Un šīs pārmaiņas tikai pieaugs – jauna ilgtspējīga pasaules kārtība drīzumā neradīsies. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada rakstnieks, futūrists, klimata pārmaiņu un tehnoloģiju pētnieks Deivids Voless-Velss
Pagājušajā gadā ģeopolitiskās pasaules modes vārds bija “polikrīze” – termins, kas, šķiet, aptver globālo satricinājumu gaisotni: pandēmijas, kari, klimata pārmaiņas, enerģētikas krīzes, deglobalizācija, inflācija un globālie parādi.
Šogad līdzvērtīgs termins varētu būt “multipolaritāte”, kas ir īpašs vārds nepastāvīgajai ģeopolitiskajai sāncensībai starp ASV un Ķīnu. Tas, kas notiek ar pārējām valstīm, ir aukstā kara un pirms pusgadsimta nepievienošanās kustības atbalss.
Francijas prezidents Emanuels Makrons šomēnes satrieca sabiedrotos, sakot, ka Eiropai jākļūst par “trešo polu” pasaules arēnā, un pauda šaubas par spēju sekot līdzi ASV piemēram Ukrainā un Taivānā.
Bet visteatrālāk Amerikas vadību nicina Brazīlijas prezidents Luiss Inacio Lula da Silva. Kopš atgriešanās pie varas janvārī Lula jau ir atteicies nosodīt Krievijas iebrukumu un atbalstīt Ukrainu; nosūtīja delegāciju, lai tiktos ar nīsto Venecuēlas prezidentu Nikolasu Maduro; ļāva Irānas karakuģiem ienākt Brazīlijas ostās, pārkāpjot ASV sankcijas; paziņoja par plāniem ieviest kaut kādu kopīgu valūtu ar Argentīnu, kas varētu pārvērsties par kaut ko līdzīgu Latīņamerikas eiro; devās uz Ķīnu kopā ar desmitiem Brazīlijas uzņēmumu vadītāju, lai parakstītu vairāk nekā 20 divpusējus līgumus. Nonācis Ķīnā, viņš aizrādīja globālajai finanšu kārtībai, kas faktiski prasa, lai visas valstis veiktu uzņēmējdarbību dolāros.
Varbūt šiem žestiem nevajadzētu būt tik pārsteidzošiem. Pirmajos divos Lulas termiņos, kas beidzās 2010. gadā, viņš iebilda pret PTO, meklēja Brazīlijai pastāvīgu vietu ANO Drošības padomē un atzina Palestīnu par neatkarīgu valsti. Tieši tāpat Makrona retorika saskan ar Žaka Širaka pārmetumiem Džordžam Bušam par karu Irākā.
Taču mūsdienās Lula un Makrons izskatās kā topošas jaunas ģeopolitikas personifikācija, jo Indijas Narendra Modi risina sarunas ar ES par tīras enerģijas, tehnoloģiju nodošanas un ieroču darījumiem neilgi pēc augsta līmeņa samita ar Ķīnu, un jaunattīstības valstis atsakās pieņemt pusi Ukrainas konfliktā.
Amerikāņiem šī ainava var šķist dezorientējoša. Pagājušajā nedēļā SVF un Pasaules Bankas sanāksmēs Vašingtonā bijušais finanšu ministrs Lorenss Samerss pa pusei pa jokam žēlojās, ka kļūst “vientuļš vēstures labajā pusē”. Viņš turpināja: “Pasaules sadrumstalotība tiek atzīta, un, iespējams, vēl satraucošāk, es domāju, ka pieaug sajūta, ka mūsu fragments var nebūt tas labākais, ar ko asociēties.”
