Krievijas prezidents Vladimirs Putins par pilna mēroga karu nolēma pēc konsultācijām ļoti šaurā cilvēku lokā. Tik daudz, ka lielākā daļa valdošo aprindu pārstāvju par to uzzināja vai nu pāris stundas pirms iebrukuma, vai jau pēc fakta. Par to apjomīgā rakstā klāsta Financial Times un zemāk publicējam raksta daļas tulkojumu .
2022. gada 24. februārī ap pulksten 1:00 Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam pazvanīja un informēja, ka Putins ir devis piekrišanu iebrukumam Ukrainā pēc tam, kad viņš vairākus mēnešus pie tās robežām bija pulcējis vairāk nekā 100 000 karavīru.
Šāds lēmums Lavrovu pārsteidza. Tikai dažas dienas iepriekš Krievijas prezidents bija neveikli interesējies par Drošības padomes viedokli par tā dēvēto “Donbasa republiku” atzīšanu. Tomēr ārlietu ministra turēšana neziņā līdz pēdējam Putinam ir ierasta prakse. Viņš jau ilgu laiku ir koncentrējies ārpolitiskos lēmumus pieņemt šaurā lokā, pat ja tas ir iedragājis Maskavas diplomātiskos centienus.
Šis telefona zvans padarīja Lavrovu par vienu no retajiem cilvēkiem, kurš uzzināja par iebrukumu dažas stundas iepriekš. Jo pat Kremļa augstākā vadība par to tika informēta ar rīta paziņojumu par “speciālo militāro operāciju”.
Vēlāk tajā pašā dienā vairāki oligarhi pulcējās Kremlī uz tikšanos. Viens no viņiem pieprasīja, lai Lavrovs paskaidro, kāpēc Putins nolēma karot. Bet viņam nebija atbildes. Apdullinātais oligarhs jautāja, kā bija iespējams plānot tik grandiozu iebrukumu tik šaurā lokā, ka vairums Kremļa augstāko amatpersonu neticēja, ka tas ir iespējams.
“Viņam ir trīs padomnieki. Ivans Bargais. Pēteris Lielais. Un Katrīna Lielā,” Lavrova atbildi citēja oligarhs.
Saskaņā ar Putina plānu Kijivu bija paredzēts ieņemt dažu dienu laikā salīdzinoši bezasinīgā zibenskarā. Bet tā vietā gadu vēlāk Krievija zaudēja vairāk nekā 200 000 bojāgājušo un ievainoto karavīru, izsīka tanku, artilērijas un raķešu krājumi, un Kreivija izslēdza sevi no globālajiem finanšu tirgiem un Rietumu piegādes ķēdēm.
Arī karš viņu netuvināja neskaidrajiem Ukrainas “demilitarizācijas un denacifikācijas” mērķiem. Pašlaik Krievija kontrolē aptuveni 17% Ukrainas starptautiski atzītās teritorijas, taču tā ir zaudējusi kontroli pār pusi zemes, ko tā sagrāba pirmajās iebrukuma nedēļās.
Tomēr līdz šim Putins nav izrādījis nekādas pazīmes, ka būtu gatavs atteikties no saviem militārajiem plāniem. Vēstījumā Federālajai asamblejai viņš norādīja, ka it kā notiek karš par pašu Krievijas pastāvēšanu un Maskava izmantos spēku, lai to apturētu.
Tikmēr Krievijas prezidentam pietuvinātie cilvēki atzīmē, ka viņš ir apņēmīgāks nekā jebkad agrāk.
“Doma nekad nebija, ka simtiem tūkstošu cilvēku ies bojā. Viss nogāja greizi. Viņš saka sev tuviem cilvēkiem: “Izrādās, ka mēs bijām pilnīgi nesagatavoti. Armijā ir bardaks. Mūsu nozarē ir bardaks. Bet labi, ka mēs par to uzzinājām tādā veidā, nevis tad, kad pie mums iebrūk NATO,” saka viena no bijušajām augstākajām amatpersonām.
