Labākais veids, kā cīnīties ar Putinu, ir sadalīt Krievijas spēkus Ukrainas iekšienē un nogriezt Krimu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Bloomberg apskatnieks Andreass Kluts
Pēdējās dienās Ukraina it kā lemj, vai sākt karu ar krieviem viņu valstī. Vai tā būtu laba ideja?
Šonedēļ paramilitārie formējumi no Ukrainas pārcēlās uz Krieviju un radīja lielu troksni. Krievi, kā parasti, iebrukumā nekavējoties apsūdzēja “ukraiņu teroristus” un “fašistus”. Šos vērtējumus var ignorēt – tāpat kā visu, kas nāk no Kremļa, kurš specializējas melos.
Patiesībā grupējumi, kas uzņemas atbildību par iebrukumu Krievijā, sastāv no krieviem, kuri dezertēja no sava prezidenta Vladimira Putina armijas un tagad cīnās pret viņu un par Ukrainu. Viena grupa sevi dēvē par “Krievijas brīvības leģionu”. Otrā ir ultranacionālistiskais Krievijas brīvprātīgo korpuss.
Par šiem Krievijas pret Putinu vērstajiem paramilitārajiem spēkiem ir maz zināms, jo īpaši par to, vai tie izpilda Kijivas pavēles vai darbojas autonomi. Bet viņiem noteikti ir ļoti maza vai vispār nav saistība ar Ukrainas “Starptautisko leģionu”, ārvalstu brīvprātīgo vienību, kas ir salīdzināma ar “starptautiskajām brigādēm”, kuras cīnījās Spānijas pilsoņu karā pret ģenerāļa Franko nacionālistiem.
Kijiva noliedz jebkādu saistību ar pārrobežu uzbrukumiem. Bet noliksim to malā un uzdosim svarīgāku jautājumu: vai uzbrukumiem Krievijai, kas ir lielāki par notikušajām sadursmēm pierobežas reģionos, būs stratēģiska jēga Ukrainai?
Daži no lielākajiem militārajiem prātiem vēsturē tieši tā ir uzvarējuši aizsardzības karos. Ideja ir piespiest iebrucēju pilnībā vai daļēji atkāpties no sākotnējās frontes līnijas, lai aizsargātu aizmuguri.
Tieši to no 210. līdz 202. gadam pirms mūsu ēras izdarīja romiešu ģenerālis Scipion Africanus (latviskotajā vēsturē Pūblijs Kornēlijs Scīpions Afrikānis). Hannibāls, visbīstamākais ienaidnieks, ar kādu romieši jebkad ir saskārušies, astoņus gadus terorizēja Itāliju ar saviem kartāgiešu iebrukuma spēkiem. Un Scipions veda romiešu armiju uz Ibēriju, lai ieņemtu tur esošās Hannibāla bāzes. Dažus gadus vēlāk Scipions šķērsoja Āfrikas ziemeļus, lai apdraudētu pašu Kartāgu. Tikai šajā brīdī Hannibals pameta Itāliju, lai aizstāvētu savu dzimteni. Scipions viņu sakāva, un Roma uzvarēja karā.
Tāpat Ukraina varētu atvērt jaunas frontes Krievijas iekšienē. Un tad Putinam būs jāizved daļa no saviem iebrukuma spēkiem no Ukrainas un jānosūta uz Krieviju. Tas vājinātu Krievijas pozīcijas Ukrainā un palīdzētu ukraiņiem atgūt savas teritorijas. Putins arī mājās sāks izskatīties vājš un kļūs politiski vai fiziski neaizsargāts pret apvērsumiem.
Bet Ukraina nav senā Roma, Krievija nav Kartāga, un Putins noteikti nav Hannibals, viens no lielākajiem militārajiem ģēnijiem vēsturē (lai gan galu galā viņš tika sakauts). Stratēģiskā situācija ir pavisam cita.
