Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā joprojām ir galvenais globālās drošības, militārās politikas un starptautisko attiecību ekspertu diskusiju temats. Kara devītajā mēnesī izredzes uz tā beigām joprojām nav redzamas. Neskatoties uz Ukrainas bruņoto spēku panākumiem dažādos virzienos un frontēs, vairāku tūkstošu kilometru kaujas zonā sākas ziemas periods.
Uz šī fona amerikāņu militāri politiskās un starptautiskās drošības eksperti analizēja pašreizējo situāciju un dalījās viedokļos par to, kā šis karš varētu beigties. Diskusija par šo tēmu notika 31.oktobrī Stenfordas Stenfordas Starptautiskās drošības un sadarbības centrā (Center for International Security and Cooperation Stanford, CISAC).
Herberts Makmāsters, bijušais Donalda Trampa administrācijas nacionālās drošības padomnieks, atvaļināts ģenerālleitnants, vecākais līdzstrādnieks Stenfordas universitātes Hūveras institūtā (H. R. McMaster, Senior Fellow, Hoover Institution, Stanford University), uzskata Krievijas prezidentu Putinu par “obsesīvu, bet racionālu agresoru”, un nosauc šādus iemeslus, kāpēc, viņaprāt, Putins vispār izlēma par šo pilna mēroga karu.
Krievijas zaudējuma cēloņi
Ģenerālis Makmāsters uzskata, ka, plānojot karu, Putins paļāvās uz “četriem pieņēmumiem, kuri visi izrādījās nepatiesi”. Rezultātā Kremļa līdera cerības, ka “viņš varētu tikt galā ar jebko”, patiesībā izrādījās iemesls viņa neveiksmēm un iespējamajai sagrāvei Ukrainā tuvākajā nākotnē.
“Pirmais pieņēmums bija tāds, ka Ukraina it kā nemaz nepastāvēja, un tāpēc tai nebija “nacionālās” identitātes un līdz ar to arī īstas gribas pretoties Krievijas iebrukumam,” skaidroja Makmāsters.
Volodimirs Zelenskis Putinam šķita kaut kāds nejauši prezidenta amatā ievēlēts “aktieris, komiķis”, kuru būtu viegli notvert vai piespiest bailēs bēgt uz ārzemēm.
Otrs iemesls, kā uzskata bijušais augsta ranga amerikāņu militārists, ir “vājums un maigums, ko Rietumi ir parādījuši”. Eiropas valstu un ASV reakcija uz Krievijas karu Gruzijā 2008.gadā, uz Krimas okupāciju un pilsoņu kara izraisīšanu Donbasā 2014.gadā, uz Krievijas militāro iejaukšanos Sīrijā, kā arī Amerikāņu karaspēka neseno sasteigto izstāšanos no Afganistānas – tas viss, pēc Makmāstera domām, radīja Putinam “pagrimušo Rietumu” tēlu un attiecīgi iedvesa viņā pārliecību par spēju agresīvi tiekties pēc saviem mērķiem.
Sji Dzjiņpina un Putina kopīgo paziņojumu, kas tika izteikts Pekinas ziemas olimpisko spēļu priekšvakarā, Makmāsters uzskata par sava veida šīs Kremļa nesodāmības “manifestu”, ko atbalsta Pekina.
“Ei, jūs tur Rietumos… ASV ietekme ir beigusies!”, – šādam, pēc eksperta domām, vajadzētu būt šo abu valstu līderu “vēstījumam” Rietumu pasaulei.
Treškārt, Putins, paļaujoties uz 2014. gada pieredzi, turpināja uzskatīt, ka Ukrainas bruņotie spēki vienkārši nepastāv, viņam nebija informācijas vai arī viņš neuzticējās informācijai, ka Ukrainas bruņotajos spēkos patiešām ir notikušas būtiskas izmaiņas ieroču, kaujas spēju un kaujas gatavībā.
Visbeidzot, Putina ceturtais “viltus pieņēmums” bija viņa pārliecība, ka Krievijas armijai ir pietiekamas prasmes un spējas, lai veiktu uzdevumu “ieņemt Ukrainas teritoriju”.
Tomēr rietumvalstis – un ne tikai ASV, bet pat Putinam “saprotamā” Vācija – sanāca kopā ar ukraiņu tautu un izrādīja daudz lielāku apņēmību, nekā Kremļa līderis gaidīja.
Ukraiņi izrādījās vienoti un parādīja ne tikai spēju veikt totālu aizsardzību, bet arī veikt nopietnu pretuzbrukumu, savukārt Krievijas armija demonstrēja taktisko analfabētismu un nespēju vadīt modernu kombinēto ieroču kauju.
