Krievijas politiķis un ekonomists Grigorijs Javļinskis, viens no trim partijas ”Jabloko” dibinātājiem, savā mājaslapā publicēja rakstu par karu, ko Krievija izvērš Ukrainā.
Situācija
Pusotru gadu ilgas kaujas liecina, ka lielākais bruņotais konflikts Eiropā kopš Otrā pasaules kara – Krievijas un Ukrainas konfrontācija – ievilksies gadiem ilgi un to pavadīs nepārtrauktas cilvēku bojāejas un arvien jaunas iznīcības. Pats par sevi šāds konflikts nenovedīs pie gala iznākuma, tas ir strupceļš.
Kamēr Krievijā radikāli nemainīsies 90. gados izveidotā politiskā un ekonomiskā sistēma, kamēr valdība valstī paliks autoritāra un neaizvietojama, līdz Krievijas Federācija kļūs par patiesi demokrātisku valsti (un tas diemžēl nenotiks drīz), arī Kremļa ārpolitika būtiski nemainīsies.
Tikmēr Kijiva saka, ka tā neapstāsies un neatkāpsies. Taču tagad Ukraina pamazām sāk izjust tās grūtības, kas objektīvi rodas Rietumu donorvalstīs: pieaugošas budžeta problēmas, spriedze nacionālo bruņoto spēku kaujas gatavības jautājumos, saasinās iekšpolitiskās nesaskaņas. Atbalsts Ukrainai pašreizējā mērogā nekādā gadījumā nav garantēts.
Situācija 2023. gada septembrī ir tāda, ka pamiers ir kļuvis neizbēgams: vai nu nekavējoties sāksies virzība ceļā uz pamiera vienošanos, vai arī puses pie tā nonāks vēlāk, masveidā zaudējot dzīvības frontē un gūstot civiliedzīvotāju upurus, taču tas notiks jebkurā gadījumā. (Iespēju logs efektīvam darbam, lai panāktu vienošanos par uguns pārtraukšanu, bija 2022. gada novembrī pēc Ukrainas operācijām Harkivas un Hersonas apgabalos un ilga līdz 2023. gada martam.)
Tajā pašā laikā katras nepārtrauktas asinsizliešanas dienas izmaksas karadarbībā ir ārkārtīgi augstas. Turklāt ievērojami palielināsies finansiālās, ekonomiskās un citas izmaksas, kas saistītas gan ar militārajiem izdevumiem, gan ar iznīcinātās infrastruktūras atjaunošanu. Abu valstu nākotnes draudi kļūs vēl reālāki, un jo īpaši draudi Ukrainas kā neatkarīgas Eiropas valsts pastāvēšanai.
Tāpēc tas ir jāatkārto atkal un atkal: šodien vienīgā efektīvā stratēģija pēdējo desmitgažu nopietnākās starptautiskās krīzes atrisināšanai ir tūlītējs pamiers un pēc tam, parakstot attiecīgu līgumu, ilgi un sarežģīti politisko un diplomātisko risinājumu meklējumi.
Tajā pašā laikā sarunām par pamiera līgumu jāsāk nekavējoties, bez jebkādiem nosacījumiem un jāilgst līdz parakstīšanai. Šo sarunu laikā cīņas turpināsies neizbēgami. Bet tas jau būs sākums kustībai uz asinsizliešanas apturēšanu.
Pastāv viedoklis, ka 2022.gada pavasara sarunu process nevar atsākties, jo notikumi Bučā un kopumā pastrādātie kara noziegumi visu ir tik ļoti mainījuši, ka nekādas sarunas nav iespējams veikt. Neskatoties uz šo apsvērumu nopietnību, turpmākās asinsizliešanas apturēšanas vārdā šis sindroms ir jāpārvar. Turklāt sarunas ir jāveic, stingri apzinoties, ka ir neapstrīdama nepieciešamība pēc neatkarīgas, objektīvas katra konkrētā kara nozieguma izmeklēšanas, kam seko objektīvs tiesas lēmums. Novērst kara noziegumu izdarīšanu neatkarīgi no apstākļiem ir katras valsts un visu starptautisko struktūru absolūts pienākums. Patiesības noteikšana un taisnības nodrošināšana neatkarīgi no tā, uz ko tas attiecas, ir viens no nākotnes pasaules aizsardzības līdzekļiem, zināšanu un pārliecības veidošana gan militārpersonu, gan civiliedzīvotāju vidū par atbildības par noziegumiem neizbēgamību. Šādos gadījumos nevar būt noilguma, lai nodrošinātu taisnīgumu, ir jāiesaista visas esošās tiesību institūcijas un, ja nepieciešams, jārada trūkstošās.
