Tanki un lidmašīnas ir svarīgi, bet galvenais ir labi vadītāji, kuri ir gatavi pielāgot plānus mainīgajiem apstākļiem uz zemes. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Nopelniem bagātais profesors Džona Hopkinsa universitātes Starptautisko padziļināto studiju skolā un ASV Valsts departamenta Ārpolitikas padomes loceklis Hals Brends
Stratēģija ir neaizstājama. Stratēģija ir tā, kas ļauj nācijām mērķtiecīgi rīkoties haotiskajā pasaulē; apmānīt un pārspēt savus ienaidniekus. Bez stratēģijas jebkura darbība ir nejauša un bez virziena; spēks un priekšrocības tiek izniekotas. Varenākās impērijas var kādu laiku izdzīvot bez labas stratēģijas, taču neviena no tām nevar ilgi plaukt bez tās.
Stratēģija ir gan sarežģīta, gan vienkārša. Stratēģijas jēdziens – kas tas ir un kā tas darbojas – ir nebeidzamu diskusiju priekšmets. Pat visgudrākajiem vadītājiem ir grūti atrisināt stratēģiskās dilemmas. Taču stratēģijas būtība ir vienkārša: tā ir māksla izmantot spēku, lai sasniegtu savus mērķus globālo notikumu berzes un ienaidnieku pretestības apstākļos. Stratēģija ir neaizstājama māksla iegūt to, ko vēlamies pasaulē, kas, šķiet, ir apņēmusies mums atteikt.
Tādējādi stratēģija ir mūžīga, pat ja pasaule mainās. Lielie spēki nāk un iet; līderi nāk un iet; viena revolucionāra tehnoloģija padodas citai. Taču galvenās stratēģijas problēmas, ar kurām mēs šodien saskaramies, būtu pazīstamas arī Fukididu, Makjavelli vai Klauzevicam, tāpēc viņu raksti joprojām ir obligāta lasāmviela ikvienam, kas ir iesaistīts vai interesējas par globālām lietām. Bet lieli konflikti var iepazīstināt ar galvenajām stratēģijas problēmām.
1943. gadā, vēsturē visbriesmīgākā kara laikā, vēsturnieks Edvards Mīds Ērls izlaida grāmatu The Makers of Modern Strategy (Mūsdienu stratēģijas radītāji) – ievērojamu eseju krājumu, kas amerikāņus iepazīstināja ar stratēģiskās domas vēsturi. 1986. gadā, aukstā kara kulminācijā, parādījās otrais izdevums. 2023. gadā man paveicās vadīt The New Makers of Modern Strategy izdošanas trešo izdevumu. Grāmatā ir aprakstīts, kā stratēģija tika izstrādāta un piemērota no senās Grieķijas līdz digitālajam laikmetam. Apvienojumā ar mūsu laikmeta globālāko karu – Krievijas prezidenta Vladimira Putina brutālo uzbrukumu Ukrainai – tas mūs atgriež pie visnoturīgākajām stratēģijas patiesībām.
Pirmkārt, stratēģija ir pārāk svarīga, lai to atstātu ģenerāļu ziņā.
Jā, stratēģija ir cieši saistīta ar spēka lietošanu, jo vardarbības draudi karājas pār globālo pasauli. Mēs pievēršam vislielāko uzmanību stratēģijai brīžos, kad atšķirība starp labajām un sliktajām izvēlēm var nozīmēt atšķirību starp dzīvību un nāvi indivīdiem un veselām tautām.
Tomēr stratēģijas apoteoze ir sinerģija: vairāku instrumentu kombinācija, vai tie būtu ieroči, nauda, diplomātija vai pat vārdi, lai sasniegtu savus mērķus.
Piemēram, Otrajā pasaules karā vidējais vācu karavīrs bija efektīvāks nekā viņa amerikāņu, britu vai padomju pretinieks. Kas ļāva Lielajai aliansei uzvarēt? Ne tikai resursu pārākums, bet arī pārākums daudzu problēmu risināšanā – ekonomikas mobilizēšanā, sadrumstalotas koalīcijas vadīšanā, ierobežoto spēku un aprīkojuma sadalē vairākos kara teātros – noveda pie uzvaras totālā karā.
Šī kara lielākie stratēģiskie vadītāji nebija ģenerāļi un admirāļi. Tie bija civiliedzīvotāji, piemēram, Vinstons Čērčils un Franklins Rūzvelts, kas visu apvienoja un arī pulcēja savus iedzīvotājus šim mērķim.
Šim ieskatam mūsdienās ir liela nozīme. Krievijas neoimpēriskā virzība uz Ukrainu atgādina, ka spēks joprojām ir pasaules lietu centrālais elements. Taču Ukrainas iedvesmojošā pretestība parāda, kāpēc svarīga ir arī stratēģija.
Ukraina izdzīvoja ne tikai pateicoties militāriem varoņdarbiem, bet arī prasmīgai diplomātijai, kas nodrošināja starptautisku solidaritāti un prasmīgu informācijas izmantošanu, lai saliedētu savus iedzīvotājus un stāstītu pasaulei savu stāstu.
