Uz Ukrainu dodas tanki. Taču tas, kas bija pirms lēmuma tos nodot Ukrainai, runā par diezgan nopietnu, lai arī slēptu Rietumu sabiedroto neuzticēšanos viens otram. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli pauž politologs, Ukrainas Politikas institūta direktors Ruslans Bortniks
Vienkāršojot situāciju, varam teikt tā: Vācija neuzticas ASV par tās nostāju attiecībā uz Ukrainas-Krievijas karu. Mani vācu kolēģi uzskata, ka ASV cenšas saglabāt laukumu diplomātiskajam manevram, turpināt dialogu ar Krieviju jomās, kas “ir abpusēji nacionālas intereses”. Bet amerikāņi stumj Vāciju kara priekšgalā!
Bet Krievija joprojām ir nozīmīgs Vācijas tirdzniecības partneris, jo īpaši Ķīnas tranzīts notiek caur Krievijas Federācijas teritoriju. Pēdējā gada laikā 36 tūkst. tonnu retzemju metālu Ķīna piegādāja Eiropai – 32 tūkst.t no tiem caur Krievijas Federāciju. Arī “nacionālo interešu zona”, vai ne? Un tas ir tikai viens piemērs: pirms kara sākuma Vācija bija galvenais Krievijas Federācijas Eiropas tirdzniecības partneris, visu uzreiz nogriezt kā naftu neizdodas un nav iespējams.
Kam cik tanku ir
Jā, ASV iedeva savu Abrams, bet cik? Trīsdesmit? Amerikāņiem ir 8 reizes vairāk tanku nekā Vācijai: apmēram 6500 pret apmēram 800. Pat, ja jūs savācat visus vācu leopardus pasaulē, no visām 20 valstīm, kurās tie atrodas, jūs saņemat apmēram 3500.
Zinoši žurnālisti domā, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs pārliecināja ASV prezidentu Džo Baidenu dot Abrams. Respektīvi, izrādās, ka tik un tā pirmā šādu lēmumu pieņēma Vācija, nevis ASV. Bet ASV ir vāciešu drošības garants, tieši ASV bija jākļūst par lokomotīvi, jāupurē savs “dialoga lauks ar Krieviju”, lai tiešām palīdzētu Ukrainai.
Taisnības labad: Apvienotā Karaliste bija pirmā, kas Ukrainai piedāvāja tankus. Bet cik daudz? Vācijas lēmums nozīmē ne tikai tanku piegādi no Bundesvēra arsenāla, bet arī citu valstu “Leopardiem”, var runāt par pusotru simtu transportlīdzekļu. Lielbritānija sola 14 Challenger, savukārt kopumā tai ir aptuveni 400 tanki, no kuriem 220 ir Challenger. Simboliski – ļoti svarīgi, praktiski – ļoti maz.
Ukraina, protams, ir bezgala pateicīga par tankiem, bet donorvalstu ķildas jau ir par pāris mēnešiem aizkavējušas piegādes. Nemaz nerunājot par to, ka arī piegādes būs nesteidzīgas, Abrams sola kopumā līdz augustam. Jā, šajā laikā iebrucēji no Krievijas ir uzkrājuši spēkus, ieskaitot tankus, un viņi tos sakrās vairāk, un viņi joprojām tos ievedīs. Jā, nav jauni, jā, novecojuši, bet Krievijas Federācijā ir vairāk tanku nekā visā NATO: vismaz 12 tūkstoši, bet drīzāk 15 tūkstoši.
Bet varēja nediskutēt un vienam otru negrūst uz priekšu, bet gan uzreiz iedot tankus. Nevis “Abrams”, nevis “Leopard”: Ukrainas sabiedrotajiem ir arī vecāki tanki darba kārtībā, kaujas spēka ziņā salīdzināmi ar Ukrainas T-64 un T-72. Un ir vienkārši padomju laikā ražoti tanki, tādi paši, uz kuriem tagad karo ukraiņi. Kāpēc tos neizmantot karā?
