Politikas zinātņu doktors Grigorijs Golosovs domā, ka nē. Šeit ir viņa argumenti
Šī nav vienkārša tēma, jo Krievijas iekšienē režīma politiskie pretinieki ir spiesti darboties pagrīdē, bet emigrējušie nevar tieši piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Taču galvenais jautājums abiem ir viņu stratēģija karam ar Ukrainu. No pirmā acu uzmetiena šeit viss ir skaidrs: ja tu esi opozīcijā Putinam, tad tu esi par Ukrainas uzvaru. Tomēr, pēc Golosova domām, no cīņas par varu – jebkuras opozīcijas politiskā mērķa – viedokļa ir neproduktīvi vēlēties Krievijas militāru sakāvi.
Navaļnija pagrīdes atbalstītāji
Krievijas politiskā attīstība lielā mērā būs atkarīga no Kremļa nekontrolētās, tas ir, patiesās politiskās opozīcijas, lomas. Acīmredzot jāsāk ar opozīciju, kas darbojas Krievijas iekšienē, bet par to nav daudz ko teikt. Ne tāpēc, ka tā būtu pilnībā iznīcināta – šis režīma mērķis vēl nav sasniegts -, bet gan tāpēc, ka tā ir tik dziļi pagrīdē, ka novērtēt tās mērogu un perspektīvas šodien ir vērotājam neiespējams uzdevums.
Vismaz kopš 2018. gada opozīcijas darbība Krievijā pārsvarā (lai gan ne tikai) ir saistīta ar Alekseju Navaļniju saistītu struktūru darbību. Pēc šo juridisko struktūru atzīšanas par ekstrēmistiskām (2021.g.) un to līdera iekļaušanas ekstrēmistu un teroristu sarakstā (2022.g.), Navaļnija organizatoriskais tīkls, cietis būtiskus zaudējumus, daļēji pārcēla savu darbību uz ārzemēm, daļēji, šķiet, pārgāja pagrīdes pozīcijā. Pēc definīcijas šis noteikums ir tāds, ka tajā iekļauto organizāciju darbība ne tikai nevar, bet arī tai nevajadzētu būt pārredzamai. Navaļnija komanda izmanto savus interneta resursus, lai informētu sabiedrību par savu darbu Krievijā, ciktāl tā uzskata par vajadzīgu. Man nav ko piebilst šādā veidā sniegtajai informācijai.
Pamatojoties uz šo informāciju, mans kopējais vērtējums ir, ka darbs notiek, taču tas ir tikai jauna ceļa sākums, ja ar “veco ceļu” saprotam pieturēšanos pie ekskluzīvi legālām darbības formām, kas vienmēr ir bijusi Navaļnija struktūrām raksturīga. Pagrīde nebija viņu izvēle. Pagrīde ir mākslīga realitāte, ko radījuši Krievijas slepenie dienesti, meklējot tiem dabisku darbības vidi, kas pielāgota pēc padomju paraugiem, un tagad arī kā iegansts, lai ievērojamu kaujas gatavu un apmācītu vīru masu turētu prom no frontes. Iespējams, politiskajām autoritātēm, kas sankcionēja tieši šādu notikumu pavērsienu, nākotnē būs jāmaksā sava cena. Bet tā ir varas iestāžu problēma, par kuru rakstīšu citos savos rakstos.
Opozīcija Krievijas iekšienē
Nedaudz caurskatāmāka (galvenokārt tiesu hroniku dēļ) ir individuāla protesta darbība. Cilvēki, kas nolemj to darīt, ir pakļauti milzīgām briesmām. Šī ir drosmīga un cēla izvēle, kas pieejama tikai tiem, kuri vienkārši nevar rīkoties citādi, un pēc definīcijas šādu cilvēku nevar būt daudz. Pārsteidz dažu ārzemju novērotāju liekulība, kuri, atrodoties drošā attālumā no režīma represīvās mašīnas, sagaida (un pat pārsteidzošā kārtā pieprasa) varonību no tiem, kas no tās paliek rokas stiepiena attālumā. Tomēr šeit nevajadzētu runāt par liekulību, bet gan par elementāras morālās tīrības trūkumu.
Iespējas legālai opozīcijas darbībai Krievijā šobrīd ir reducētas uz praktiski vienu šauru un pastāvīgi sarūkošu segmentu – vēlēšanām. Režīms saglabā savu vēlēšanu komponenti, kaut arī ārkārtīgi novājinātā, kariķētā formā. Tas nevēlas no tā atteikties, būdams pārliecināts par savām spējām pilnībā kontrolēt šo jomu. Jau šogad Krieviju sagaida desmitiem vēlēšanu kampaņu reģionālā līmenī un simtiem vietējā līmenī, bet 2024. gadā būs arī režīmam kritiskas prezidenta vēlēšanas.
