Kā jūs sev iztēlojaties tādu despotu kā Krievijas prezidents Vladimirs Putins? Viens veids ir vispirms ieskatīties savas psihes tumšajos nostūros os un pēc tam padomāt par to, kas varētu būt īpašs viņa psihē. Viena no šīm Putina atšķirīgajām iezīmēm ir profesionālā deformācija. Šis termins attiecas uz tuneļa redzējumu, aizspriedumu un izkropļojumu kopumu, ko mēs absorbējam, kļūstot par ekspertiem tajā, ko darām. Šādi savu rakstu iesāk Bloomberg apskatnieks Andreas Kluts
Daudzi prokurori, piemēram, ies pa nejaušu ielu un, skatoties pa kreisi un pa labi, ieraudzīs cilvēkus, kuri pie kaut kā vainīgi, tikai vēl nav notverti. Advokāti, kas staigā pa vienu un to pašu ietvi, atskatīsies un redzēs cilvēkus, kuri tiek nepamatoti apsūdzēti un, iespējams, izmeklēšanas iestādes viņus vajā.
Parasti profesionālā deformācija mūs ieskauj visur, bet nekļūst par traģēdiju. Tas ir, piemēram, augstskolas profesors, kurš vakarā pārnāk mājās un turpina lasīt lekcijas – tikai nevis studentiem, bet gan sievai un bērniem. Vai arī jūsu uzņēmuma tehniķis, kurš rūpējas par kiberdrošību un padara pieteikšanos datorā tik sarežģītu, ka jūs nevarat pieteikties savos kontos un sākt strādāt.
Ģeopolitikas kontekstā kopumā un Krievijas uzbrukuma Ukrainai konkrēti, likmes, protams, ir neizmērojami augstākas. Putins piedzīvoja savas profesionālās deformācijas VDK, bijušās Padomju Savienības izlūkdienestā. Viņš tur strādāja no 1975. gada, kad viņam bija divdesmitie gadi, līdz PSRS sabrukumam.
Līdz pat šai dienai viņam patīk uzsvērt, ka “bijušo” VDK aģentu nav – cilvēki varētu pamest aģentūru, taču tā viņus nekad nav pametusi.
Tāpēc ilgi pirms kļūšanas par kodolvalsts vadītāju viņš izveidoja sev kaut kāda biedējoša spoka tēlu. Padomājiet tikai: galu galā viņš nemaz nav ticis pie varas skaistas vēlēšanu kampaņas ar rokasspiedieniem un fotogrāfijām ar bērniem, rezultātā. Viņš nevadīja biznesu, viņš neārstēja pacientus, viņš nenodarbojās ar izpēti vai pārdošanu — viņš nedarīja neko “cilvēcisku”. Putins ieņēma pole position kā Kremļa alfa tēviņš, izspiegojot cilvēkus, manipulējot ar tiem un bieži vien pameot kā nevajadzīgus.
Ko tas ir nodarījis Putina prātam? Rīdigers fon Fričs, bijušais Vācijas vēstnieks Krievijā, apraksta novērotās psiholoģiskās sekas. Putins visas dzīves parādības – gan privātās, gan publiskās – uztver kā faktiskas vai potenciālas militāras darbības, sazvērestības vai draudus.
Tam piekrīt arī bulgāru politologs Ivans Krastevs, sakot: “Viņš visu laiku runā par nodevību un viltu.” Pēc Krasteva teiktā, Putins ir pārliecināts, ka nekas nekad nenotiek spontāni. “Ja cilvēki protestē, viņš nejautā: kāpēc viņi ir ielās? Viņš jautā: kas viņus sūtīja?
No šī viedokļa daudzi Putina iztēles augļi kļūst saprotami. Padomju Savienība nesabruka; tās sabrukumu iedvesmoja naidīgie Rietumi. “Krāsainās revolūcijas” bijušajās padomju republikās nebija cilvēku brīvības alkas vadītas; protestētājus nolīga vai ar tiem manipulēja CIP un citas Rietumu izlūkošanas aģentūras. Ukraiņi vēlas ES nevis tās labklājības, progresa un brīvības solījumu dēļ; viņi to dara, jo viņus vada nacisti, kuru patiesais mērķis ir ielenkt un nodot Krieviju un Putinu.
Vēl viens šīs specifiskās profesionālās deformācijas aspekts attiecas uz patiesību vai, pareizāk sakot, paša jēdziena pilnīgu neesamību un neatbilstību. Jau gadiem ilgi tādi cilvēki kā Pīters Pomerancevs, padomju izcelsmes britu rakstnieks, ir norādījuši, ka Putins vicina savu varu, definējot “realitāti” patvaļīgi, kā vien vēlas.
Īsts VDK aģents zina, ka “ja nekas nav patiess, tad viss ir iespējams,” saka Pomerancevs. “Mūs atstāj sajūta, ka nezinām, ko Putins darīs tālāk – ka viņš ir neprognozējams un tāpēc bīstams. Mēs esam apdullināti, apmulsuši un apmulsuši, ka Kremlis absurdu un nerealitāti izmanto kā ieroci.
Būdams Vācijas vēstnieks Kremlī, fon Fričs klātienē piedzīvoja kognitīvo disonansi, ko cilvēkos izraisa viss. “Dažās sarunās Maskavā pēc Krimas aneksijas 2014.gadā man bija sajūta, ka pussalā iebrukām mēs, nevis Krievija.”
Ja nav patiesības, tad nav nozīmes, vai tu sagrozi realitāti. Putina sistēmā melošana nav kļūda, bet gan likums.
Tātad, ar ko Putins atšķiras no mums pārējiem? Pirmkārt, lai gan mēs visi varam ciest no sava veida profesionālām deformācijām, lielākā daļa no mums nav spiegi.
Otrkārt, lai arī cik aizspriedumaini būtu mūsu pasaules uzskati, lielākajai daļai no mums tomēr ik pa laikam nākas sastapties un mijiedarboties ar citiem cilvēkiem, kuriem ir dažādi viedokļi. Turpretim Putins šķiet pilnīgi izolēts savā alternatīvajā realitātē.
Un, treškārt, pat tad, kad mēs kļūstam ārprātīgi, vairumam no mums nav spēka nodarīt ļaunumu miljoniem nevainīgu cilvēku (lai gan sērojošie Uvaldes iedzīvotāji Teksasā zina, ka cilvēks, kas rīkojas viens, joprojām var sabojāt daudzu dzīvi). Savukārt Putinam ir augstākā vara, kas nāk kopā ar kodolieroču palaišanas kodiem.
Viņa veidošanās gadi VDK atstāja Vladimiru Putinu ar profesionālu deformāciju, kas padarīja viņu cinisku, paranoisku, atriebīgu, bezprincipiālu un nežēlīgu. Un, galvenais, melīgu. Ukrainai, Rietumiem un pasaulei tas jāpatur prātā, veidojot stratēģiju pret viņu.