Taču amerikāņi ir piesardzīgi pret lielām pārmaiņām, un galu galā viņi, iespējams, pārspīlē izmaiņu apmēru. Vai tas tiešām ir jauns aukstais karš, ja lielākā daļa mūsu tālruņu un lielākā daļa amerikāņu lietoto antibiotiku ir ražoti Ķīnā, neskatoties uz pieaugošo spriedzi starp Vašingtonu un Pekinu? Vai tiešām mēs redzam deglobalizācijas gaitu, ja pasaules tirdzniecības daļa pasaules ekonomikā kopš finanšu krīzes ir tikai nedaudz samazinājusies? Vai ir jēga krist panikā par “de-dolarizāciju”, ja 88% ārvalstu valūtas darījumu ir saistīti ar ASV valūtu?
Tas nenozīmē, ka nekas nemainās vai šīs izmaiņas nav traucējošas, tikai to, ka mūsu priekšstati par nākotni var apsteigt faktus.
“Multipolaritāte” nav pilnīga jaunās pasaules sistēmas karte, bet gan apgalvojums par dreifēšanas virzienu.
Amerikāņus tas jebkurā gadījumā var apbēdināt. Kā rakstīja mans kolēģis Ross Douthats, pēdējā desmitgadē ir bijis pārsteidzošs pavērsiens globālajā viedoklī pret Amerikas Savienotajām Valstīm, un iebrukums Ukrainā ir tikai nedaudz mainījis citādi stabilo trajektoriju.
Bet viena dīvaina šīs apvērsuma iezīme ir tā, ka ASV nepārdzīvo būtisku kritumu. Kā The Economist nesen norādīja rakstā par Amerikas “apbrīnojamo ekonomiku”, lai kādas būtu mūsu sabiedrības un politikas problēmas un, lai cik drūmi būtu paši amerikāņi par valsts stāvokli un nākotni pēc augstākajiem ekonomiskajiem standartiem, ASV joprojām ir neapstrīdama vara.
No aukstā kara beigām līdz periodam pēc 11. septembra — periodam, ar ko bieži raksturo Amerikas neveiksmi un Ķīnas uzplaukumu, ASV daļa pasaules IKP nav ne mazākā mērā samazinājusies. Tās daļa no G7 produkcijas ir gandrīz dubultojusies – no 40 % 1990. gadā līdz 58 % šodien. Ienākumi pēc pirktspējas ir augstāki Misisipi, Amerikas nabadzīgākajā štatā, nekā Makrona Francijā. Izņemot Parīzi, bez kuras atšķirība ir vēl dramatiskāka. Lielbritānijā koriģētie vidējie ienākumi nav augstāki kā Arkanzasā (protams, ieskaitot Londonu).
Šādi salīdzinājumi nav ideāli: Ziemeļeiropas labklājības valstis ir sakārtotas atšķirīgi. Bet viņi joprojām kaut ko saka par ASV ekonomisko ietekmi un statusu pasaules arēnā.
Tajā pašā laikā Ķīnas populācija, iespējams, jau ir sasniegusi savu maksimumu un drīz samazināsies. Ķīna saskaras ar virkni ātruma izciļņu – kādreiz neiedomājami recesijas periodi, krīzes nekustamo īpašumu un būvniecības nozarēs jau ir likušas analītiķiem pārskatīt prognozes, ka Ķīna drīzumā kļūs par pasaules lielāko ekonomiku.
Ārzemēs Ķīnas tēriņi un ieguldījumi joprojām ir ievērojami; tā joprojām ir daudz lielāka aizdevēja jaunattīstības valstīm nekā Pasaules Banka vai Starptautiskais Valūtas fonds. Taču arī šie izdevumi pēdējos gados ir samazināti, jo valsts atteicās no sava Eirāzijas projekta ”Viena josta, viens ceļš”, lai izveidotu vai finansētu infrastruktūru jaunattīstības valstīs.
Karš Ukrainā jau ir daudz mainījis ne tikai Austrumeiropā. Un šīs pārmaiņas tikai pieaugs – jauna ilgtspējīga pasaules kārtība drīzumā neradīsies.
