“Nonācis pie varas un arvien vairāk apzinoties Krievijas zūdošo spēku, Putins, šķiet, ir kļuvis arvien vairāk apsēsts ar Krievijas imperiālistiskā ekspansionisma pagātni,” sacīja Igaunijas vēstnieks ASV Kristjans Priks, bijušais Igaunijas Aizsardzības ministrijas kanclers un ASV Kara koledžas absolvents (US Army War College). “Tāpēc Putins un viņa valdība gadiem ilgi ir veikuši gan ekonomiskus, gan praktiskus militārus soļus, lai sagatavotu Krieviju lielam karam, vismaz kopš 2000. gadu beigām.”
Kristjans Priks uzstājās seminārā Stenfordas universitātē Kalifornijā ar nosaukumu: “Krievijas karš Ukrainā: kas ir apdraudēts un ko mēs varam darīt?” (Russia’s War in Ukraine: What’s at stake and what we should do about it?)
Igaunijas vēstnieks uz Krievijas uzbrukumu Ukrainai raugās no plašās gadsimtu Krievijas impēriskās politikas perspektīvas. Pēc viņa domām, Krievijas agresija nav “kādas neveiksmes vai traģiska situācijas pārpratuma rezultāts, drīzāk tas ir ilgstoši izstrādātas avantūriskas Krievijas stratēģijas rezultāts”.
Vēstnieks ir tālu no optimisma un uzskata, ka “situācija varētu kļūt vēl saspringtāka un sliktāka, pirms tā sāks uzlaboties”. Galu galā “tas nav tikai militārs konflikts, bet gan Krievijas uzbrukums Rietumu demokrātiskajām vērtībām, no kurām tā baidās, jo tās ir alternatīva tirānijai, ko nodrošina viņas pašas pasaules uzskats. Tātad savā ziņā šis noteikti ir visas Eiropas karš. Taču mēs esam stingri pārliecināti, ka šis karš ietekmē arī ASV globālās intereses.
Arī citu ekspertu runas bija veltītas ASV iesaistes aizjūras karā analīzei. Roza Gotemēlere (Rose Gottemoeller) no Stenfordas Universitātes un bijusī NATO ģenerālsekretāra vietniece (2016-2019), valsts sekretāra vietniece bruņojuma kontroles jautājumos (2009-2010), sacīja: ”Prezidents Baidens un NATO vadība cenšas panākt, lai karš Ukrainā, lai cik zemisks un šausmīgs tas būtu, nepāraugtu visas Eiropas karā un vēl jo vairāk globālā pasaules konfliktā. Tas vienmēr ir bijis NATO stratēģiskais mērķis: neļaut Krievijai nonākt lielāka karā. Vēl viena prioritāte attiecas uz zemas kodoltemperatūras saglabāšanu: jau no paša sākuma mēs esam nobažījušies par Putina kodolzobena grabēšanu, kas sākās 2014. gadā ar Krimas aneksiju”.
“Jā, karš sākās jau sen,” sacīja Roza Gotemellere. “Un es godīgi domāju, ka, ja mēs 2014. gadā būtu nedaudz vairāk koncentrējuši savus centienus, mēs varētu nebūt tur, kur esam tagad.”
Tomēr paveikts ir daudz un ne velti. “NATO bloks kopš 2014. gada ir palielinājis ieguldījumus aizsardzībā līdz minimālajam garantētajam līmenim 2% no IKP, par ko tika panākta vienošanās alianses samitā Velsā,” turpina Roza Gotemēlere. – Pēc Varšavas samita 2016. gadā papildus bataljonu grupas tika izvietotas Igaunijā, Lietuvā, Latvijā un Polijā, bet tagad Eiropas dienvidos – Rumānijā un Bulgārijā. Šīs grupas nav daudzskaitlīgas, taču tās sūta skaidru signālu Krievijas Federācijai.
Roza Gotemēlere strādāja NATO Donalda Trampa prezidentūras laikā. Daudzi eksperti uzskata, ka Tramps par zemu novērtēja NATO lomu un pat vēlējās aliansi izformēt. Gotemēlere tam nepiekrīt: “Kā NATO ģenerālsekretāra vietnieks esmu bijusi lieciniece pastāvīgajam spiedienam, ko prezidents Tramps ir izdarījis uz NATO dalībvalstīm Eiropā, lai tās vairāk ieguldītu kopējā aizsardzībā. Šie centieni ir atmaksājušies tagad, pašreizējā konfliktā. Lai gan bruņojums joprojām ir nepietiekams – un mēs to redzam katru dienu, tomēr NATO šodien nepārtraukti palielina izdevumus ieročiem un munīcijai, kas nebūtu noticis, ja administrācija toreiz nebūtu izdarījusi atbilstošu politisko spiedienu, lai tiktu ievērots divu procentu noteikums, kas tika pieņemts 2014. gadā. Šīs izmaksas patiešām atmaksājās šodien Ukrainas karā.