Krievijas Federācijas bruņotie spēki ar ikgadējo finansējumu 68 miljardu dolāru apmērā izrādījās korumpēti, un to militārā tehnika tika izlaupīta.
Ketrīna Stounere, Stenfordas Universitātes Demokrātijas, attīstības un tiesību centra direktore (Kathryn Stoner, Mosbacher Director of the Center on Democracy, Development and the Rule of Law, Stanford University), piekrīt šim Krievijas spēku sakāves Ukrainā iemeslu vērtējumam. Turklāt viņa atgādināja, kā Krievijas prezidenta prātā un deklarācijās diezgan ilgu laiku auga un attīstījās viņa iztēlotie draudi no Ukrainas.
Putins iebilda, viņu citē Ketrīna Stounere, ka Krievijai: “Tas ir dzīvības un nāves jautājums, Krievijas kā nācijas vēsturiskās nākotnes jautājums. Tā (Ukraina) ir ne tikai ļoti reāls drauds mūsu interesēm, bet arī pašai mūsu valsts pastāvēšanai un tās suverenitātei.
Katrīna Stounere atgādināja, ka “profesors Putins”, kurš arvien vairāk sāka interesēties par dažādiem vēstures avotiem, arvien biežāk atsaucās uz Krievijas cariem un imperatoriem un kļuva apsēsts ar domu, ka “Kijiva ir Krievijas pilsētu” māte”.
Putins nonāca pie secinājuma, ka ietekmes un varas zaudēšana pār Ukrainu demokrātisko procesu attīstības rezultātā šajā valstī, kas kā neatkarīga suverēna nacionāla valsts, kas vērsta pret Rietumiem, sāka radīt draudus viņa paša režīmam, kuru Putins personificēja ar visu Krieviju.
”Viņaprāt, viņam bija ”jāglābj” Ukraina un ukraiņi no Rietumiem, kas ir pārāk liberāli, pārāk visatļauti. Problēma, protams, ir tā, ka ukraiņi nevēlas, lai viņu glābtu krievi, ”sacīja Ketrīna Stounere.
Ukrainas kara beigu scenāriji
Stīvens Paifers , bijušais ASV vēstnieks Ukrainā, Stenfordas Universitātes Viljama Perija Starptautiskās drošības un sadarbības centra zinātniskais līdzstrādnieks (Steven Pifer, William J. Perry, Center for International Security and Cooperation, Stanford University), saskata trīs kara Ukrainā beigu scenārijus.
“Pirmais scenārijs, ko es uzskatu par gandrīz neiespējamu, ir, ja krievi kaut kādā veidā atgūs savas pozīcijas un gūs militāru uzvaru atbilstoši tam, uz ko viņi tiecās 24. februārī – ieskaitot Kijivas ieņemšanu un pusi līdz divu trešdaļu valsts okupāciju. Tomēr mēs esam redzējuši, ka Krievijas militārpersonas vienkārši nav spējīgas to izdarīt. Tāpēc, lai arī kā karš beigtos, Eiropas kartē joprojām būs suverēna un neatkarīga Ukrainas valsts. Un tā būs daudz spēcīgāka nekā valsts, kādu Putins varēja iedomāties 24. februārī,” pārliecināts Stīvens Paifers.
Otrs scenārijs, pēc viņa domām, ir tāds, ka “Ukrainas militāristi uzvarēs un viņiem izdosies izstumt krievus no Ukrainas vai vismaz atgrūst viņus uz 23.februāra līniju”.
“Tas ir iespējams, taču tas tomēr prasa daudz pūļu un ieroču. Neviens nezina, vai tam pietiks ar Ukrainas militārajiem spēkiem un līdzekļiem. Jebkurā gadījumā tas prasīs ilgu laiku,” saka Stīvens Paifers.
Trešo scenāriju bijušais augsta ranga amerikāņu diplomāts uzskata par visticamāko.
“Viss virzās uz ilgu izsīkuma karu, kurā neviena no pusēm nespēs veikt izšķirošu izrāvienu. Tāds, manuprāt, ir ASV Izlūkošanas komitejas vērtējums. Konflikts sasniegs punktu, kurā būs abpusēja gatavība nopietnākām sarunām. Taču tas prasītu milzīgas izmaiņas Krievijas sarunu prasībās. Un, protams, Putins vienkārši vēl nav gatavs meklēt izeju. Tas galvenokārt būs jautājums par teritoriālām koncesijām. Bet šādu lēmumu var pieņemt tikai Ukraina. Es uzskatu, ka Rietumiem nevajadzētu izdarīt spiedienu uz ukraiņiem šajā jautājumā,” uzsvēra Stīvens Paifers
Politiskās krīzes Krievijā scenāriji
Ketrīna Stounere tam gluži nepiekrīt. Profesionāla Krievijas politisko procesu pētniece Stounere uzskata, ka kara iznākums būs atkarīgs arī no situācijas pašā Krievijā.