Laikraksts Financial Times runāja ar sešām ilggadējām Putina uzticības personām, kā arī Krievijas kara pasākumos iesaistītajiem, pašreizējām un bijušajām augstākajām amatpersonām Rietumos un Ukrainā. Tie, kas pazīst Putinu, raksturo viņu kā līderi, kurš kopš kara sākuma kļuvis vēl izolētāks.
“Staļins bija nelietis, bet labs menedžeris, jo viņam nevarēja melot. Bet neviens nevar pateikt Putinam patiesību. Cilvēki, kuri nevienam neuzticas, sāk uzticēties ļoti nelielam skaitam cilvēku, kas viņiem melo,” viens no viņi teica.
“Ja jūs nepiekrītat, varat doties prom”
Šī nav pirmā reize, kad Putins no saviem tuvākajiem padomniekiem slēpis iebrukuma plānus. 2014. gadā Krimas sagrābšanas laikā viņš savai Drošības padomei neko neteica. Tā vietā viņš savulaik visu nakti līdz pulksten 7:00 atstrādāja aneksiju kopā ar aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un trim citām augsta ranga drošības amatpersonām.
Pašā sākumā padomnieki mudināja Putinu nesūtīt karaspēku uz Krimu.
“Putins teica:” Šis ir vēsturisks brīdis. Ja jūs tam nepiekrītat, varat doties prom,” atceras bijusī Krievijas amatpersona.
Un Putins nolēma, ka viņš ir pieņēmis pareizo lēmumu, kad Rietumi viņam tikai draudēja ar sankcijām. Pēc 2014. gada viņa iekšējais loks sāka arvien vairāk sarukt. Izolācija saasinājās 2020. gadā pandēmijas laikā, kad pat augstākās amatpersonas bija jāievieto karantīnā pirms personīgās audiences.
Viens no retajiem cilvēkiem, kas kopā ar viņu pavadīja daudz laika, bija viņa draugs Jurijs Kovaļčuks, privātbaņķieris un mediju magnāts, kurš pārvalda Putina personīgās finanses. Cilvēki, kas viņu pazīst, stāsta, ka viņam ir kopīga aizraušanās ar Krievijas impērisko revanšismu ar savu vecāko brāli Mihailu, kurš ir pazīstams ar sprādzienbīstamām sazvērestības teorijām par iespējamiem ASV plāniem izstrādāt superkaravīrus un “etniskos ieročus”.
Pandēmijas kulminācijā Putins vairākus mēnešus pavadīja rezidencē Valdai, kur bija ieslodzīts kopā ar Kovaļčuku jaunāko, kurš viņu iedvesmoja pārdomāt savu vēsturisko misiju, kas it kā salīdzināma ar Pētera I misiju.
“Viņš patiešām tic visam, ko saka par sakralitāti un par Pēteri Lielo. Viņš domā, ka viņu atcerēsies kā Pēteri,” stāsta viens no izdevuma sarunu biedriem.
Putins ir kļuvis vēl vairāk apsēsts ar Ukrainu pēc tam, kad pasliktinājās viņa attiecības ar prezidentu Volodimiru Zelenski. Viņš mēģināja ierobežot Viktora Medvedčuka, Krievijas prezidenta tuva drauga, kurš vadīja lielāko opozīcijas partiju, ietekmi.
Bet, Putinam sākot plānot savu iebrukumu, Medvedčuks viņu pārliecināja, ka ukraiņi sagaidīs okupācijas spēkus ar atplestām rokām.
Viena no plāna daļām bija saistīta ar bijušo prezidentu Viktoru Janukoviču. Viņam bija paredzēts izveidot video vēstījumu, kas Medvedčukam piešķir leģitimitāti un svaidītu viņu vadīt Ukrainu ar Krievijas atbalstu.
Šis redzējums bija krasi pretrunā ar Ukrainas politisko realitāti. Tāpēc, ka Medvedčuka pārstāvētā prokrieviskā minoritāte bija ievērojami mazāka par tiem, kas viņu nicināja viņa saistību ar Maskavu dēļ. Bet galu galā Putins tika kārdināts un atļāva Opozīcijas partijas finansēšanu, lai uzpirktu nākamos kolaborantus. Neskatoties uz skepsi Maskavā.
