Pirms nedēļas mēs jau rakstījām par Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Madrides draudzes prāvestu un to, ka draudzes locekļi par viņu sūdzējās patriarham Kirilam (ŠEIT)
Andrejs Kordočkins ir Madrides Krievijas pareizticīgo baznīcas prāvests, taču viņam ilgstoši nav gandrīz nekādu sakaru ar Krieviju un viņš neatbalsta karu Ukrainā. Kordočkins ieguvis izglītību Anglijā, kur sāka savu priestera karjeru, un kopš 2003. gada kalpo Spānijā. Apmēram pirms mēneša tapa patriarham Kirilam adresēta atklāta vēstule – tajā, iespējams, Madrides Krievijas pareizticīgo baznīcas draudzes locekļi lūdz nosūtīt Kordočkinu kalpot uz Krieviju, lai “saglabātu veselīgu dzīvi Madrides draudzē”. Tāpēc publicējam interviju ar pašu Kordočkinu par noskaņojumu viņa kolēģu vidū Krievijā un kā rīkoties, ja iet uz baznīcu kļūst neērti tās oficiālās nostājas dēļ.
Par garīdznieku iesaistīšanos un lūgšanām par varu
Vēstules sastādītāji, kas sevi dēvē par tempļa draudzes locekļiem, atzīmēja, ka baznīca viņiem ir kļuvusi par ” baiļu vietu par personīgo drošību ” . Ko jūs par to domājat?
Mūsu draudze ir diezgan daudznacionāla: ukraiņi, moldāvi, krievi, gruzīni, bulgāri, serbi. Man nav zināms neviens fiziskas vai verbālas agresijas gadījums templī tautības dēļ. Turklāt es nezinu nevienu citu vietu Madridē, kur krievi un ukraiņi pulcētos kopā pēc 24. februāra.
Protams, mēs neesam paraugs: mūs pameta daži ukraiņu draudzes locekļi, kuriem nebija pieņemams ierasties Krievijas Pareizticīgās Baznīcas baznīcā, un ir vairāki cilvēki, kuri radikāli nepiekrita manai kara vīzijai. Bet tādi zaudējumi bija daudzās, ja ne visās, ārzemju draudzēs.
Daudzi uzskata, ka priesterim vajadzētu klusēt: viņiem šķiet, ka, ja viņš ievēro klusu neitrālu pozīciju, tad templī tiks saglabāts miers. Taču tā nav gluži taisnība, jo klusēšana nav neitralitāte. Klusēšana, saskaņā ar sakāmvārdu, ir piekrišanas zīme. Un tāpēc jūs vai nu piekrītat tam, kas notiek, vai arī sakāt, kam ticat.
Vai esat runājuši ar bēgļiem par to, kā viņiem ir nākt uz baznīcu? Tā joprojām atrodas Krievijas pareizticīgās baznīcas jurisdikcijā, kas atklāti mudina karu.
Neskatoties uz to, ka mēs esam Krievijas Pareizticīgās Baznīcas jurisdikcijā, mūsu templis nav pakļauts nevienai valstij. Divi no četriem mūsu baznīcas priesteriem nāk no Ukrainas, un neviens no priesteriem, kas kalpo mūsu katedrālē, neatbalsta karu. Mūsu templī bēgļi nekad nedzirdēs atbalstu iemesliem, kuru dēļ viņi bija spiesti pamest savas mājas un dzimteni.
Vēstulē arī teikts, ka esat ieņēmis proukrainisku pozīciju: jūs it kā pazemojat un izsmejat viedokli, kas ir pretējs jums, un vainojat Krievijas armiju kara noziegumos Ukrainā. Ko jūs par to domājar?
Galvenā man šķiet apsūdzība politiskajā angažētībā. Bet fakts ir tāds, ka es neuzskatu savu nostāju par antikrievisku vai proukrainisku. Es saku, ka šis karš ir noziegums ne tikai pret ukraiņu tautu, bet arī pret krievu tautu. Karš ir noziegums gan pret tiem cilvēkiem, kuri tagad tiek sūtīti uz fronti, gan pret tiem, kas cenšas meklēt brīvību un drošību trimdā, gan pret tiem, kas ir ieslodzīti totalitārā diktatūras iekšienē.
Cilvēki, kā likums, apsūdz garīdzniekus neobjektivitātē nevis tāpēc, ka uzskata baznīcu par nepiemērotu vietu, kur paust nostāju, bet gan tāpēc, ka nepiekrīt šai nostājai. Apspriežamās vēstules pirmajā izdevumā kā piemērs tika minēts tēvs Andrejs Tkačovs, kura skatījumu uz karu diez vai var saukt par neitrālu (arhipriesteris Andrejs Tkačovs savās publiskajās runās atbalsta karu un izmantoja to kā argumentu nepieciešamībai pieņemt likumu par “LGBT propagandu.”).