Perspektīva
Uz 2023. gada septembra vidu jāatzīst, ka iepriekš plaši apspriestais Ukrainas armijas “liela mēroga” pretuzbrukums nenotika – vismaz militāri ofensīva nekādus būtiskus rezultātus nenesa.
Visas frontes līnijas garumā Krievija ir uzbūvējusi daudzslāņu aizsardzības būves – tranšejas, prettanku barjeras, mīnu laukus un citus šķēršļus, kuru pārvarēšana Ukrainai ir saistīta ar lieliem personāla un tehnikas zaudējumiem un prasa daudz vairāk laika, nekā paredzēts. Turklāt, spriežot pēc vairākiem plašsaziņas līdzekļos izskanējušajiem ziņojumiem, Ukrainas armija saskaras ar nopietnām problēmām, ko izraisa dažas kritiskas munīcijas piegādes trūkums un grūtības uzturēt un ekspluatēt dažādu standartu importēto militāro aprīkojumu.
Kopumā šodien Krievijas armija kontrolē 120 tūkstošus kvadrātkilometru Ukrainas teritorijas. Vairāku mēnešu tā dēvētās pretuzbrukuma laikā Ukrainas bruņotie spēki atguva tikai 220 kvadrātkilometrus, tas ir, 0,18% no visām Krievijas okupētajām teritorijām. Tajā pašā laikā abās pusēs bojāgājušo un ievainoto zaudējumi pusotra gada laikā, pēc Rietumu mediju aplēsēm, jau ir aptuveni pusmiljons cilvēku.
Šādi konflikti, kā liecina vēsturiskā pieredze, nebeidzas ar noteiktu teritoriju sagrābšanu vai atbrīvošanu ar militāriem līdzekļiem. Viena no pusēm var turpināt uzbrukumus apdzīvotām vietām, kas nonākušas ienaidnieka kontrolē, izmantojot aviāciju, artilēriju, kā arī sauszemes un jūras resursus. Citiem vārdiem sakot, taktiskie panākumi kaujas laukā – teritoriju nodošana no rokām uz rokām – šajā gadījumā nenoved pie karadarbības beigām.
Šajā konfrontācijā, no vienas puses, sadūrās Ukrainas fundamentālā vēlme likt pamatus neatkarīgai, modernai uz Eiropu orientētai valstij, no otras puses – Putina un daļas pie varas esošās Krievijas elites ideja par nepieciešamību veidot citu pasaules kārtību, izveidot citu globālu .ģeopolitisko sistēmu – daudzpolāra, balstīta uz neokonservatīviem principiem un neatkarīga no Amerikas vadības. Tas ir, pēc būtības, tas ir divu fundamentāli atšķirīgu ideju konflikts par kultūru, vēsturi, nacionālo identitāti, par mūsdienu un nākotnes pasaules kārtību. Un te Ukraina izrādījās uz Rietumiem orientētās pasaules kārtības priekšpostenis. Tā ir lietas būtība.
Tāpēc ar militāriem līdzekļiem panāktās teritoriālās izmaiņas konfrontāciju šajā gadījumā neizbeigs. Cīņa var novest tikai pie noteiktas kontroles līnijas de facto izveidošanas, kuru neviena no pusēm neatzīst par starptautisku robežu.
Pētījumi liecina, ka starpvalstu militāros konfliktus, kas ilgst vairāk nekā vienu gadu, nevar atrisināt vidēji līdz desmit gadiem. Tādējādi, ja jūs neuzliekat tūlītēju pamiera uzdevumu, jums ir jāsaprot sekojošais:
1. Šāda veida bruņotam konfliktam ir sava loģika: ja nav iespējams panākt izšķirošu uzvaru, pakāpeniski palielinās karadarbības zonas paplašināšanas iespējamība, tas ir, kļūst arvien lielāka iespēja, ka Eiropas valstis un ASV tiks ierauts lielā karā – kā tas jau notika Pirmajā un Otrajā pasaules karā (un te pat nav ņemts vērā fakts, ka Krievija noteiktos apstākļos var ķerties pie masu iznīcināšanas ieročiem – ķīmiskajiem, bioloģiskajiem, kodolenerģijas; šajā gadījumā apstākļi visam, kas notiek, principā mainīsies).