“Ja Medvedčuks saka, ka līst lietus, jāpaskatās ārā pa logu – tur būs saulains laiks. Jums ir dati par sabiedrisko domu, jums ir specdienesti – kā var darīt kaut ko nopietnu, pamatojoties uz Medvedčuka teikto?”, – atzīmē cita bijusī augsta ranga Krievijas amatpersona.
Tomēr Medvedčuka priekšlikumu atbalstīja Federālais drošības dienests. Tieši tas Putinam apliecināja uzvaras neizbēgamību.
“FSB ir izveidojis veselu sistēmu, kas ļauj jums pateikt priekšniekam to, ko viņš vēlas dzirdēt. Tika izdoti milzīgi budžeti un korupcija visos līmeņos. Jūs stāstāt pareizo stāstu un iegūstat nedaudz sev,” saka Rietumu izlūkdienesta amatpersona.
Ārējās izlūkošanas dienesta un ģenerālštāba citādi domājošie centās sēt šaubas. Drošības padomes sēdē trīs dienas pirms iebrukuma Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs, apzinoties slikto armijas stāvokli, lūdza vēl vienu iespēju diplomātijai. Taču, tāpat kā 2014. gadā, prezidents noraidīja šo iespēju, uzstājot, ka ir labāk informēts.
“Putins bija pārlieku pašpārliecināts. Viņš zina labāk nekā viņa padomnieki, tāpat kā Hitlers zināja labāk nekā viņa ģenerāļi,” piebilda bijusī augsta ranga ASV amatpersona.
Iebrukums sāka klupt gandrīz no paša sākuma. Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs izstrādāja plānu Gostomeļas lidlauka ieņemšanai netālu no Kijivas, lai iebruktu valdības kvartālā.
Daži Medvedčuka līdzgaitnieki koriģēja Krievijas karaspēka ofensīvu, pārējie pievienojās uzbrukumam valdības kvartālam. Ukrainas dienvidos viņi palīdzēja Krievijai ieņemt Hersonu un lielāko daļu teritorijas ar nelielu vai nekādu pretestību.
Daļa no viņa tīkla vienkārši paņēma naudu un aizbēga vai tieši brīdināja Ukrainas varas iestādes par viņiem sniegtajiem norādījumiem.
Pirmskara zibenskara prognozes balstījās uz faktu, ka Krievijas gaisa spēki ātri izveidos kontroli pār Ukrainas debesīm. Tā vietā apjukumā Krievijas lidmašīnas iebrukuma pirmajās dienās notrieca vairākas savas lidmašīnas. Saskaņā ar amatpersonu Rietumos teikto, Krievijā tagad nav pilotu ar kaujas pieredzi vai gatavu lidot.
“Varbūt tas nebija divciparu skaitlis, bet vairāk par vienu vai diviem. Bija daudz draudzīgas uguns. Varbūt tad viņiem nebija pilotu ar kaujas pieredzi, kas būtu gatavi lidot pāri Ukrainai un riskēt ar savu galvu šajā trakuma. vide,” – atzīmē kāda bijusī augsta ranga amatpersona no ASV.
Ukrainas izlūkdienesta pārstāvis Vadims Skibickis piebilst: “Tā tas notika. No artilērijas vienībām, no tankiem, un mēs to redzējām pat no mūsu sarunu pārtveršanas. Viņi notriekuši savus helikopterus un notriekuši lidmašīnas.”
Krievijas virzība uz zemes maksāja milzīgus zaudējumus un nepalīdzēja tai ieņemt nevienu citu lielāko pilsētu, izņemot Hersonu. Līdz 2022. gada marta beigām iebrucēju spēki bija tik sliktā stāvoklī, ka pameta lielāko daļu Ukrainas ziemeļu un ziemeļaustrumu, kas tika pasniegts kā “labas gribas žests”.
Zibenskarš izgāzās.
