta. Cilvēks nonāk pilsētā, kas ir noslaucīta no zemes virsas, un, it kā nekas nebūtu noticis, sāk runāt par to, kā viņi to pārveido. Par to, kā viņi izglāba šo pilsētu no ukraiņiem. Un miljoniem cilvēku to ”ēd”. Tas ir tas, kas ir pārsteidzošs! Nevis Putina cinisms, bet tas, ka šo sapuvušo desu, ar kuru viņš baro iedzīvotājus, ”ēd” iedzīvotāji.