Līdz ar to, viņasprāt, ir svarīgi prognozēt Krievijas iekšpolitisko attīstību.
“Putins var tikt gāzts apvērsumā elites iekšienē. Otrkārt, var notikt sociālā revolūcija vai, treškārt, Putins mirs, bet kāds no šiem scenārijiem var beigt karu īstermiņā,” skaidroja Ketrīna Stounere.
Runājot par “apvērsumu” Krievijas Federācijā, Stounere redz trīs grupas, kas to var ietekmēt.
Divas no tām, viņasprāt, ir politiski stingrās līnijas piekritēji.
“Ja tie ir cilvēki ar VDK izcelsmi, piemēram, Nariškins, Bortņikovs un citi Krievijas Drošības padomes locekļi, tad apvērsuma iemesls būs tas, ka viņiem pat vairāk nekā pašam Putinam ir tāds pats redzējums par Krieviju kā nacionāla valsts, kurai būtu jāaptver Baltkrievija, Ukraina un Moldova. Un viņiem nerūp bagātība vai īpašums ārpus Krievijas, viņiem vienalga, ka viņi nekad nevar atstāt Krieviju. Viņi var stāties pret Putinu, uzskatot, ka viņš nebija pietiekami uzcītīgs, lai risinātu konfliktu, ”saka Ketrīna Stounere.
Otra stingrās līnijas piekritēju grupa ir militārpersonas.
“Tas varētu būt – aizsardzības ministrs un ģenerālštāba priekšnieks, citi ģenerāļi. Tomēr Krievijas militārpersonas militārā konfliktā neizskatījās vislabāk. Tagad viņu reputācija ir sagrauta. Tāpēc es domāju, ka militārajam gāšanas mēģinājumam vajadzētu nākt no apakšas, taču daudzi šāda līmeņa ģenerāļi jau ir miruši, jo viņi vadīja sākotnējo iebrukumu,” pamato Stounere.
Cits scenārijs, viņasprāt, varētu īstenoties, ja par apvērsumu izšķirtos “Krievijā iestrēgušie oligarhi, kuri nevar tikt pie saviem īpašumiem ārzemēs”. Tomēr arī šeit Stounera sacīja: “visas pazīmes liecina, ka viņi ir pārāk nobijušies, lai iejauktos, un ir skaidra problēma kolektīvās darbības organizēšanā.”
Ketrīna Stounere minēja piemērus no sabiedriskās domas aptaujām Krievijā, kas uzrādīja zināmu “karsēšanu” pēc Putina paziņojuma par daļēju mobilizāciju nosūtīšanai uz fronti Ukrainā.
Saskaņā ar jaunākajiem Levadas centra pētījumiem to krievu skaits, kuri ir “saspringti, īgni un noraizējušies”, no augusta līdz oktobrim palielinājās no 30% līdz 47%. Tajā pašā laikā no 75% līdz 52% samazinājies to skaits, kuri saka, ka “viņus viss apmierina”.
Neskatoties uz to, ka Putins pēdējā laikā praktiski demoralizējis un iznīcinājis visu pašmāju opozīciju, Ketrīna Stounere rēķinās ar kaut kāda sociāla protesta iespējamību.
“Daži no tiem jau notiek ielās. Ir uzbrukumi vervēšanas punktiem un tamlīdzīgi, bet mēs par to neko daudz nedzirdam, un šobrīd Krievijā ir ļoti grūti protestēt. Es liktu uz jaunajiem krieviem, kuri no šī konflikta ir cietuši visvairāk. Tieši viņi būs spiesti iet un cīnīties pret režīmu. Tie ir tie, kuri nav uzauguši Padomju Savienībā un nav pazīstami ar Krievijas nacionālisma sajūtu, kas piemīt Putina paaudzei,” stāsta Ketrīna Stounere.
Rietumu un ASV prioritātes Ukrainā
Bijušais vēstnieks Ukrainā Stīvens Paifers norādīja, ka “tūlīt pēc 24.februāra, kad krievi iebruka Ukrainā, NATO ļoti ātri nostiprināja savu austrumu flangu, sākot piegādāt Ukrainai ieročus”.
