“Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ…” Kurš gan savu reizi nav to vēlējies! Tikko mums bija tāda iespēja – bet vai kāds ir kļuvis laimīgāks? Un vai kāds kļūst laimīgāks, atgriežoties pagātnē? Vai tiešām veca mīlestība nerūs?
Tas nav viņš!
Laikam jau jāsāk ar vienu no manām jaunākajām traumām. Uz ielas satiku kādu no savām mīlestībām, vienu no tiem bijušajiem, par kuru sapņo gadiem.
Toreiz mūs izšķīra… Varētu teikt, dzīve. Un pašu spītība, iecirtība, muļķība, karstgalvība, neapdomība… Nu, droši vien jau nebijām viens otram piemēroti, ja jau tā izšķīrāmies.
Nelaime tāda, ka vēl pāris gadus pēc tam es tā nepavisam neuzskatīju. Turpināju domāt, ka mēs esam ļoti piemēroti viens otram un nepajokam cietu. Un pāris gadus dzīvoju kā viegli mēnessērdzīga.
Pēc kāda laika pārgāja. Taču reizēm, dzirdot kādu īpašu mūziku, redzot kādas īpašas lietas un vietas, kaut kas, kā dziesmā dzied, iesāpējās krūšu rajonā. Viņš nudien nebija no tiem, ko var aizmirst vispār un pavisam.
Un pagājušajā piektdienā es , bums! – gandrīz vai vārda tiešā nozīmē uzskrēju viņam virsū. Kā romantiskās komēdijās! Un virsū uzskrēju viņam tāpēc, ka viņš apstājās, lai mani satiktu, bet es – es viņu neievēroju. Pareizāk sakot – nepazinu.
Mēs stāvējām viens otram pretī, un sekundes simtdaļas manī cīnījās vairākas domas: “Tas ir viņš! Tas nav viņš! Tas nevar būt viņš!”
Simtiem reižu taču bija izdomāts, kā tas būtu, ja reiz mēs satiktos. Ko es teiktu. Ko viņš teiktu. Kā pasaule apstātos. Kā zelta taureņi izlidotu no visām pusēm. Kā viņš sapratu savas kļūdas. Kā es saprastu savējās. Izklausās, iespējams, tiešām kā filmas scenārijs — bet kas tad cits notiek mūsu galvās, ja ne filmu scenāriji!
Bet notiek jau viss kā dzīvē. Nekas nebija tā, kā izsapņots, plānots un domāts, nekas. Saskrējās nevis divi veci mīlnieki, bet…
Nu nekas nenotika, saproti? Tā arī ir mana lielākā trauma! NEKAS NENOTIKA.
Ja neņem vērā to šausmīgo vilšanās sajūtu.
Viņš apstājās, lai ar mani parunātos, un mēs sarunājāmies gandrīz vai lietišķi. Vai bērni ir, ko dari, kur dzīvojies… Un vienlaikus pētījām viens otru un, iespējams, savas sajūtas ar gandrīz vai tādu kā puszinātnisku interesi. Nu? Vai kaut kas notiks? Sakustēsies?
Nenotika nekas
Un viņš izskatījās tāds… parasts un mazliet noguris. Un es nemaz negribu domāt par to, kāda viņa acīs izskatījos es. (Uzrakstīju un tikai tagad sapratu, ka pavisam vienalga man tomēr nav! Šajā sakarā pēc brīža pastāstīšu vēl kādu stāstu.)
Viss bija beidzies, viņš formāli piedāvāja iedzert kafiju, man bija jāskrien, nu tad neko…
Patiesībā tā nemaz nebija trauma. Tikai tāda drausmīga vilšanās. Sapnis, kurš vairs ne reibināja, ne sāpināja, tomēr bija sapnis. Un tagad — tik stulbi, ar iepirkumu maisiņiem pie rokas — tas vienkārši beidzas.
