Arvien vairāk valstu nonāk pie secinājuma, ka Maskavas un Minskas režīma politiskā un ekonomiskā izolācija ir Eiropas drošības garants.
Pagājušajā nedēļā Prāgā notika pirmais jaunas organizācijas – Eiropas Politiskās kopienas samits, kurā piedalījās ne tikai dalībvalstu un ES kandidātvalstu, bet arī visu Austrumu partnerības dalībnieku augsti pārstāvji, izņemot Baltkrieviju. Vai tas nozīmē, ka Lielā Eiropa mācās dzīvot bez tai pievienojušās Krievijas un Baltkrievijas? Un ko šajā gadījumā sagaidīs Maskava un Minska?
Ar šo jautājumu mediji vērsās pie starptautiskās politikas ekspertiem.
“Kopš 2014. gada ir bijis skaidrs, ka politiskās integrācijas ar Krieviju nebūs.”
Stokholmas Austrumeiropas studiju centra analītiķis Andreass Umlands (AndreasUmlands) piekrīt, ka Krievijas armijas vērienīgais uzbrukums Ukrainai, kur Lukašenko režīms bija agresijas līdzdalībnieks, apvienoja gandrīz visas pārējās Eiropas valstis.
“Taču šīs jaunās struktūras izveidei ir arī citi motīvi, kas saistīti ar Ķīnas izaicinājumu un kopumā ar visas starptautisko attiecību sistēmas pārdali. Un Eiropas valstis saprot, ka šādas problēmas var atrisināt tikai kopā. Galu galā Prāgas samitā ir iekļautas gan Eiropas Savienības valstis, gan NATO, gan Ramstein formāta valstis, un pat tās valstis, kas nav eiropiešu, bet atbalsta Ukrainu militāri,” sacīja eksperts.
Krievijai un tās sabiedrotajai Lukašenko Baltkrievijai šī savienība nozīmē vēl lielāku izolāciju rietumu virzienā. Un izredzes atsākt dialogu ar Lielo Eiropu galvenokārt ir atkarīgas no Maskavas un Minskas turpmākās uzvedības.
“Ja mainās pieeja politiskajām problēmām, it īpaši visam, kas attiecas uz Ukrainu, un es ietu vēl tālāk: ja notiek izmaiņas valdošajos režīmos Krievijā un Baltkrievijā, tad viņu iekļaušana šajā Eiropas politiskajā kopienā. ir iespējama. Iespējama arī Krievijas atgriešanās Eiropas Padomē un asociācijas līguma noslēgšana ar Eiropas Savienību, bezvīzu režīms, īpašas attiecības ar NATO. Tas ir, ir liels instrumentu kopums, kas principā ir atvērts šīm valstīm un jau tiek piemērots Ukrainā, Moldovā un Gruzijā. Bet Krievijai un Baltkrievijai, es atkārtoju, tas būs iespējams tikai pēc valdošo režīmu maiņas,” pārliecināts Andreass Umlands.
Tallinā bāzētā Starptautiskā aizsardzības un drošības lietu centra (ICDS) pieaicinātais eksperts Igors Greckis uzskata, ka šajā gadījumā Eiropas valstis cenšas demonstrēt politisko vienotību. Un, lai parādītu, ka Eiropā, izņemot Krieviju un Baltkrieviju, ir diezgan daudz valstu, kurām Eiropas integrācijas perspektīva joprojām ir pievilcīga.
“Vai pasaule mācās dzīvot bez Krievijas? Vismaz kopš 2014. gada ir skaidrs, ka pēc Krimas aneksijas politiskās integrācijas ar Krieviju nebūs, un pēc kara sākuma tas kļuva skaidrs plašākam politiķu lokam un Eiropas valstu iedzīvotājiem,” uzskata Igors. Greckis. Un piebilst, ka pat tajās valstīs, kuras jau sen tiek uzskatītas par prokrieviskām, sabiedriskā doma mainās nevis par labu Krievijai un Putinam. Kā piemēru eksperts minēja Bulgāriju, kur Zelenska popularitāte šobrīd krietni pārsniedz Putina popularitāti.
