Ģenerāļu maiņa, propagandistu pesimisms, preses konferenču atcelšana, sabiedrības atbalsta kritums – viss liek domāt, ka Putinam neizdosies atgūt savu agrāko autoritāti pat Krievijas iekšienē. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli pauž ASV politologs un diplomāts Maikls Makfols.
Kara laika vadītāji maina ģenerāļus, kad viņi zaudē, nevis tad, kad uzvar. Putins 11.janvārī paziņoja, ka Ģenerālštāba priekšniekam Valērijam Gerasimovam Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka Ukrainā amatā jānomaina Sergejs Surovikins, kurš bija iecelts tikai dažus mēnešus iepriekš, oktobrī. Vienīgais pamatotais secinājums ir tāds, ka Putins saprot, ka Krievija Ukrainā zaudē.
Šis satricinājums militārajā virsotnē nav vienīgā pazīme, ka Putins atzīst, ka ir cietis neveiksmi. Viņš atcēla savu ikgadējo gada beigu preses konferenci, acīmredzot nevēloties atbildēt uz jautājumiem pat no lielā mērā lojāla un kontrolēta preses korpusa. Kremļa Blagoveščenskas katedrālē pareizticīgo Ziemassvētkos viņš izskatījās nomākts un vientuļš.
Arī viņa propagandisti neizklausās moži. Jāatzīmē, ka viens no viņiem, Sergejs Markovs, rezumējot pagājušo gadu, skaidri norāda: “ASV bija lielākā uzvarētāja 2022. gadā. Īpaši Baidens.” Laikraksta reportieris Maksims Jusins nesen kādā sarunu šovā paziņoja, ka Krievijas “īpašā militārā operācija” nav sasniegusi nevienu no saviem sākotnējiem mērķiem. Bijušais Putina padomnieks Sergejs Glazjevs publiski žēlojies, ka Krievijai trūkst skaidra galamērķa, saprātīgas ideoloģijas vai resursu, lai uzvarētu karā pret kolektīvajiem Rietumiem.
Bet pat tad, ja Putinam pēkšņi sāksies baltā svītra, viņš nekad nespēs atjaunot visvarenā un visu zinošā līdera reputāciju, kādu viņš savulaik baudīja savu pavalstnieku vidū. Putins neatgūsies no postošā kara Ukrainā.
Pirmkārt, lielas krievu uzvaras kaujas laukā ir maz ticamas, tāpēc Putins diez vai atgūs savu reputāciju, sasniedzot militāru slavu. Krievijas militārpersonām nav ne spēju, ne vēlēšanās pārņemt visus četrus Ukrainas reģionus, kurus Putins uz papīra anektēja pagājušā gada rudenī. Veiksmīga Ukrainas pretuzbrukuma iespējamība ir lielāka, īpaši, ja prezidents Volodimirs Zelenskis saņems uzbrukuma ieročus — tankus, lielāka darbības rādiusa raķetes un reaktīvos iznīcinātājus, ko viņš ir pieprasījis no ASV un NATO. Liekas, ka to visu saprot oligarhi Maskavā, komunistu līderi Pekinā un krievu nacionālistu emuāru autori ”telegrammā”.
Otrkārt, Putina barbariskais iebrukums Ukrainā izraisīja visplašākās sankcijas, kādas mēs jebkad esam redzējuši pret vienu valsti, izbeidzot divdesmit gadus ilgo Krievijas integrāciju globālajā ekonomikā. Šī izolācija turpināsies tik ilgi, kamēr Putins būs pie varas. Sankcijas “pielīp” uz ilgu laiku. Tās sāks pakāpeniski atcelt tikai tad, kad pie varas nāks jauni līderi, mazāk agresīvi un autoritāri.
