Starptautiskā nevalstiskā organizācija Reportieri bez robežām (RBR) katru gadu sarindo valstis, pamatojoties uz preses brīvības rādītājiem. RBR reitingi daļēji ir balstīti uz aptaujām, kurās izmantoti vairāki vispārīgi kritēriji: plašsaziņas līdzekļu plurālisms, plašsaziņas līdzekļu neatkarība, pašcenzūra, preses aizsardzības likumi, publicēto datu pārbaužu caurskatāmība, ļaunprātīgas izmantošanas atklāšana.
Aizejošajā 2022. gadā pirmajā pieciniekā ar vislabāko situāciju žurnālistu darbam bija Norvēģija, Dānija, Zviedrija, Igaunija un Somija. Krievija ieņēma 155. vietu. Ukraina – 106. Salīdzinājumam, ASV šajā sarakstā ir 42. pozīcijā, Ķīna ir 175. pozīcijā. Sarakstu noslēdz KTDR un Eritreja (kuras arī ANO balso pret Krievijas agresijas pret Ukrainu nosodījumu). Jāpiebilst, ka Latvija šajā reitingā jau trešo gadu saglabā 22.vietu, bet Lietuva no 28.vietas pacēlusies uz 9.vietu.
Par ko liecina šis un citi starptautiskie vērtējumi par vienas no galvenajām pilsoņu brīvībām Krievijā?
“Cilvēki sāk skatīties mazāk naida sarunu šovus”
Publicists un sociologs Igors Jakovenko vispirms atzīmēja, ka pēdējā gada laikā vārda brīvība Krievijā ir kļuvusi daudz dārgāka.
“Ja agrāk par vārda brīvību tika piemēroti administratīvie aresti, tad tagad par vārda brīvību tiek doti astoņarpus gadi, kā, piemēram, par ko pārliecinājās, piemēram, Iļja Jašins. Tas izpaužas arī citu cilvēku likteņos,” viņš teica medijiem.
Pieminot, ka dažādu aģentūru reitingos, kas mēra situāciju ar preses brīvību dažādās valstīs, Krievija ieņem arvien zemāku vietu, Igors Jakovenko uzskata: “Kopumā tie atspoguļo realitāti, un es piekrītu, ka Krievija absolūti nav brīva valsts, un par mēģinājumu paust savu viedokli Krievijā var saņemt milzīgu sodu. Protams, ja salīdzina, kur ir mazāka vārda brīvība: Krievijā vai Turkmenistānā, tad izrādās, ka Turkmenistānā vai Ziemeļkorejā tās ir vēl mazāk. Bet Krievija ir tieši Baltkrievijas līmenī,” uzskata eksperts.
Igors Jakovenko minēja vēl vienu tendenci – liela skaita žurnālistu aizbraukšanu no Krievijas no tiem medijiem, kuri pēc 24. februāra tika bloķēti un pasludināti par “nevēlamiem” vai “ekstrēmistiem”. Un tagad no ārzemēm viņi dara visu, lai saglabātu auditoriju, kas viņiem bija, strādājot Krievijā.
“Tas ir ļoti svarīgi, viņi neļauj izžūt informatīvajai saiknei ar cilvēkiem, kuri nevar pamest Krieviju, un turpina viņus atbalstīt. Tā ir humanitāra funkcija, taču es neriskētu teikt, ka liela daļa cilvēku, kas agrāk skatījās Krievijas valsts kanālus, tagad pāries uz Youtube. Ir vēl viens efekts – cilvēki sāk skatīties mazāk “naida sarunu šovus”, ir zināmi dati, ka viņu auditorija ir samazinājusies par aptuveni 20%. Bet šie cilvēki neiegāja protesta žurnālistikas auditorijā, bet vienkārši pārgāja uz izklaides programmām,” secina Igors Jakovenko.