Baznīcas oficiālā nostāja ir tāda, ka tā ir ārpus politikas, tautas pusē. Krievu pareizticīgo baznīca ir dzimtā daudzām tautām, bet es neesmu pārliecināts, ka gan ukraiņi, gan krievi šodien vienlīdz izjūt tās rūpes un aizbildniecību.
Vēstulē man arī pārmet, ka es nelūdzos par Krievijas varas iestādēm mūsu baznīcā. Es atzīmēju, ka baznīcas lūgšana par to vai citu autoritāti nenozīmē tās apstiprināšanu. Mums ir jālūdz par valsts varas iestādēm, pat ja mēs tām nepiekrītam. Bet mūsu templis atrodas Spānijā, un Krievijas pilsoņi ir mūsu draudzes minoritāte. Tāpēc mums, atrodoties šajā templī, nevajadzētu lūgties par Krievijas, Ukrainas vai Moldovas varas iestādēm un pieminēt tikai Spānijas karaļnamu un šīs valsts varas iestādes. Tā ir ierasta prakse mūsu draudzēs ārzemēs.
Vēstulē pat ir apsūdzība, ka jūs it kā cenšaties nodot katedrāli Ukrainas Pareizticīgo Baznīcai. Kāpēc draudzes locekļiem varētu rasties šāds iespaids?
Man grūti pateikt, kas lika vēstules autoriem iekļaut šo punktu. Bet apsūdzēt personu, ka viņa vēlas nodot baznīcas īpašumu citai jurisdikcijai, ir pietiekami vienkāršs veids, kā padarīt viņu par mērķi.
Zeme, uz kuras atrodas templis, uz 75 gadiem tika nodota Krievijas Pareizticīgās Baznīcai (templis tika atvērts 2013. gada maijā), un ēka ir Krievijas Pareizticīgās Baznīcas īpašums. Pat ja virspriesteris vēlētos nodot šo templi citai jurisdikcijai, tas nebūtu viegli izdarāms. Šajā gadījumā neviens tādu mērķi nav izvirzījis un neizvirza.
Vai šai vēstulei jums bija kādas sekas?
Es pat nezinu, vai šī vēstule ir sasniegusi adresātus.
Tas ir, jums nav bijušas sarunas ar priekšniecību, kurās viņi paustu savu neapmierinātību ar jums saistībā ar jūsu amatu vai pret jums saņemtajām sūdzībām?
Es negribētu komentēt visu to sarunu saturu, kas man bija ar priekšniecību. Taču fakts, ka es turpinu kalpot templī un draudzē, kurā esmu kalpojis 18 gadus, runā pats par sevi. Ja tas mainīsies, būs pienācis laiks kaut kādām izmaiņām.
Par politikas vietu baznīcā un baušļiem kā izteikumu
Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri patiesi tic, ka baznīcā politikai nav vietas?
Ko mēs uzskatām par politiku? Kāds Latīņamerikas bīskaps teica: “Kad es baroju nabagus, viņi man saka, ka esmu svētais, un, kad es jautāju, kāpēc viņiem nav maizes, viņi man saka, ka esmu komunists.” Robeža starp politiskiem un nepolitiskiem paziņojumiem ir ļoti plāna. Krievijas Pareizticīgās Baznīcas mūsdienu publisko diskursu nevar nopietni saukt par apolitisku. Taču neobjektivitātē tiek apsūdzēti tikai tie cilvēki, kuri saka to, ko citi nevēlas dzirdēt. Ja es, piemēram, teikšu, ka korupcija ir slikta, ka vēlēšanu krāpšana ir slikta, mani apvainos politisku paziņojumu pasludināšanā.
Politiskā angažētība izpaužas apstāklī, ka cilvēks priecājas par ukraiņu vai krievu slepkavību vai vēlas kādas partijas uzvaru. Bet slepkavības kā ļaunuma vērtēšana nav politiska darbība. Baznīcai jāpaziņo, ka katra cilvēka dzīvība ir nenovērtējama, ka Dievs vēlas redzēt savus bērnus mierā savā starpā, nevis kara un brāļu slepkavības stāvoklī. Un Krievijā Svēto Rakstu bauslis “Tev nebūs nogalināt” tiek uzskatīts par politisku paziņojumu un sodāmu darbību.
Gandrīz jebkuru morālo aksiomu tagad var uzskatīt par politisku deklarāciju, taču tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu izrunāt morālās aksiomas.