Krievijas vēlēšanu stāvoklis ir tāds, ka opozīcijas darbībai šajā arēnā tikpat kā nav palicis neviens logs. Jo īpaši krasi samazinājušās iespējas īstenot pēdējos gados valdošo opozīcijas stratēģiju “Gudrā balsošana”. Uzskatu, ja agrāk balsošana par sistēmiskās opozīcijas lielā trijnieka kandidātiem bija nopietna problēma opozīcijā noskaņotajiem vēlētājiem, tad tagad šī problēma ir kļuvusi psiholoģiski nepārvarama.
Šobrīd šķiet, ka galvenais ceļš ir kandidātu izvirzīšana pašvaldību vēlēšanās un aktīva viņu kampaņu vadīšana līdz brīdim, kad varas iestādes tās aptur. Nesenā pieredze rāda, ka vēlēšanu dienā līdz biļetenam aizies nedaudzi. Ir arī acīmredzams, ka ikviens, kurš nolems iet šo ceļu, saskarsies ar nopietnām briesmām. Taču atstāt novārtā šo taktiku, nozīmē palaist garām retu un principā diezgan svarīgu iespēju ilgtermiņa ietekmei uz Krievijas politiku.
Viens no noderīgiem vēlēšanu aktīvisma aspektiem ir tas, ka tas ļauj vismaz zināmā mērā politizēt pilsonisko aktivitāti tautas līmenī. Krievijā šī darbība turpinās, lai gan daudz mazākā mērogā nekā, teiksim, Ķīnā. Ķīnas varas iestādes, atšķirībā no krieviem ar savām gļēvi-neirotiskajām reakcijām, nesliecas zem katra krūma meklēt nāvējošus draudus. Lai gan negribīgi, viņi pieļauj nepolitiskus protestus dažādos gadījumos un turklāt dažkārt apmierina aktīvistu prasības. Kā piemēru var minēt nesenos protestus pret C….D apkarošanas ierobežojumiem. Ķīnas pilsoniskie aktīvisti parasti pieņem šos spēles noteikumus un cenšas turēties tālāk no politikas.
Uzskatu, ka retajiem Krievijas pilsoniskajiem aktīvistiem šāda attieksme nav sveša. Visefektīvākās civilās struktūras Krievijā, pēc maniem subjektīvajiem novērojumiem, arvien vairāk atgādina veidojumus, kas padomju laikos tika aprakstīti, izmantojot jēdzienu “blats”, bet ar izteiktākām sociālajām funkcijām. Tie ir galvenokārt uz personīgās draudzības principa veidoti neformāli tīkli, kas vietējā līmenī spēj izvirzīt kopīgus mērķus (piemēram, saistītus ar teritoriju labiekārtošanu), un pēc tam diezgan veiksmīgi tos īstenot.
Robežas starp šādiem neformāliem tīkliem, neatkarīgām pilsoniskām grupām un varas izveidotām un kontrolētām grupām ir diezgan mazas. Līdz ar to uzdevumu kolosālā sarežģītība, kas ietver pilsoniskās sabiedrības potenciāla izmantošanu politiskās pārstrukturēšanas nolūkā. Cerības uz pilsonisko iesaistīšanos kā demokratizācijas atslēgu, kas raksturoja 90. gadus, ir zudušas. Jāņem vērā arī tas, ka pilsoniskās grupas ir neviendabīgas pēc ideoloģiskās orientācijas. Principā darbība, kas vērsta uz kara atbalstīšanu, arī ir pilsoniska darbība, un tā nav obligāti valsts kontrolēta, bet (vismaz pagaidām) ir tikai un vienīgi lojālistiska.
Opozīcija ārzemēs
Ievērojama daļa Krievijas opozīcijas atrodas ārvalstīs un neveic nekādas darbības Krievijā, izņemot ietekmi uz sabiedrisko apziņu. Es nesliecos par zemu novērtēt šīs aktivitātes nozīmi, taču atzīmēšu, ka tā ne vienmēr ir produktīva. Reizēm tās saturs saskan ar galvenajām Krievijas valsts propagandas tēmām tiktāl, ka tās kopā veido tieši tādu pasaules ainu, kādu Krievijas varas iestādes vēlētos uzspiest – un diezgan veiksmīgi – uzspiest sabiedrībai. Šajā sakarā vēlos pakavēties pie divām kļūdām, kas, manuprāt, ir īpaši postošas pašreizējās politiskās situācijas kontekstā.