“Tā vai citādi, vārda brīvības asni joprojām dīgst”
Neatkarīgā žurnāliste un mediju analītiķe Gaļina Sidorova uzskata, ka šobrīd norisinās divi kari: Krievijas pilna mēroga agresija pret Ukrainu un pašā Krievijā Putina režīms cīnās pret demokrātisko brīvību paliekām.
“Šie kari ir ļoti cieši saistīti, un visas darbības, kuras Krievijas varas iestādes veica pret pilsonisko sabiedrību savā valstī, bija sava veida “artilērijas sagatavošana” – mēs atceramies, kā aptuveni kopš 2012 likumdošana tika padarīta stingrāka, un, sākoties agresijai kaujas laukā, neatkarīgo mediju pozīcijas tika nopietni iedragātas,” viņa sacīja medijiem.
Pirmajās nedēļās pēc pilna mēroga agresijas sākuma Krievijā faktiski tika ieviesta militārā cenzūra, saskaņā ar kuru jebkura informācija, kas nesakrīt ar to, ko pārraida Krievijas armijas pavēlniecība, tiek pasludināta par “viltus”, diskreditējot Krievijas bruņotos spēkus. Un jebkuru cilvēku, kurš nepiekrīt Krievijas varas iestāžu politikai, var iekļaut “ārvalstu aģentu” sarakstā ar ļoti nepatīkamām sekām šajā sarakstā esošajiem.
“Līdz šī gada vasarai Krievijā tika bloķēti aptuveni trīs tūkstoši informācijas vietņu, tas ir, Krievijā tika apturēts visu mediju darbs, kuru saturs Kremlim nebija piemērots. Un, ja viņiem izdevās pārcelties kaut kur uz ārzemēm, tad viņu darbs tika aizliegts un viņu resursus nekavējoties bloķēja Roskomnadzor,” turpina Gaļina Sidorova.
Viņa atzīmē arī pozitīvu momentu: “Tie mani kolēģi, kuri pārcēlās kopā ar redakcijām vai individuāli, nepārstāja strādāt dažādās formās. Kāds turpināja darboties ar savu zīmolu, piemēram, televīzijas kanāls Doždj, vienlaikus piedāvājot auditorijai bloķēšanas apvedceļa sistēmas. Otrs punkts ir jaunu mediju radīšana no to žurnālistu puses, kuriem bija jāpamet valsts.
Šajā sakarā viņa atzīmēja Tomskas televīzijas kanālu TV-2, kas bija ļoti populārs arī ārpus sava reģiona.
“Varas iestādes pret viņiem veica milzīgas represijas, un daudzi puiši bija spiesti pamest. Tagad viņi ir izveidojuši projektu Aculiecinieki, kas ļoti veiksmīgi tiek izplatīts ar Telegram starpniecību. Varas iestādēm neizdodas aizvērt un apklusināt neatkarīgo žurnālistiku un neatkarīgos emuāru autorus. Tādā vai citādā veidā šie vārda brīvības asni joprojām dīgst,” rezumēja Gaļina Sidorova.
“Tiek veidots informācijas haoss, kur nav skaidrs, kam uzticēties”
Vārda brīvības aizsardzības fonda eksperts un Lodzas universitātes pētnieks Romāns Zaharovs uzskata, ka Krievijas varas iestāžu darbības rezultātā visi valsts mediji ir sadalīti divās nevienlīdzīgās daļās: necenzētajos un spiestos rēķināties. ar militāro cenzūru. Pirmie Krievijā ir bloķēti, un tiem ir ļoti grūti piekļūt valsts iekšienē.
“Jāsaka, ka piekļuves slēgšana masu auditorijai ir tik masveidīgs raksturs pirmo reizi valsts vēsturē,” intervijā medijiem uzsvēra Zaharovs.
Viņš arī atgādināja, ka “Roskomnadzor” pirmās bloķēja ”Ezhednevny Zhurnal”, ”Grani.ru” un ”Kasparov.ru” vietnes. Tas notika 2000. gados, un tad daudzi cilvēktiesību aktīvisti un žurnālisti, pat tie, kas bija tālu no liberālām idejām, bija sašutuši par šo faktu.