Tikmēr krievi saskaras ar ekonomiskajām problēmām un stagnāciju – elite to jau saprot un, protams, uztraucas. Desmitiem tūkstošu Krievijas labāko un gudrāko cilvēku aizbrauca; tūkstošiem citu cenšas to izdarīt. Putinam neizdosies atgūt cieņu arī no Krievijas privātā biznesa.
Treškārt, sabiedrības atbalsts Putinam ir vājš un mazinās. Aptaujas liecina, ka viņš joprojām bauda iedzīvotāju uzticību. Bet šajās aptaujās Krievijā liels neveiksmju procents, kas nav pārsteidzoši valstī, kur “par apzināti nepatiesas informācijas publiskošanu par Krievijas bruņoto spēku darbību” var piespriest 15 gadus cietumā. Mazākā daļa, kas piedalījās šajās aptaujās, atbalsta režīmu, bet lielākajai daļai, kas izvēlas neatbildēt, visticamāk ir citi uzskati.
Un pat šādas aptaujas liecina, ka atbalsts karam samazinās, un stabils vairākums ir gatavs atbalstīt Putinu tikai tad, ja viņš apturēs iebrukumu. Krievu satraukums par karu pieaug. Un režīma atbalsta demogrāfiskā sastāvdaļa ir skaidra: vecāki, mazāk izglītoti un nabadzīgāki krievi Putinam tic biežāk nekā jaunāki, labāk izglītoti un turīgāki krievi. Putins zaudē savu nākotni.
Turklāt pēdējā gada laikā nav notikušas masu kustības Krievijas imperiālisma atbalstam, taču ir bijuši pretkara protesti. Pirms kara sākuma Putins arestēja populārāko Krievijas opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju, kurš no savas cietuma kameras turpina nosodīt karu. Kopš Putina iebrukuma Ukrainā par protestiem pret karu ir aizturēti un arestēti gandrīz 20 000 cilvēku, tostarp nesenie opozīcijas līderi Aleksejs Gorinovs un Iļja Jašins, kuri saņēma attiecīgi septiņus un astoņus gadus par patiesības izteikšanu par Krievijas armijas zvērībām Ukrainā.
Ja karš bija patiesi populārs, kāpēc Putina režīms arestētu šos it kā nomaļus, nepopulāros kritiķus? Vai arī slēgt neatkarīgus mediju kanālus, tostarp Doždj un radio Eho Moskvi, un aizliegt Twitter un Facebook?
Neskatoties uz aizliegumiem, Krievijas valsts kontrolēto mediju auditorija samazinās, savukārt arvien vairāk cilvēku lasa un skatās neatkarīgos medijus, kas darbojas trimdā. Navaļnija YouTube kanālu auditorija strauji pieauga 2022. gadā, īpaši pēc tam, kad Putins septembrī paziņoja par savu mobilizāciju.
Revolūcijas ir grūti paredzēt, taču Putinam joprojām nedraud galma apvērsuma vai tautas sacelšanās gāšana. Divu gadu desmitu laikā, kad viņš bija pie varas, viņš izveidoja ļoti represīvu diktatūru; viņa iekšējais loks baidās no viņa, un viņa galvenie kritiķi atrodas cietumā.
Un maz ticamā gadījumā, ja kāds no viņa vanagiem sagrābs varu, šāds režīms neturēsies ilgi, jo neviens no šiem kareivīgajiem nacionālistiem nebauda masu atbalstu.
Visticamākais scenārijs ir tāds, ka Putins vēl kādu laiku paliks pie varas, kaut arī diskreditēts un novājināts.
Tomēr grūti atbrīvoties no sajūtas, ka Putinam un viņa idejām labākās dienas ir beigušās. Tāpat kā Leonīds Brežņevs Afganistānā, Putins pārcentās Ukrainā. Viņš un viņa režīms nekad neatgūsies, un Putina kolosālā neveiksme Ukrainā ļoti labi varētu būt putinisma beigu sākums. Krievijas prezidenta uzvedība liek domāt, ka pat viņš sāk pamanīt šo faktu.