Pirmā no šīm kļūdām ir pilnīga, līdz neatšķiramības līmenim, opozīcijas mērķu identificēšana ar militāru zaudējumu sakaut Krievijas režīmu. Stingri sakot, ja runājam par opozīciju, tad tās galvenajam mērķim ir jābūt cīņai par varu, nevis kaut kādu ārpolitikas vadlīniju sasniegšanai. Pievēršot uzmanību režīma militārajai sakāvei, opozīcija patiesībā atzīst, ka tai pietrūkst potenciāla šī mērķa sasniegšanai un tādējādi nonāk loģiskā pretrunā, kas nevar izslīdēt no pilsoņu uzmanības.
Ideja par “savas valdības sakaušanu” saviem atbalstītājiem nekad nav devusi dividendes. Vladimira Ļeņina mēģinājumi uzspiest šādu saukli Cimmervaldes konferencei, kas Pirmā pasaules kara laikā pulcēja radikālākās starptautiskās sociālistiskās kustības frakcijas, cieta neveiksmi. Konferences dalībnieku vairākums apstiprināja pretkara manifestu, kura pamatā bija Ļeva Trocka projekts. Manifestā bija noteikums par “mieru bez aneksijām un kompensācijām”, kas pēc Februāra revolūcijas kļuva par galveno boļševiku saukli kara jautājumā. Tiesa, Brestļitovskas līgums, kas galu galā tika parakstīts ar Vāciju, savā saturā ne tuvu neatbilda šim lozungam, taču tajā laikā pie varas jau bija boļševiki.
Nesens vēsturisks piemērs ir kreiso liktenis Irānā. Kreisajiem bija nozīmīga (pēc dažu novērotāju domām, izšķiroša) loma islāma revolūcijas kulminācijā. Viņi bija ļoti populāri valstī. Pēc revolūcijas ajatollām izdevās sagraut kreiso kustību. Tās spēcīgākā frakcija Mujahedin-e Khalq 1986. gadā pārcēlās uz Irāku, kas tolaik karoja pret Irānu. Organizācija nonāca Sadama Huseina paspārnē un veica bruņotus reidus no Irākas teritorijas līdz Irānas teritorijai. Tas noveda pie kreisās kustības pilnīgas diskreditācijas valsts iedzīvotāju acīs. Mūsdienu Irānā ir diezgan dzīvotspējīga opozīcija, taču tās dalībnieku vidū nav kreiso spēku (izņemot dažas etniskās grupas).
Es esmu tālu no domas, ka būtu jāpārskata Krievijas opozīcijas ārpolitikas vadlīnijas. Tomēr to izvirzīšana politiskās programmas centrā ir neproduktīva un izraisa otru, ne mazāk nopietnu nepareizu priekšstatu. Ja opozīcija var uzvarēt tikai režīma militārās sakāves rezultātā, tad tā var arī tikt pie varas tikai tāpēc, ka saņem to no ārēja uzvarētāja. Gribam vai negribam, to sauc par “okupācijas pārvaldi”, un neviena tauta tādu perspektīvu nepieņems ar priecīgām jūtām. Ārzemju opozīcija nevarētu dot Krievijas propagandai labāku dāvanu par šādu savu perspektīvu uztveri, pat ja tā ļoti censtos.
Faktiski tas ir mēģinājums kaut kā apiet šo problēmu, kas, šķiet, spriež par neizbēgamo Krievijas sabrukumu, balstoties uz loģiku “lai tad netiek nevienam”. Bet es jau rakstīju par šo. Tagad es jums pastāstīšu par kaut ko citu. Uzskatu, ka uzmanības fiksēšana uz režīma militāro sakāvi lielā mērā ir saistīta ar to, ka par galveno Krievijas opozīcijas auditoriju ārvalstīs ir kļuvuši imigranti. Attiecīgi šīs retorikas risinātā problēma ir saistīta ar nepieciešamību aizsargāt imigrantus no aizdomīgas un naidīgas attieksmes jaunajās mītnes zemēs. Kopumā tā ir ideja par “labajiem krieviem”.
Pati par sevi šāda ideja varētu būt diezgan produktīva. Daudziem imigrantiem droši vien ir problēmas pārcelties uz valstīm, kur Krievijas reputācija, maigi izsakoties, ir aptraipīta. Tā kā ārvalstīs ir organizētas struktūras, kas var palīdzēt atrisināt šīs problēmas, to palīdzība imigrantiem varētu būt noderīga no daudziem aspektiem. Varu pieņemt, ka arī pašiem Krievijas politiķiem ārvalstīs ir svarīga Rietumu valdību labvēlīgā attieksme. Bet, ja runājam par prioritātēm, man šķiet, ka ārvalstu opozīcijai būtu jāformulē tāda pieeja pārmaiņām Krievijā, kas maksimāli atrautu no ārējiem faktoriem. Citādi šī nav opozīcija, bet gan imigrantu arodbiedrība.