“Krievija izgāzās. Gerasimovs sākotnēji negribēja ienākt Ukrainā no visām pusēm. Taču FSB un visi pārējie viņu pārliecināja, ka visi gaida viņa parādīšanos un pretestības nebūs,” uzsvēra Skibickis.
“Unikāls karš pasaules vēsturē”
Kad iebrukuma sekas kļuva acīmredzamas, Putins sāka meklēt grēkāzi, kas vainojams izlūkošanas neveiksmēs. Šī persona bija FSB Piektās direkcijas vadītājs Sergejs Beseda, kurš vadīja operācijas ārvalstīs.
Sākotnēji viņam tika piemērots mājas arests, bet pēc dažām nedēļām viņš jau piedalījās sanāksmē ar amerikāņu delegāciju. Viņa drīzā atgriešanās apliecināja Putina lielo vājumu – lojalitāti vērtēt augstāk par kompetenci. Un nemitīgā kara propaganda tikai stimulē padomdevējus stāstīt viņam tikai to, ko viņš grib dzirdēt.
“Viņš ir prātīgs. Viņš ir saprātīgs. Viņš nav traks. Bet neviens nevar būt eksperts visā. Viņiem ir jābūt godīgiem pret viņu, bet viņi to nedara. Vadības sistēma ir milzīga problēma. Tas rada lielus robus viņa zināšanās, un saņemtās informācijas kvalitāte atstāj daudz ko vēlēties,” saka cita Krievijas prezidenta ilggadēja uzticības persona.
Daudziem elites pārstāvjiem meli ir izdzīvošanas taktika. Lielākā daļa Putina administrācijas iebilst pret karu, bet saka, ka ir bezspēcīgi kaut ko darīt lietas labā.
“Šis patiešām ir unikāls karš pasaules vēsturē, kad visa elite ir pret to,” sacīja bijusī Krievijas amatpersona.
Neliels skaits citādi domājošo klusi atkāpās. Piemēram, Anatolijs Čubaiss, bijušais īpašais sūtnis klimata pārmaiņu jautājumos, vēl pirms izbraukšanas pieteicās Izraēlas pasei un sāka plānot izbraukšanu no valsts.
Karam turpinot plīst pa vīlēm, līdz Putinam sāka nonākt apjausma par Krievijas nepareizo aprēķinu mērogiem. Tas viņu pamudināja meklēt vairāk informācijas no cilvēkiem zemākā līmenī – kopš pagājušās vasaras viņš ir rīkojis vismaz divas slēgtas tikšanās ar ultranacionālistiski noskaņotiem emuāru autoriem, kuri kritizē militāro iekārtu.
Reizēm viņš izmantoja viņu informāciju, lai publiski klupinātu augsta ranga amatpersonas. Janvārī premjerministra vietnieks Deniss Manturovs ziņoja par līgumu parakstīšanu par jaunu lidmašīnu ražošanu. Uz ko Putins viņu publiski atmaskoja par melošanu.
Tomēr viņa skepse aprobežojas ar nevēlēšanos atzīt, ka iebrukums bija kļūda. Dažas liberālās amatpersonas, kas iestājās pret karu, mēģināja pārliecināt viņu izbeigt to, norādot uz sankciju radītajiem ekonomiskajiem zaudējumiem.
“Viņš saka:” Es saprotu, mēs maksājam milzīgu cenu. Mēs nenovērtējām, cik grūti tas var būt.”Bet kā pārliecināt trako? Viņa smadzenes atslēgsies, ja viņš sapratīs, ka tā bija kļūda. Viņš nevienam neuzticas,” sacīja avots.
Eksistenciālā cīņa turpinās
Putina vēstījums šonedēļ demonstrēja viņa apņēmību turpināt karu līdz uzvarošām beigām. Viņa izteikumi uzsvēra, cik šī cīņa viņam ir kļuvusi eksistenciāla. Viņš veltīja salīdzinoši maz laika, lai apspriestu Ukrainu, koncentrējot savas dusmas uz ASV un “nacionālajiem nodevējiem”.