Tanku politika
Rodas iespaids, ka lēmumam par Vāciju de facto atbildību par Ukrainas nodrošināšanu ar moderniem tankiem ir liela politiska sastāvdaļa. Pirmkārt, nevajadzētu aizmirst, ka šobrīd Vācijā pie varas esošā koalīcija tika veidota ilgu laiku un neizskatās pēc dzelzsbetona. Otrkārt, sabiedriskā doma valstī jautājumā par tanku piegādi Ukrainai sadalījās aptuveni vienādi, proti, puse vēlētāju šo ideju neatbalsta. Treškārt, Vācijā (starp citu, arī Francijā) pieaug pieprasījums pēc neatkarīgas Eiropas ārpolitikas, nevis sekot ASV pēdās. Es to zinu no pirmavotiem – piedalījos socioloģisko pētījumu organizēšanā Eiropā.
Tātad, iespējams, amerikāņu ilgo pretestību acīmredzamajam un ļoti svarīgajam lēmumam par tanku piegādi var uzskatīt arī par Ukrainas izmantošanu, kara Ukrainā, lai uzbruktu pārāk neatkarīgai Vācijai. (Starp citu, atzīmēšu Polijas nostāju, kas, ja atceraties, ”izritināja” pretenzijas uz Vāciju par Otro pasaules karu – ļoti savlaicīgi! – un uzreiz arī sašutumu par vācu lēnumu “Leopard” jautājumā.)
Teikšu tieši: Ukrainai ir vienalga, kura tanki ierodas kaujas laukā, Ukrainas sabiedrībai vienalga, Ukrainas varas iestādēm vienalga, Ukrainas armijai – kaut tikai ierastos, kaut tik varētu karot! Kopš iebrukuma sākuma Ukraina kaujas laukā ir zaudējusi varbūt desmit reizes vairāk tanku, nekā saņems no Rietumiem.
Visas šīs sarežģītās spēles šobrīd neskar Ukrainu, taču tās to var ietekmēt vēlāk: ja karš ievilksies un, kad būs nepieciešams atjaunot valsti.
Krievija mācās no savām kļūdām
Kavēšanās ar Rietumu tanku piegādi Ukrainai būtu ļoti patīkama Krievijas Federācijai. Iepriekšējos kara periodos jaunu ieroču veidu parādīšanās vienmēr iezīmēja jaunu posmu kampaņā. Pirmās nedēļas pēc iebrukuma bija Javelin laiks – tad Ukraina saņēma no Rietumiem galvenokārt nemierniekiem paredzētus un novecojušus ieročus. Teikšu arī par Bairaktaru laikmetu – to loma tajā, ka Krievijas karaspēks pameta Ukrainas ziemeļus, ir acīmredzama. Kad Krievija sāka izmantot “ugunsgrēka” taktiku – vai atceraties Severodoņecku, Zoloti, Lisičansku? – Ukraina saņēma no Rietumiem – ne bez vilcināšanās – moderno artilēriju. Harkivas apgabala deokupācija būtu daudz grūtāka, ja Ukrainai nebūtu modernas bruņutehnikas.
Krievijas Federācija cīnās slikti, jā, un tas ir labi, bet Krievijas Federācija mācās no savām kļūdām. Javelin vairs ne tuvu nav tik noderīgi. “Bayraktar” joprojām strādā, bet ne ar tādu pašu apdullinošu efektivitāti. Pat no HIMARS ienaidnieks dažreiz iemācījies paslēpties.
Krievija pārstāja darboties lielos formējumos – viņi veido uzbrukumus nelielās vienībās, kas pastiprinātas ar bruņumašīnām un precīzā artilērijas aizsegā. Jā, viņi joprojām turpina masveidā iet bojā un zaudēt ekipējumu – bet Ukrainas spēkiem tas ir kļuvis grūtāk.
Smagie un modernie tanki ir tieši tas, kas nepieciešams šajos jaunajos apstākļos. Cīņas galvenokārt notiek stepju reģionos, kur tieši tanki ir noderīgi gan ofensīvai, gan pretuzbrukumu atvairīšanai. 2023. gada karš, visticamāk, lielā mērā būs tanku karš.
Skaidrās galvas Krievijā saprot briesmas, ko mūsdienu Rietumu tanki rada viņu armijai. Varbūt pat jūt paniku to dēļ. Ne tikai Ukrainai, bet arī tās sabiedrotajiem ir svarīgi, lai iniciatīva karā atkal pārietu Ukrainai, tagad to varēs nodrošināt ”Leopard” un ”Abrams”.
Bet pēc tam vienosimies par kaujas lidmašīnām.