Vai jūs savās lūgšanās un sprediķos atspoguļojat karu?
No vienas puses, es domāju, ka baznīcā skanošajam sprediķim nevajadzētu pārvērsties politiskā informācijā. No otras puses, man šķiet pašsaprotami, ka cilvēki nāk uz templi, lai saņemtu atbildes uz dziļiem jautājumiem, kas viņus satrauc. Es bieži cenšos templī teikto vārdu saistīt ar notikumiem, kas šobrīd notiek kāda cilvēka, sabiedrības vai valsts dzīvē. Tās ne vienmēr ir skaidras un tiešas atsauces, taču vienmēr var atrast saikni starp maniem sprediķiem un notiekošo.
Tā kā Krievijas pareizticīgā baznīca neaprobežojas tikai ar Krievijas teritoriju un mūsu ticīgie dzīvo ne tikai bijušās PSRS valstīs, bet arī Eiropā, Amerikā un citās pasaules valstīs, man šķiet, ka mums visiem ir īpašs pienākums padarīt baznīcu par mājām ne tikai ticīgajiem, kam ir noteikta ideoloģija, bet arī tiem, kas tai nepiekrīt.
Kāda ir jūsu attieksme pret “ lūgšanām par mieru”, kas tagad tiek dzirdamas daudzās Krievijas baznīcās ?
Šī lūgšana būtībā ir politiska deklarācija. Tajā “Svētā Krievija” faktiski tiek pasludināta par upuri dažiem ārējiem spēkiem, “karam pret tiem, kas to vēlas”. Turklāt lūgšanā tiek atkārtota Putina doktrīna par “vienu tautu”, faktiski apliecinot domu, ka ukraiņu tauta neeksistē. Vai ukraiņi var pateikt šo lūgšanu savā vārdā un pār kuriem viņi lūdz tajā izcīnīt uzvaru? Tāpēc es mūsu baznīcā lasīju vēl vienu lūgšanu, kas tika publicēta 1939. gadā Briselē. Šī ir daļa no lūgšanu dziedājuma, kas tika sacerēts sakarā ar Otrā pasaules kara sākumu.
Šī lūgšana mums šķita visvairāk saskanīga ar vispārējo noskaņojumu templī, jo tā neaicina uzvarēt kādu no pusēm, bet lūdz Dievam mieru, mierinājumu un dziedināšanu, lai Viņš sniedz savu palīdzību tiem, kam tā ir visvairāk vajadzīga: gūstekņi, ievainotie, cilvēki, kas zaudējuši savus tuviniekus vai zaudējuši mājas.
Par šķelšanos baznīcā un tās saistību ar valstiskumu
Kopā ar 292 citiem Krievijas garīdzniecības pārstāvjiem jūs parakstījāt aicinājumu izbeigt karu Ukrainā . Vai pret jums ir piemērotas Krievijas pareizticīgās baznīcas sankcijas?
Nē, bet es zinu dažus gadījumus, kad primāri Krievijas teritorijā, attiecīgo struktūru darbinieki veica pārrunas ar priesteriem.
Es arī zinu, ka vienu no priesteriem, kas parakstīja šo aicinājumu, bīskaps izsauca un pieprasīja parakstīt amata petīciju (“atlaišanas” nosaukums no baznīcas ar tiesībām pāriet uz citu diecēzi). Tā kā es personīgi nepazīstu lielāko daļu cilvēku, kuri parakstīja aicinājumu, man ir grūti pateikt, cik nopietnas sekas bija tiem priesteriem, kuri parakstīja šo vēstuli.
Vai uzturat kontaktus ar kolēģiem no Krievijas? Vai jūs zināt, kā viņi jūtas tagad?
Noskaņojumi ir ļoti dažādi, pat polāri. Zināma ironija ir apstāklī, ka Krievijas varas iestādes tik daudz runā par sabiedrības vienotību, bet karš ir sašķēlis valsti tā, kā nekas to nav sašķēlis kopš revolūcijas un pilsoņu kara. Baznīca ir daļa no sabiedrības, un šķelšanās ir manāma arī tajā.
Tie paši procesi, kas notiek sabiedrībā, notiek arī Baznīcā, vienkārši cilvēkiem nav brīvības paust šos uzskatus, jo jebkurš pretkara diskurss tiek uzskatīts par administratīvu vai kriminālu pārkāpumu, bet tie ir. Tāpēc to cilvēku balsis, kuri nepieņem notiekošo, netiek uzklausītas – un tas nav pārsteidzoši.