“ASV un Eiropas Savienība ir noteikušas ļoti bargas sankcijas, kas ir pārsteigušas gan Kremli, gan dažus Rietumos. Jo īpaši Krievijas Centrālās bankas aktīvu iesaldēšana un augsto tehnoloģiju eksporta samazināšana nākusi kā trieciens Putinam. Tajā pašā laikā Baidena administrācija novilka svarīgu “sarkano līniju” – viņi teica, ka neplāno sūtīt amerikāņu karaspēku, ”sacīja Pifers.
Tomēr bijušais diplomāts kritiski vērtē ASV un ES valdību rīcību saistībā ar ieroču piegādes tempu Kijevai.
“Es uzskatu, ka ASV ir jāpaātrina šīs piegādes, un ir pienācis laiks domāt par jauniem ieroču veidiem, ja ukraiņi spēs tikt galā ar loģistiku. Ir vērts dāvināt Ukrainas militāristiem tankus “Leopard” un “M1 Abrams”. Ir pienācis laiks domāt par HIMARS raķešu lielāka darbības rādiusa versijas nodrošināšanu, kas var sasniegt 300 kilometrus. Ukraiņi ir paveikuši ļoti iespaidīgu darbu, iznīcinot Krievijas loģistiku, iznīcinot Krievijas komandpunktus un Krievijas ieroču noliktavas,” sacīja Stīvens Paifers.
Pēc viņa domām, “ASV un Rietumu mērķim vajadzētu būt palīdzēt ukraiņiem vai nu padzīt krievus, vai vismaz sākt sarunas, kas novedīs pie izlīguma ar Kijivai pieņemamiem nosacījumiem”.
Herberts Makmāsters ir pārliecināts, ka jautājums par “Ukrainas debesu slēgšanu” ir galvenais, un tas joprojām ir dienaskārtībā.
“Piešķirt ukraiņiem vidēja darbības rādiusa pretgaisa aizsardzību, kas līdzīga Patriot sistēmai (un ir daudzas citas Eiropas iespējas), kas varētu būt ārkārtīgi efektīva. Vēl viens aspekts ir nepieciešamība pēc ieročiem, lai cīnītos pret radiolokācijas iespējām. Lielu lomu tajā spēlēja amerikāņu “pretradaru raķetes”. Ukraiņi jau ir sasnieguši ievērojamu brīvības pakāpi kaujas operācijās: pat ar ierobežotu lidmašīnu skaitu viņi spēja apspiest krievu spējas. Nepieciešamas jaunas piegādes, lai nodrošinātu spēju uzbrukt Krievijas sistēmām, kuras tiek izmantotas Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēju apspiešanai. ES ir laiks sākt piegādāt ukraiņiem MIGus, uz kuriem jau ir apmācīti ukraiņu piloti, un tad arī F-16. Pilotu apmācība pēc MIG būtu kā trīs nedēļu kurss.
Kodolieroču izmantošanas varbūtība
Stīvens Paifers cer, ka “Krievijas sistēmā aizsardzības sekretāram un ģenerālštāba priekšniekam ir lielāka loma lēmumu pieņemšanā nekā ASV sistēmā”.
“Sergejs Šoigu un Valērijs Gerasimovs, iespējams, nav tik apsēsti ar Ukrainu kā Putins. Turklāt es ceru, ka Gerasimovam ir skaidra izpratne par “kodolsliekšņa” šķērsošanas riskiem. Tā bija laba zīme, ka ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins runāja ar Krievijas aizsardzības ministru Šoigu, bet ģenerālis Marks Milleijs ar ģenerāli Gerasimovu pirms aptuveni deviņām dienām. Es ceru, ka viņi viņiem atgādināja – ja tiks izmantoti kodolieroči, “līnija tiks pārkāpta”, un tajā brīdī sekas var kļūt neprognozējamas, tostarp Krievijai,” sacīja Stīvens Paifers.
“Taktiskie kodolieroči nesniedz nekādas militāras priekšrocības,” saka ģenerālis Herberts Makmāsters. “Es ceru, ka krievi atceras Černobiļas avāriju un to, kā tā ietekmēja PSRS. Un es domāju, ka Putinam ir jāsaprot, ka pat konvencionāla militāra reakcija var būt ļoti kaitīga Krievijai. Es domāju variantu, ko es izstrādāju Amerikas Savienoto Valstu prezidentam un, kas sastāvēs no gandrīz vienlaicīgas trieciena visām Krievijas militārajām iekārtām ārpus Krievijas Federācijas.