2. Atteikšanās no tūlītēja pamiera faktiski nozīmē, ka Ukrainas ekonomika nespēs atgūties, jo turpinošas karadarbības apstākļos tas ir absolūti nereāli: valsts gaisa telpa joprojām ir slēgta, ostas joprojām ir lielā mērā bloķētas, pilsētas tiek apšaudītas, darbaspēka vecuma vīrieši karo frontē, un daudzi miljoni bēgļu nevēlas atgriezties mājās no ārzemēm. Nopietnas investīcijas šādos apstākļos nav iespējamas.
Pirmais solis
Šādos apstākļos ir nepieciešams nekavējoties meklēt pamieru. Pēc tam būs nepieciešams izstrādāt ilgtermiņa līgumu, lai apturētu karadarbību. Skaidrs, ka tas nenovērsīs konceptuālās ģeopolitiskās atšķirības, bet gan būs mēģinājums apturēt cilvēku iznīcināšanu un postu.
Un nevajag lolot nekādas ilūzijas: jebkura miera līguma vai visaptverošas politiskās vienošanās noslēgšana starp Krieviju un Ukrainu šobrīd nav iespējama. Turklāt pēc tik lielas nāves un iznīcības pārskatāmā nākotnē valstu attiecību normalizēšana diez vai būs iespējama. Maskavas un Kijivas konflikta principiāls risinājums kļūs reāls tikai tad, kad tiks saprasts un izciests neizbēgamais fundamentālais lēmums par Ukrainas, Krievijas, Baltkrievijas un Eiropas kopīgas dzīves modeli. Bet, protams, tā ir ļoti tāla perspektīva, un, jo ilgāk turpinās bruņotais konflikts, jo attālāka kļūst tā īstenošana.
Tikmēr ir nepieciešami risinājumi, kuru mērķis ir saglabāt cilvēku dzīvības šeit un tagad. Šajā ziņā vispiemērotākā ir 1953. gada korejiešu versija – pamiera līgums bez jebkādiem lēmumiem politiskos jautājumos.
Dažkārt tiek teikts, ka situācija pēc 2022. gada 24. februāra ir tāda, ka Ukrainai nekādā gadījumā nevajadzētu piekāpties, jo tas būtu “netaisnīgi”. Tomēr reālajā dzīvē absolūta taisnīguma nav. Iespējama tikai vēlme pēc tā.
Un šajā ceļā nevar atteikties no piekāpšanās un kompromisiem. Bez savstarpējas piekāpšanās cilvēki tiks bezgalīgi nogalināti un Ukraina tiks iznīcināta. Un vispār, vai cilvēku dzīvību glābšana un iznīcināšanas apturēšana ir piekāpšanās? Un kas ir svarīgāk – piektā daļa no teritorijām, kuras tuvākajā laikā tik un tā netiks atkarotas, vai cilvēku dzīvības un valsts nākotne? Un šeit būtu jāsāk ar to, ka cilvēku dzīvības un valsts nākotnes labā ir iespējami kompromisi. Turklāt pašreizējā situācijā teritoriālajām koncesijām nebūs galīgā statusa, un oficiāla jaunu robežu atzīšana starptautiskā līmenī nav gaidāma. Šī ir tikai pamiera līnija.
Vēl viens sāpīgs jautājums ir par cilvēku stāvokli Krievijas kontrolētajās teritorijās. Un šeit ir jārīkojas no tā, ka, turpinoties karadarbībai, frontē esošo cilvēku dzīvības netiks glābtas, bet, ja tiks pieņemts lēmums par pamieru, tad varēs mēģināt vienoties par dzīves apstākļiem vai cilvēku evakuāciju. šajās teritorijās. Jāņem vērā, ka cilvēku situācija Krievijas kontrolētajās teritorijās ir atšķirīga. Krimā situācija ir viena, Doņeckā un Luhanskā savādāka. Tomēr cilvēku stāvoklis šajās teritorijās nav salīdzināms ar frontes cilvēku stāvokli, un draudi civiliedzīvotājiem, ko rada Krievijas kontrole šajās teritorijās, ir nesalīdzināmi ar riskiem, kuriem militārpersonas ir pakļautas ik sekundi kaujas zona.