“Tagad efekts ir patiešām masveidīgs, un nav tik daudz cenzūrai nepakļautu mediju, salīdzinot ar visiem citiem medijiem, kas pastāv Krievijā. Bet, piemēram, Novaja Gazeta, kuru valstī oficiāli slēdza tiesa, jau Eiropas jurisdikcijā spēja atrast sev eksistences formu,” atzīmē eksperts.
Viņš piebilst, ka daudzus reģionālos medijus un pētnieciskās žurnālistikas projektus ir vajājušas arī federālās un vietējās varas iestādes, un tie ir iekļauti “ārvalstu aģentu” un “nevēlamo organizāciju” sarakstā.
“Turklāt valsts izspieda ārzemju apraidi, tas ir, tās ārzemju raidorganizācijas krievu valodā, kuras faktiski nodrošināja ļoti kvalitatīvu saturu, un to redakcijas strādāja Krievijas iekšienē. Tas, protams, ietver Radio Liberty, Deutsche Welle un BBC krievu izdevumus, kuriem bija savi biroji Maskavā,” turpināja Romāns Zaharovs.
Pamatojoties uz saviem pētījumiem, viņš secina, ka izveidot neatkarīgu mediju biznesu Krievijā tagad ir vienkārši neiespējami. Jebkurš izdevums, kas uzdrošinās sniegt varas iestādēm nevēlamu informāciju, nekavējoties tiks nogriezts no reklāmas tirgus, un labākajā gadījumā tam būs jāpastāv uz privātu ziedojumu rēķina.
“Starp citu, pūļa finansējums Krievijā joprojām darbojas, taču, iespējams, tas nesedz visas izmaksas, un tomēr tās ir drupačas salīdzinājumā ar to pašu neatkarīgo redakciju iepriekš nopelnīto,” precizē Zaharovs.
Patlaban Krievijā nav iespējams rakstīt par sociālpolitiskām tēmām, ja žurnālistu piedāvātie materiāli neatspoguļo oficiālo skatījumu uz notikumiem.
“Sliktākais, kas noticis: nav tirgus un piekļuves cenzūrai nepakļautiem medijiem. Tas, protams, pastāv, ja runājam par VPN, bet VPN nevar aptvert visu valsti, jo daži lietotāji ir vai nu slinki, vai neredz vajadzību pēc tā, vai arī ir noguruši cīnīties par tiesībām zināt patiesību. Un rezultātā paliek tā sauktā “pilsoniskā žurnālistika” jeb blogošana, kas diemžēl ne vienmēr atbilst profesionālajos kodeksos noteiktajiem standartiem un ko, vismaz mēs, cenšamies ievērot. Neskatoties uz to, šī žurnālistika iet savu ceļu, tā ir ļoti aktīva, tur aizsteigusies arī necenzētā žurnālistika, cenšoties sasniegt auditoriju, bet tas rada informācijas haosu, kurā netiek pārbaudīti fakti un stāstitie notikumi, kur nav skaidrs, kam uzticēties, kur ir propagandistu un tā saucamo “karotāju” balsis izšķīst vispārējā plūsmā. Un auditorija ir dilemmas priekšā: kam uzticēties?”, norāda eksperts.
Romāns Zaharovs rezumē: “Jāpriecājas vismaz par to, ka cilvēks neielaižas sliktā propagandas darbībā un nepavairo šo ļaunumu. Varbūt viņš nerunā tik atklāti kā tie kolēģi, kuriem ir iespēja. Tātad, ir jārunā par to cilvēku bēdīgo likteni, kuri ir ”nobanoti” vai atlaist no darba. Jums ir jādodas pie viņa, jāsniedz palīdzīga roka un jāsaka: ja jūs nenodarbosieties ar propagandu, mēs esam gatavi izprast jūsu situāciju.