“Es domāju, ka šī samita galvenā doma ir uzsvērt, ka Eiropas integrācijas ideja joprojām ir pievilcīga ļoti daudzām valstīm. Tas, protams, nenozīmē, ka Baltkrievijai un Krievijai politiskās sadarbības un dialoga durvis ir pilnībā aizvērtas. Bet ir pilnīgi droši, ka nākamajās divās vai trijās krievu un baltkrievu paaudzēs šis jautājums vairs nebūs dienaskārtībā. Būs nepieciešams pārvarēt šī kara sekas, Krievijas sabiedrībai uzņemoties atbildību par notikušo un šobrīd notiekošo Ukrainā,” Prāgas samitu vērtē Igors. Greckis.
Un viņš secina, ka attiecību normalizēšana starp vienoto Eiropu, no vienas puses, un Krieviju un Baltkrieviju, no otras puses, būs iespējama tikai pēc tam, kad tās izmaksās reparācijas par labu Ukrainai.
“Krievijas uzmanība konfliktam starp Azerbaidžānu un Armēniju samazinās un, visticamāk, turpinās kristies”
Prāgas samita ietvaros tikās arī Turcijas, Azerbaidžānas un Armēnijas līderi, piedaloties Francijas prezidentam Emanuelam Makronam un Eiropadomes vadītājs Šarlam Mišelam.
Sarunu noslēgumā ar Nikolu Pašinjanu un Ilhamu Alijevu, Redžeps Tajips Erdogans sacīja: “Mēs uzskatām, ka Armēnija un Azerbaidžāna var panākt pilnīgu attiecību normalizāciju.”
Iepriekš Turcija atbalstīja Azerbaidžānu, bet Armēnija meklēja Krievijas atbalstu. Vai var teikt, ka tagad Ankara (ar Briseles un Parīzes piekrišanu) ir pilnībā izspiedusi Maskavu no Aizkaukāza, un kādas varētu būt šīs nomaiņas politiskās sekas? Ar šādu jautājumu mediji vērsās pie politologa Ivana Preobraženska.
Viņš uzskata, ka šajā jautājumā vēl nav notikusi ātra nomaiņa, jo Ankara nevar aizstāt Krieviju, jo tā ir ne tikai vienas no karojošās puses tiešais militārais sabiedrotais, bet, pēc dažu novērotāju domām, šīs karadarbības organizators, kas noveda pie Azerbaidžānas uzvaras . “Un to Eiropas Savienībā nevar nesaprast,” atzīmē Ivans Preobraženskis.
Un turpina: “No otras puses, tā pati Eiropas Savienība saprot, ka tai nav resursu, lai, pirmkārt, sarunātos ar Krieviju un, otrkārt, ietekmētu Turcijas un Krievijas attiecības, kas attīstās diezgan aktīvi un ir iespēja, ka Krievija un Turcija drīzumā atsevišķi vienosies par situāciju Karabahā un pilnībā izspiedīs no turienes jebkādu ES un ASV ietekmi. Un tādējādi gan Armēnija, gan Azerbaidžāna kļūs atkarīgas. Bet ne no ES vai Krievijas, bet gan no Turcijas.
Tāpēc eksperts secina, ka Eiropas Savienības uzdevums, ko tā tagad cenšas atrisināt, ir pamazām nākt reģionā ar Turcijas kā galvotāja atbalstu, jo Krievija no turienes neizbēgami aizies.
Eksperts norāda uz citu aspektu: “Vienlaikus ar sarunām ir lēmums, ka uz Armēnijas un Azerbaidžānas robežas “karsto” posmu dosies ES civilā misija, kas sāks visu fiksēt un mēģinās izdomāt risinājums robežas demarkācijai, lai apturētu karadarbību. Un bija arī informācija, ka ģenerālis Rustams Muratovs, kurš savulaik komandēja Krievijas kontingentu Karabahā, tika iecelts par Austrumu militārā apgabala komandieri. Un tas skaidri parāda, ka Krievija ne gluži izved karaspēku, jo neviens nezina, cik krievu miera uzturētāju tur ir palicis, taču tās uzmanība šim jautājumam samazinās. Un, visticamāk, turpinās samazināties.
