Kopš Prigožina sacelšanās dienas armijas loma šajā uzņēmumā bija pilnīgi nesaprotama. Armija nepretojās dumpim. Gan Rostovas, gan Voroņežas apgabalos lieli frontes līnijas militārie formējumi izlaida nemierniekus cauri, neizšaujot ne šāvienu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada vēstures zinātņu doktors Andrejs Zubovs
Tagad klīst runas par Krievijas spēku faktiskā komandiera Ukrainā ģenerāļa Sergeja Surovikina aizturēšanu vai vismaz izolāciju. Ja tas tā ir, tad var droši apgalvot, ka Jevgeņija Prigožina sacelšanās ir tikai virspusēja daļa no milzīga ledus kalna plašai militārai sazvērestībai pret Vladimiru Putinu un viņa tuvāko loku. “Taisnības gājienā” bija ērti neiesaistīt regulāro karaspēku. Netīro darbu pie varas sagrābšanas un Putina likvidēšanas – ar armijas neitralitāti – vajadzēja veikt algotņiem, un tikai tad ģenerāļi būtu rīkojušies.
Šajā gadījumā mēs nerunājam par “Vāgnera” saglabāšanu un legalizāciju – kāda gan par “Vāgneru” rūpe ģenerāļiem? Viņš ir viņu konkurents! Bet par karā neveiksmīgās Putina grupas gāšanu un par aiziešanu no Ukrainas kara, nezaudējot seju.
No šejienes ir radušies arī sazvērnieku kontakti ar amerikāņu izlūkdienestiem, ko gandrīz atklāti apgalvo ASV Aizsardzības ministrijas oficiālais pārstāvis Džons Kērbijs un ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens, sakot, ka amerikāņu izlūkdienestiem par gaidāmo sacelšanos bija zināms sīkumos, taču savus datus viņi uzticēja tikai dažiem kongresmeņiem un amatpersonām, kuras pielaistas augstākajam valsts noslēpuma līmenim.
Tas viss ļoti atgādina neveiksmīgo antihitlerisko sazvērestību 1944. gada 20. jūlijā Vācijā. To organizēja nevis pārliecināti antinacisti, nevis no kaut kurienes nākuši liberāli politiķi, bet gan Vērmahta ģenerāļi un virsnieki, kuri uzticīgi kalpoja Ādolfam Hitleram, kamēr viņa trakie plāni tika veiksmīgi īstenoti.
Šie vācu ģenerāļi un virsnieki ar visu savu spēku piedalījās nacistu piedzīvojumā, līdz pārliecinājās, ka tas nav izdevies.
Atgādināšu, ka 1943. gada septembrī no kara izstājās Itālija, Hitlera galvenā sabiedrotā Eiropā. 1944. gada jūnijā sākās angloamerikāņu karaspēka desants Normandijā. Un trīs mēnešus pēc sazvērestības 20. jūlijā amerikāņu karaspēks ieies pirmajā Reiha pilsētā – Āhenē.
Hitlers un viņa svīta cerēja uz brīnumu, Vācijas iedzīvotāji bija saindēti ar Gebelsa propagandu un nesaprata, cik tuvu valsts ir pilnīgai sakāvei, bet Vērmahta militārie ģenerāļi un virsnieki visu redzēja un visu saprata. Un viņi nolēma glābt Vāciju no nacionālās katastrofas uz Hitlera likvidēšanas rēķina.
Neizdevās. Deviņus mēnešus vēlāk Hitlers likvidēja sevi, drupās gulošo Vāciju okupēja antihitleriskās koalīcijas spēki, un tika parakstīta beznosacījumu kapitulācija.
Es esmu tālu no Klausa Filipa Marijas Šenka, grāfa fon Štaufenberga un Jevgeņija Prigožina morālo īpašību salīdzināšanas. Viņi nekādā ziņā nav līdzīgi, piemēram, ģenerālis Surovikins ar ģenerāli Ervīnu Johannesu Oigenu Rommelu vai feldmaršalu Valteru Alfrēdu Hermani fon Braučiču. Runa ir par atšķirīgu līdzību – abi ļoti labi pārzināja situāciju frontē un saprata, ka tā ir bezcerīga. Viņi arī ļoti labi saprata, ka kara turpināšana novedīs pie pašreizējās vadības pilnīgas varas zaudēšanas, un līdz ar to arī viņu pašu labklājības un varbūt pat dzīvības zaudēšanas.
Un tā viņi izlēma par sazvērestību pret vājprātīgo fīreru: Maskavā 2023. gadā, Berlīnē 1944. gadā.
Bet sekas sazvērniekiem Maskavā nemaz nebija tik traģiskas. Berlīnē, kā atceramies, tos, kuriem neveiksmīgā apvērsuma naktī nāvessods netika izpildīts, Hitlers dažus mēnešus vēlāk tiesāja un sodīja ar nāvi. Gandrīz visus.
Šeit Prigožinam un armijai ļāva doties pensijā uz Baltkrieviju pēc visiem Putina skarbajiem izsaucieniem par nodevību un dūrienu mugurā. Secinājums ir tikai viens – Putinam 2023. gada jūnijā tiesībsargājošajās iestādēs ir ievērojami mazāk spēku nekā Hitleram 1944. gada jūlijā.
Džons Kērbijs sacīja, ka sestdien un svētdien, tas ir, sacelšanās dienās, ASV bijušas ļoti auglīgas sarunas ar Kremli. Acīmredzot tās bija ne tikai par diplomātu drošību. Visticamāk, tās bija par masu iznīcināšanas ieročiem. Nemiernieku uzvara var padarīt piekļuvi kodolieročiem nekontrolējamu, vismaz dažos Krievijas reģionos. Un tas noliktu visai pasaulei Armagedona priekšā. Iespējams, tieši tāpēc, lai to novērstu, tika dota piekrišana Putina paturēšanai Kremlī, bet ar nemierniekiem tika panākta kaulēšanās par pieņemamiem izstāšanās nosacījumiem.
Tāpat ir acīmredzams, ka Putins centīsies nepildīt panāktās vienošanās. Taču, ņemot vērā acīmredzamo Ukrainas kara neveiksmi, tas viņam nozīmēs tikai vienu – panākt pieņemamu mieru ar Ukrainu un Rietumiem pašam un tādējādi saglabāt savu varu.
Vairs nav cerību uz uzvaru, cerību uz armiju tagad arī nav.
No vēstures zinām, ka Hitlers ne ar ko nespēja “tikt galā”, un pēc 1944. gada 20. jūlija neizbēgami pienāca 1945. gada 30. aprīlis. Vēsture nekad neatkārtojas detaļās. Atliek pagaidīt krievu atrisinājumu, kura brīdi ir bezjēdzīgi aprēķināt.