Bet varbūt, ka tieši tāpēc man paveicās? Vai gan labāk būtu, ja visi pasaules taureņi pēkšņi atkal paceltos spārnos virs mums? Ja vecā mīlestība joprojām būtu tikpat koša un spilgta? Jā, ko tad mēs darītu? Ļautu sabrukt savām dzīvēm?
Veca mīlestība nerūs?
“Ak dievs, viņš man atrakstīja!” ar šādu saucienu mani pavisam nesen pārtvēra draudzene. Pēc desmit gadiem bija pietiekusies viņas vecā un, kā izrādījās, nerūsošā mīlestība. Un tad… Nu zini, tad sākās īsts Šekspīrs. Un īsti “būt vai nebūt” jautājumi.
Jo vecā mīlestība, izrādās, bija dzīva abpusēji.
Nekad mūžā vēl nebiju atbildējusi uz tik daudziem un pilnīgi neatbildamiem jautājumiem par tēmu “Ko man tagad darīt?”.
Tas nav viegli. Jūs satiekaties un pēkšņi saprotat, ka mīlestība ir tepat. Bet starp jums — dzīve. Sievas, vīri, bērni, gadi. Ko ar to visu darīt? Pārmest savu nerūsējošo mīlestību kā tiltiņu tam visam pāri, lai nokļūtu viens otra skavās?
Skaidrs, kuram gan te tiesības moralizēt. Nevienam! Šķiet, ka arī jēdzīgu atbildi uz jautājumu, ko darīt, ja veca mīlestība nerūs, neviens nav atradis.
Mana draudzene izvēlējās palikt ģimenē. Taču, kā viņa pati uzskata, ne jau bērnu un morāles principu dēļ, bet tāpēc, ka… nobijusies. “Es noraustījos, saproti? Vienkārši noraustījos. Un nevis savas ģimenes, bet sevis pašas dēļ. Es neesmu gatava vēlreiz iet bojā viņa dēļ. Jo otrreiz es to nepārdzīvošu, es zinu, ka nepārdzīvošu.”
Mana vecā “ļubestība”!
Solīju izstāstīt stāstu par to, kāds mēs viens otra acīs izskatāmies.
Man arī atrakstīja kāds puisis. Kādreiz, studiju gados, mēs bijām iemīlējušies. Un, kad ieraudzīju viņa vārdu un bildīti savā pastkastītē, TAD GAN man ceļgali notrīcēja. Ne jau nu tā, ka vecā mīlestība iedegtos kā ugunskurs, bet… Viņš man kaut ko nozīmē. Joprojām. Tas ir skaidrs.
Ar acīm apriju gan viņa bildi – sirms! Bet viņam piestāv! Tikpat izskatīgs! – gan viņa vēstulīti. Bet vēstulīte bija tāda: “Nu sveika, mana vecā “ļubestība”! Redzēju tevi uz ielas, tagad man gandrīz žēl, ka tevi nepasaucu. Kā iet pa dzīvīti? Atraksti kādu vēstuli, čiu, riu!”
Nu, tā, lūk! Vecā “ļubestība”! Varat jau mani mierināt un teikt, ka zem skarbajiem vārdiem slēpās vīrieša smalkie un sarežģītie dvēseles pārdzīvojumi, bet nu… Kurš lai tic kādiem pārdzīvojumiem, kad tiek nosaukts par vecu “ļubestību”? Varbūt tas drīzāk nozīmē — eh, veca gan esi kļuvusi, bija kauns izlikties, ka tevi pazīstu…
Neba nu tāpēc man tagad staigāt salauztu sirdi, bet… tā mazliet bēdīgi ir, ko tur slēpt.
Ko darīt ar vecu mīlestību?
Tagad es teiktu – neko nevajag darīt. Pat tad, ja nerūs.
Bet katram savs stāsts. Un ne jau mūsu varā izvēlēties, kam uzskriet virsū uz ielas.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