Jūs sakāt, ka jūsu templis nav pakļauts nevienai valstij, bet Krievijas Pareizticīgo Baznīca, kuras jurisdikcijā atrodas templis, ir svarīga Krievijas valstiskuma un varas institūcija.
Situācija, kurā Baznīca ir cieši saistīta ar valsti, neradās ne vakar, ne aizvakar. Faktiski, sākot ar ceturto gadsimtu, visa baznīcas un valsts attiecību vēsture lielā mērā ir saistīta ar to, ka Ķeizars vai vienkārši zemju vara cenšas likt Dievam darboties sev un savām interesēm. Tāpēc tas, kas notiek šobrīd, nav nekas jauns.
Protams, jebkurš valsts mēģinājums izmantot Baznīcu kā butaforiju — un vēl jo vairāk — jebkura baznīcas gatavība attaisnot šīs cerības — ir ļoti nomācoša. Mums ir cita daba, mums ir pavisam citi uzdevumi, un šie uzdevumi, pirmkārt, ir cilvēka un viņa nemirstīgās dvēseles glābšanā.
Par baznīcas oficiālo nostāju Krievijā un tās boikotu
Kā vērtējat Krievijas Pareizticīgās Baznīcas hierarhu izteikumus par karu?
Daudz no tā, ko dzirdu, mani šausmina. Bet es negribētu nosaukt nevienu vārdu.
Un kā jūs uzrverat patriarha Kirila frāzi “Un atceries, ka, ja tu atdevi dzīvību par savu dzimteni, par saviem draugiem, tad tu būsi kopā ar Dievu Viņa valstībā, godībā, mūžīgajā dzīvībā”? Vai ir pareizi saprast, ka tādā veidā Krievijas pareizticīgā baznīca svētī krievus par nāves grēku – slepkavību, apsolot viņiem pretī mūžīgo dzīvību?
Par šo apgalvojumu no teoloģiskā viedokļa var runāt ilgi, bet šeit ir interesants kas cits. Galu galā patriarhs uzrunā visu ganāmpulku, nevis tikai daļu no tā. Vai ir jāsaprot, ka šie vārdi ir adresēti ukraiņu karavīriem tādā pašā mērā kā krievu? Ja jā, kā tad būtu jāsaprot šī svētība? Vai tas nozīmē, ka gan krievu, gan ukraiņu karavīri, viens otru nogalinot kaujas laukā, tādējādi atvieglo viens otra ceļu uz Dieva valstību? Es neesmu pārliecināts, ka to var uzskatīt par kādu stabilu kristīgo teoloģiju.
Ko jūs teiktu tiem, kuri pēc 24. februāra nevēlas doties uz Krievijas pareizticīgās baznīcas tempļiem tās pārstāvju izteikumu dēļ?
Ja cilvēks dzīvo Eiropā, Amerikā vai kur citur un viņam iekšēji ir grūti atnākt uz Krievijas pareizticīgo baznīcu, bet tajā pašā laikā viņš var un grib ierasties citā pareizticīgo baznīcā – paldies Dievam. Bet Krievijā cilvēkiem nav izvēles. Tāpēc, iespējams, vienīgais, ko es varētu darīt, ir atgādināt, ka Baznīca nav kaut kas ārējs, kas pastāv ārpus mums, kristiešiem. Baznīca ir tas, kas mēs esam, un cilvēks nevar aizbēgt no sevis. Kad cilvēks sapratīs, ka viņa balss un jūtas ir tikpat svarīgas kā cita cilvēka balss un jūtas Baznīcā neatkarīgi no viņa hierarhijas stāvokļa, tad viņa attieksme pret Baznīcu mainīsies.
Kā jūs domājat, kas jūs sagaida, ja atgriezīsities Krievijā?
Tēvs Džons Burdins Kostromas diecēzē tika cauri ar naudas sodu (par armijas “diskreditēšanu”), bet Sanktpēterburgas Izmeklēšanas izolatorā Nr.1 turpina atrasties Ioans Kurmojarovs, kurš, vairs nebūdams Krievijas Pareizticīgās Baznīcas kalpotājs, atļāvās diezgan drosmīgus izteikumus par pašreizējo lietu stāvokli… Pastāv diezgan lielas atšķirības notikumu attīstībā.
Lai gan man ir visdziļākā cieņa pret tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kuri sava amata dēļ nokļuva Krievijas cietumos, es neesmu pārliecināts, ka šī izvēle būtu īstā man un manai ģimenei šajā konkrētajā situācijā. Es domāju izvēli ne tikai atgriezties Krievijā, bet arī samierināties ar šīs atgriešanās sekām. Teikšu tā: man ļoti nepatīk svinīgas un ceremoniālas sagaidīšanas lidostā.