Roza Gotemēlere atgādināja arī par militāro padomnieku darbu, kas sniedza konsultācijas un apmācību Ukrainā starp Krievijas iebrukumiem: “Ukrainas bruņotie spēki šajā konfliktā darbojās apbrīnojami, taču viņi nebūtu bijuši tik gatavi šim karam, Krievijas savaldīšanai, ja tā nebūtu NATO apmācības, kas tika veikta pēc 2014. gada kā stratēģisks mērķis”.
Ukrainas aizsardzības izmaksas eksperti mēdz uzskatīt par ieguldījumu pasaules drošībā un, jo īpaši, ASV drošībā, tostarp ekonomiskajā drošībā.
“Kāpēc mums vajadzīga Ukraina, kas atrodas sešus tūkstošus jūdžu no Amerikas? Kāpēc tam vajadzētu būt svarīgam faktoram ASV ārpolitikā? jautā Stīvens Paifers (Steven Pifer), ASV vēstnieks Ukrainā (1998-2000), Brūkingsas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, ar 25 gadu darba stāžu Valsts departamentā (ASV attiecībās ar bijušo Padomju Savienību un Eiropu). ”ASV ir ieinteresētas drošā un stabilā Eiropā. Tās ir ekonomiskās intereses, politiskās intereses un militārās intereses. Jo, ja Ukraina uzvarēs, tad Eiropa būs stabila un droša. Ja Krievija uzvarēs, mums būs ļoti nestabila Eiropa”.
Daži eksperti uzskata, ka Amerikas ārpolitikas smaguma centrs bez ierunām jāpārceļ uz Ķīnu. Paifers tam nepiekrīt: “Protams, lielais ASV stratēģiskais jautājums tuvākajās desmitgadēs būs Ķīna. Tomēr, ja mēs šodien neatrisināsim Eiropas problēmas, mēs drīz atklāsim, ka mums ir mazāk resursu un militārā spēka, mazāk laika, ko varam veltīt Ķīnai. Amerikas Savienotās Valstis un liela daļa Eiropas ekonomiski attīstījās 70 gadus, pateicoties starptautiskajai kārtībai, kas balstīta uz noteikumiem pēc Otrā pasaules kara. Galvenais no šiem noteikumiem ir tāds, ka spēcīgas valstis neizmanto militāru spēku, lai atņemtu mazām valstīm teritorijas. Tieši to Putins sāka darīt Ukrainā, tas ir neslēptas agresijas akts, kas pastrādāts pirmo reizi pēc Hitlera agresijas”.
Paifers piekrīt Kristjana Prika vēsturiskajam redzējumam: “Putins uz lielāko daļu mūsdienu Ukrainas raugās kā uz vēsturisku krievu zemi.” Savās fantāzijās viņš it kā nepievieno un nesagrābj, bet tikai “atdod vēsturiski krievu zemes. Un, ja viņa ambīcijas iziet ārpus Ukrainas robežām un viņš turpinās definēt vēsturisko Krievijas teritoriju kā jebkuru vietu, kur kādreiz uz īsu brīdi ir parādījies Krievijas impērijas vai Padomju Savienības karogs, tad militāro operāciju teritorija neizbēgami paplašināsies.
Paifers atceras: “Sanktpēterburgā Putins runāja par Pēteri Lielo, kurš it kā iekaroja Baltijas telpu. Tāpēc, iedomājoties sevi par cara sekotāju, Putins jauna kara gadījumā neiekarotu Baltijas valstis, bet tikai vēsturiski atgrieztu savu, Krievijas.
Paifers formulē svarīgu pragmatisku tēzi: “Jā, šodien mēs tērējam daudz naudas, daudz ieroču, palīdzot Ukrainai. Bet Putinu Ukrainā apturēt ir vieglāk un lētāk. Pretējā gadījumā drīz mums būs jāzaudē ne tikai nauda, bet arī amerikāņu karavīru dzīvības.
Bīstamo Krievijas robežu tuvumā šī tēze izklausās īpaši asi: “Igaunija ne tikai aktīvi atbalsta Ukrainu,” uzsver Igaunijas vēstnieks. ”Mēs uzskatām Ukrainu par galveno valsti Centrāleiropas un Austrumeiropas drošības kontekstā. Un Rietumu reakcija uz Krievijas agresiju un pats šī kara iznākums kļūs par etalonu tam, ko cilvēce uzskata par pieņemamu 21. gadsimtā, un ko nē”.