Viņš arī pirmo reizi kopš 2022. gada rudens atgriezās pie kodolretorikas. Tas satrauca Rietumu valstis. ASV, Lielbritānija un Francija nosūtīja Krievijai kopīgu vēstījumu, solot atbildēt, ja Putins nolems veikt kodoltriecienu Ukrainai.
Kā vēsta divi Kremlim pietuvināti avoti, Putins jau apsvēris iespēju Ukrainā izmantot kodolieročus un secinājis, ka pat ierobežots trieciens Krievijai neko labu nedotu.
“Viņam nav iemesla spiest pogu. Kāda jēga bombardēt Ukrainu? Piemēram, Zaporižjē uzspridzinājāt taktisko kodolbumbu. Viss tiks pilnībā apstarots, tur nevar iet, bet tā it kā tik un tā ir Krievija, tad kāda jēga?” atzīmēja kāds bijušais ierēdnis.
Tā vietā Putins paziņoja, ka Krievija apturēs dalību Stratēģisko bruņojuma spēku līgumā, kas ir jaunākais kodollīgums ar ASV. Bet viņš nesāka draudēt ar reālu kodolieroču izmantošanu.
“Karš notiek jau gadu. Putins jau sen saka, ka viņš karo ar Rietumiem, nevis ar Ukrainu. Par to nevar tikai runāt, jums ir jāsper soļi, lai demonstrētu kaut ko taustāmu. Savādāk viņa paradigmā tas izskatīsies, ka Rietumi noslauka grīdu ar pusi Krievijas, un viņš nevar neko atbildēt,” saka bijušais Krievijas prezidenta runu autors Abbass Gaļamovs.
Pēc Kremlim tuvu stāvošu cilvēku teiktā, Putins rēķinās ar to, ka Krievija ir vairāk ir apņēmusies karot, nekā Rietumi palīdzēt Ukrainai. Palielinot militāro atbalstu, Rietumu amatpersonas saprot, ka tikai graujoša Krievijas sakāve atrisinās problēmu.
Viņš, gluži otrādi, ir pārliecināts, ka spēs redzēt cauri šai stratēģiskajai turbulencei. Un tā vietā, lai apgalvotu, ka karš neskāra lielāko daļu krievu, kā tas bija pirmajos mēnešos, viņš pieņēma mobilizācijas retoriku.
Viņa uzstāšanās Lužņiku koncertā parādīja, cik tālu Putins dažu gadu laikā ir ticis pa šo ceļu. Vēl 2018. gadā stadionā notika Pasaules kausa futbolā izcīņas fināls, bet trešdien šeit skanēja militārais reps, un bojāgājušo karavīru vecāki teica nožēlojamas runas.
Krievijas neatkarīgie mediji ziņoja, ka stadionā bija spiesti ierasties desmitiem tūkstošu ierēdņu un studentu.
“Pat garīgi viņš saprot, ka sabiedrības mobilizācija nenotiks drīz . Tas būs dārgs un ilgstošs process. Viņam ir, kā viņš domā, laiks – viņam ir 70 – un resursi, nauda, nafta un gāze, lai to sasniegtu. Un par to viņu atcerēsies: par to, ka viņš savāca krievu zemes, kā to darīja Pēteris Lielais,” stāsta bijusī amerikāņu amatpersona.
Bet alternatīvais ceļš Putinam var izrādīties pārāk grūts.
“Ir biedējoši iedomāties, kas notiks, ja tas beigsies ar katastrofālu Krievijas sakāvi. Tas nozīmē, ka tika pieļautas katastrofālas kļūdas, un personai, kas aiz tā stāvēja, no šīs dzīves vajadzētu izkļūt ar lodi, cianīdu vai ko citu. Un, ja šajā gadījumā pasaulē nav taisnības, tad tās nebūs nevienam. Tas ir kā kad spēlē divi šahisti. Viens zaudē un sit otram ar šaha dēli pa galvu. Vai tas nozīmē, ka uzvarēja? Nē, tas ir tikai izmisuma akts,” piebilda sarunu biedrs No Krievijas.