Kalnu Karabahas iedzīvotāji turpina uzskatīt Krieviju par savu galveno aizbildni. Politologs atzīmēja, ka Vladimira Putina septiņdesmitās jubilejas dienā karabahieši ar viņa milzīgo portretu iznāca pie Karabahas armēņu svētās vietas – pieminekļa “Mēs esam mūsu kalni”.
“Un tas izrādās tik sarežģīts “pētersīlis”, kad ES nevar īsti ietekmēt situāciju, bet cenšas tajā iejaukties, pirms jauns lielais karš kļūst par “medicīnisku faktu” un Kalnu Karabahu attīrīs Azerbaidžānas armija. ar Turcijas atbalstu. Un viņi cenšas ieinteresēt Turciju “nosacītā vidutāja” lomā, lieliski saprotot, ka Turcija šajā konfliktā nav vidutāja, bet karojošā puse,” situāciju vērtē Ivans Preobraženskis.
“Moldovas pārorientācijā uz Rietumiem ir vairāk ideālisma un politiskās atkarības nekā pragmatisma un skaidra vērtējuma”
No trīs galvenajām Prāgas samita tēmām – Krievijas agresija pret Ukrainu, enerģētikas krīze Rietumos un ekonomiskās krīzes – Moldovu vistiešākā ietekmē viss iepriekš minētais. Tajā pašā laikā Moldovas dalība šādā samitā neilgi pēc tam, kad tā saņēma ES kandidātvalsts statusu, neapšaubāmi vairo valsts prestižu.
Mediji jautāja Moldovas politikas komentētājam Kornelam Čiuria (Cornel Ciuria), vai šķietamā Kišiņevas pārorientēšanās no Maskavas (kā tas bija Igora Dodona laikā) uz Briseli atrisinās lielāko daļu problēmu valstī? Un kādas ir Krievijas briesmas Moldovai?
Pēc eksperta domām, galvenās briesmas rada tas, ka Krievija nav atmetusi savus ekspansijas centienus un cer sagrābt ne tikai Piedņestru, bet visu Moldovas Republiku. “Līdz ar to zināms uzvedības modelis, ko Moldova ir attīstījusi pēdējās desmitgadēs, ir neitralitātes saglabāšana. Taču orientācija uz Rietumiem atspoguļo šī principa vājināšanos. Moldova no tā neatsakās, tā paliek konstitucionāli nostiprināta, taču ciešie kontakti ar Rietumiem pēdējā laikā Maijas Sandu un viņas valdības, kurai ir parlamenta vairākums, kā arī izmaiņas Krievijas vērtējumā, tas viss lika Moldovai secināt, ka ir nepieciešams modernizēt armiju, kas nozīmē dažādu ieroču pirkšanu un saņemšanu no Rietumiem,” uzsver Kornels Čiuria.
Šīs pozīcijas vājums, pēc eksperta domām, ir tas, ka Moldova joprojām ir valsts, kurā parlamenta vairākumu var mainīt dažādos veidos. Un tas nozīmē, ka jebkurā brīdī pārorientēšanās uz Rietumiem var tikt apturēta, ja uzvarēs opozīcijas spēki.
No ekonomikas viedokļa Moldovā ir arī nopietnas problēmas, uzskata eksperts. Un viņš skaidro: “Nav pārliecības, ka Brisele un Vašingtona spēs mums pilnībā palīdzēt atrisināt apkures problēmu ziemā, īpaši, ja ziema ir auksta. Šajā pārorientācijā šobrīd ir vairāk ideālisma un politiskās atkarības, nekā pragmatisma un prātīga vērtējuma. Jo mēs nezinām, kā tas viss ietekmēs ziemu. Bet, manuprāt, paši Rietumi to īpaši labi nezina, tāpēc mēs “zīlējam kafijas biezumos”, liekam likmi uz Rietumiem un ceram, ka tie uzvarēs šajā karā. Taču šodien nav pārliecības, ka mēs no tā kļūsim labāki, un tas atspoguļojas protestos, ko redzam Kišiņevas ielās,” secina Kornels Čiuria.