Kas attiecas uz Zaporižjas un Hersonas apgabaliem, tad pamiera gadījumā varēs apspriest Krievijas kontrolētajās teritorijās esošo cilvēku dzīves apstākļus, evakuāciju vai pārvietošanos. Un visbeidzot jāņem vērā, ka teritoriju nodošana Ukrainas bruņoto spēku pārziņā nebūt nenozīmē drošu un normālu dzīvi nozīmīgai vietējo iedzīvotāju daļai, kas atradās Krievijas Federācijas kontrolē. Un arī šeit būs jāvienojas par šīs pilsoņu grupas dzīves apstākļiem un aizsardzību.
Protams, lēmumu par pamiera līguma parakstīšanu pieņems Ukraina. Tomēr realitāte ir tāda, ka tām Rietumu valstīm, kuras sistemātiski un pastāvīgi apgādā Kijivu ar ieročiem, ir finansējušas un turpina finansēt Ukrainas ekonomiku, ir pienākums kaut kādā veidā piedalīties galveno politisko lēmumu izstrādē, no kuriem karadarbība Ukrainā ir atkarīga – tās turpināšana vai izbeigšana. Turklāt šo Rietumu valstu diplomātijas pieredze un iespējas nav salīdzināmas ar Kijivas politiskajiem resursiem.
Tomēr šodien ASV, ES un NATO nepieliek nekādas pūles, lai atrastu un izstrādātu reālus politiskus un diplomātiskus risinājumus karadarbības izbeigšanai. Gandrīz nekas netiek darīts, lai sagatavotu vismaz kādu provizorisku pamiera līguma versiju. Kavēšanās saprast un, iespējams, pat principiāls pārpratums no ASV puses par uguns pārtraukšanas nepieciešamību padara situāciju ārkārtīgi sarežģītu, jo karadarbības turpināšanās ir ceļš uz Ukrainas pārvēršanu par Afganistānu, Irāku vai Lībiju ar visu no tā izrietošajām sekām.
Turklāt Rietumvalstīs valstiskā līmenī nekas netiek darīts (vismaz nekas par to nav zināms) jautājumā par Eiropas drošības struktūras pārdomāšanu, lai nākotnē līdz minimumam samazinātu līdzīgas krīzes rašanās iespējamību.
Viens no galvenajiem argumentiem, kas atbalsta karadarbības turpināšanos Ukrainā, ir tas, ka, ja Krievijas armija netiks apturēta uz Ukrainas zemes, tad apdraudētas būs ne tikai Krievijai kaimiņvalstis, bet arī Austrumeiropa kopumā. Taču, pat ja pieņemam kaut ko neiespējamu ne šodien, ne tuvākajā nākotnē, proti, Ukrainas bruņoto spēku nonākšanu pie 1991. gada robežām, tad Krievijai, ņemot vērā tās mērogus, militāri rūpnieciskā kompleksa apmērus, mobilizācijas spējas, palīdzību no Ķīnas un KTDR (kas līdz ar šādām norisēm kļūs daudz pamanāmāka), militārā potenciāla atjaunošana prasīs tikai dažus gadus. Ar nosacījumu, ka tiks saglabāta esošā ekonomiskā un politiskā sistēma un ņemot vērā uzkrāto pieredzi, Krievija atkal varēs sākt konfliktu gan ar Ukrainu, gan, iespējams, arī ar citām kaimiņvalstīm.
Piemēri nav tālu jāmeklē: otrais Čečenijas karš sākās divus gadus pēc pirmā kara beigām un miera līguma parakstīšanas starp Krieviju un Čečenijas Republiku un ilga desmit gadus. (Tas ir, ja mēs atkārtojam, ka mēs atstājam malā iespēju izmantot masu iznīcināšanas ieročus) Tāpēc militāro operāciju turpināšana nesīs tikai kolosālus upurus un nekādā gadījumā neko vai nevienu “neapturēs”. Ukraina nevar uzvarēt Krieviju, Kijiva nevar iekarot Maskavu un piespiest Kremli parakstīt “beznosacījumu padošanās” aktu un atteikties no savām ģeopolitiskajām fantāzijām.