Pirmā atšķirība ir tā, ka Putinam, atšķirībā no Hannibāla, ir kodolieroči un viņš vairākkārt ir draudējis tos izmantot, ja tiks iespiests stūrī. Līdz šim pasaule, tostarp iespējamā sabiedrotā Ķīna, ir pārliecinājusi Putinu, ka kodolieroču eskalācija ir nepieņemama. Bet Krievijas doktrīna paredz kodolieroču izmantošanu, kad Krievijas valstij draud briesmas. Tā kā Putins draudus valstij pielīdzina briesmām sev, viņš var nolemt, ka viņam nav ko zaudēt, un izvērst kodolspēkus.
Vēl viena atšķirība ir tāda, ka Ukrainai, lai gan tai tagad ir kaujās rūdītākā armija pasaulē, jāpaļaujas uz nepārtrauktu Rietumu atbalstu. Tā aizstāv savas debesis ar amerikāņu pretgaisa aizsardzības sistēmām, plāno pretuzbrukumu ar vācu kaujas tankiem un cer dominēt gaisā ar iznīcinātājiem F-16.
Bet visa šī palīdzība līdz šim ir balstīta uz to, ka Ukraina aizstāv tikai savu teritoriju. Lielākās bailes Rietumos ir par to, ka NATO var tikt ierauta konfliktā ar Krieviju, kas var pāraugt Trešajā pasaules karā. Dažas rietumvalstis – varbūt pat ASV pēc 2024. gada vēlēšanām – varētu pārtraukt atbalstīt Ukrainu, ja tā pieņems aizskarošu taktiku. Tā sauktie globālie dienvidi, kas jau atrodas uz sliekšņa, šajā gadījumā, visticamāk, vērsīsies pret Kijivu.
Izsmacinātāka Scipio stratēģijas versija būtu uzbrukums Krimai.
Tā ir Ukrainas teritorija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Psiholoģiski Putins un krievi uzskata Krimu par savas valsts daļu, bet pasaule to nedara. Tātad tā ir godīga spēle.
Krimas ieņemšana maksās daudz ukraiņu asiņu. Kijivai nav tāla darbības rādiusa raķešu, lidmašīnu vai gaisa desanta spēku, kas apietu Krievijas spēkus divos citos okupētajos Ukrainas reģionos – Hersonā un Zapoiožjē. Tātad militārpersonām būs jāiet cauri šiem apgabaliem, jāforsē Dņepra un jāuzbrūk krieviem pierē.
Labāka pieeja varētu būt vienkārši atdalīt Krimu no Krievijas piegādes līnijām. Lai to izdarītu, ukraiņi var izmantot savus jaunos Rietumu tankus un citus ieročus, lai caur Zaporižje izspiestos uz Azovas jūru, pārgriežot “sauszemes tiltu”, ko krievi sev uzcēluši starp Luhansku un Krimu. Ja šī ofensīva izdosies, ukraiņi ilgtermiņā var padarīt Krievijas pozīcijas Hersonā un Krimas pussalā neaizsargājamas.
Ja veiksies, Putins nolems, ka viņam ir gana, un negribīgi iesaistīsies miera sarunās, kaut kādā veidā pārvēršot savu “īpašo militāro operāciju” par panākumiem vietējās auditorijas vidū. Bet, ja Putins tiktu pakļauts militāram spiedienam Krievijas iekšienē, viņš nevarētu izlikties, ka kaut ko uzvar – gluži pretēji, viņam būtu jāpastiprina naratīvs, ka viņš aizsargā valsti no svešiniekiem.
Tādējādi ukraiņiem nevajadzētu uzbrukt Krievijai kā tādai vai mudināt pilnvarniekus, piemēram, Krievijas pret Putinu vērstos paramilitāros spēkus, to darīt viņu labā.
Viņiem labāk darīt pasaulei zināmu, ka viņi tikai aizsargā savu valsti. Šai stratēģijai jāturpina sniegt valstij globālu atbalstu un atgūt pēc iespējas vairāk Ukrainas.