Lai samazinātu konflikta atkārtošanās iespējamību un tā zonas paplašināšanos Austrumeiropā, mums tagad nav jāsapņo vai jāfantazē, bet gan jācenšas nekavējoties pārtraukt karadarbību. Turklāt ir nepieciešami aktīvi un pastāvīgi diplomātiski un politiski centieni, lai rastu sākuma nosacījumus savstarpējai sapratnei, galvenokārt pēc Vašingtonas/ES un Maskava; Vašingtona/ES – Pekina – Maskava; Vašingtona/ES — Deli — Maskava līnijām. Iespējama arī starpniecība – piemēram, no Izraēlas puses. Tas ir grūts, bet neizbēgams darbs. Panākumi pārskatāmā nākotnē nav garantēti, taču citu iespēju nemaz nav. Jo vēlāk šis process sāksies, jo vairāk cilvēku mirs un jo augstāks būs tiešas NATO un Krievijas sadursmes risks Austrumeiropā.
Atkārtosimies, situācija ir tāda, ka labu variantu nav. Ir tikai slikti un ļoti slikti. Šis variants (pamiers + diplomātija) ir slikts, jo tam ir acīmredzami trūkumi, kuru klātbūtnē nevienu nav jāpārliecina. Tomēr visas pārējās iespējas ir daudz sliktākas. Ilgtermiņā drošību Eiropā var panākt, tikai izveidojot kopīgu ekonomisko un politisko telpu no Lisabonas līdz Vladivostokai.
Tikmēr principiālās pretrunas starp pašreizējo Krievijas vadību, no vienas puses, un Rietumiem un Ukrainu, no otras puses, ir tik nopietnas un dziļas, un teritoriālo pretenziju mērogs ir tik nozīmīgs, ka nav iespējams atrisināt krīzi ar militāriem līdzekļiem. Pilnībā atgriezt vai paturēt šīs zemes konflikta zonā nebūs iespējams bez daudziem upuriem gan starp militārpersonām, gan civiliedzīvotājiem. Cilvēki katru dienu mirst ne tikai kaujas laukā, bet arī raķešu un artilērijas uzbrukumu rezultātā dzīvojamiem rajoniem, vajāšanām un slimībām, kas aug kaujas apstākļos. Tas turpināsies, līdz tiks panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu.
Kā intervijā laikrakstam The Washington Post šā gada augustā sacīja ASV Apvienotās štāba priekšnieku padomes priekšsēdētājs ģenerālis Marks Milleijs: “Šī Ukrainas ofensīva būs ilga, asiņaina un lēna. Un tieši tā arī ir: ilga, asiņaina, lēna un ļoti, ļoti grūta cīņa.
Žoržs Klemenso, Francijas premjerministrs 1919. gadā, reiz teica, ka noslēgt mieru ir grūtāk nekā karot.
Kad konflikts Ukrainā nonāks pie kaut kā līdzīga noslēgumam, miera veidošana kļūs par milzīgu un sarežģītu uzdevumu.
PS
Dažāda līmeņa politiķi, politologi, komentētāji, blogeri, žurnālisti nemitīgi runā, ka pašreizējos apstākļos noslēgt pamiera līgumu ar dažādiem ieganstiem ir nereāli… Un tas ir saprotami. Šodien ne Putins, ne Zelenskis, ne Baidens, ne augstākās amatpersonas Briselē nevēlas apspriest pamiera iniciatīvu.
Kāpēc tad pastāvīgi par to runāt un rakstīt? Jo nav nekā svarīgāka par cilvēku dzīvību glābšanu. Un tas ir tas, ko sabiedrībai vajadzētu prasīt un sasniegt. Ir jāveido tieši tāda sabiedrības izpratne, tieši tāds noskaņojums absolūtajā pilsoņu vairākumā. Cilvēkiem ir jāpieprasa no politiķiem glābt dzīvības, pārtraukt uguni un panākt mieru. Bet šodien mēs esam tālu no šādas izpratnes, un katras dienas cena ir miruši un sakropļoti cilvēki.
Tāpēc mēs runājam, tāpēc mēs rakstām.