Par šī kara iespaidīgāko stratēģi var saukt Volodimiru Zelenski, kurš gan nebija profesionālis militārajās operācijās, bet meistarīgi izmantoja retoriku un stingrību kā patstāvīgus instrumentus.
Sliktākais kara stratēģis, protams, ir Putins. Iesaistoties šajā konfliktā, viņš deva saviem Rietumu ienaidniekiem iespēju izmantot ekonomiskās sankcijas, eksporta kontroli, militāro palīdzību un citus instrumentus. Tas lielā mērā atcēla visas sviras, proti, energoresursu eksportu, ko Maskava iepriekš bija izmantojusi, lai pakļautu Eiropu; viņš lēma savu valsti ekonomiskai un tehnoloģiskai pakļautībai Pekinai.
Putina rīcība ir kļuvusi par stratēģiskās sevis sakropļošanas meistarklasi.
Otra patiesība ir tāda, ka labākās stratēģijas rod spēku negaidītās vietās. Tiesa, atjautība ne vienmēr var uzvarēt aritmētiku. Lielāki bataljoni un dziļākas kabatas nekad nenāk par ļaunu. Taču karu vai sāncensību iznākumu nosaka ne tikai materiālais līdzsvars, un vērīgi stratēģi prot šo līdzsvaru mainīt, atrodot jaunus priekšrocību avotus.
7. gadsimtā pravietis Muhameds izmantoja reliģisku dedzību militāriem iekarojumiem: viņa sekotāju ideoloģiskā apņemšanās pavēra jaunus un nāvējošus kara vešanas veidus. 40. gadu beigās Mao Dzeduns uzvarēja Ķīnas pilsoņu karā, jo viņš manipulēja ar reģionālā konflikta dinamiku, kurā bija iesaistīta Japāna, un globālā konflikta, kurā bija iesaistīta Lielbritānija un ASV, dinamiku, lai uzvarētu vietējā konfliktā pret Čian Kaiši.
Šie piemēri parāda, ka stratēģija ir dziļi intelektuāla disciplīna: tā prasa novērtēt sarežģītas situācijas un atrast galveno balstu.
Ņemsim atkal karu Ukrainā.
Spriežot vienkārši pēc sākotnējā spēku samēra, Ukrainai šodien vispār nevajadzētu pastāvēt.
Tomēr Ukrainas stratēģija ir atradusi spēku visnegaidītākajās vietās. Iedzīvotāju motivācija ļāva nodrošināt aizsardzību no visas sabiedrības puses, ko Putina spēki nebija gaidījuši. Radoša reljefa izmantošana, ”si un bēdz” taktika un salīdzinoši lētas tehnoloģijas, piemēram, komerciālie bezpilota lidaparāti, arī ļāva Ukrainai ierobežot Krievijas progresu.
Salīdziniet šo stratēģiju ar Krievijas stratēģiju, kas ir radījusi vājumu neparedzētās vietās, pārāk maz karaspēka izkliedējot pārāk daudzās frontēs, nespējot centralizēt vadību un panākt, lai Putina armija strādātu kā komanda.
Kāpēc Krievija tik ļoti atpaliek? Atbilde ietver trešo patiesību: stratēģija ir piesātināta ar politiku.
Mūsdienu laikmeta asiņainā vēsture to pierāda. 20. gadsimta lielie tirāni – īpaši Hitlers un Staļins – uzskatīja, ka iekšējā transformācija ir globālās transformācijas priekšvēstnesis. Ģeopolitiskās revolūcijas, ko viņi centās panākt, bija tikai to politisko un sociālo revolūciju ārēja izpausme, ko tās izraisīja savās valstīs.
Tāpat viņu režīmu totalitārais raksturs veidoja stiprās puses, kas tos padarīja tik briesmīgus: nežēlība, ideoloģiskā degsme, taktiskā viltība. Taču šī daba veidoja arī viņu vājās puses – nežēlību un agresiju, kas pret viņiem vērsa lielāko daļu pasaules, personalizēto likumu, kas laika gaitā mudināja pieņemt šausmīgus lēmumus -, kas galu galā noveda pie viņu sabrukuma.
Tādējādi stratēģija ir tikpat daudz politisko sistēmu pārbaude, kā atsevišķu līderu pārbaude. Mūsdienās, par laimi, demokrātijas parasti to paveic labāk: varas koncentrācija kādu laiku var spīdēt, bet varas izkliede galu galā stiprina sabiedrību un pieņem gudrākus lēmumus.
Tas ir labs veids, kā saprast Putina projekta garo loku. Kopš 2008. gada Krievija ir uzvarējusi trīs mazos karos Gruzijā, Ukrainā un Sīrijā. Rietumu novērotāji ir brīnījušies par Putina milzīgo veiklību un valsts amata meistarību.
Taču autokrāti laika gaitā bieži kļūst dumjāki, jo kļūst neiecietīgāki pret domstarpībām un vairāk izolēti no realitātes.
Tik daudzi Putina militārā plāna trūkumi, sākot no viņa paša pārliecības, ka Ukraina nav valsts, līdz pat faktam, ka plāns tika izstrādāts slepenībā un paziņots attiecīgajām vienībām tikai dažas dienas pirms uzbrukuma, sakņojās režīma patoloģijās, ko vadīja autokrāts, kura paša “padomnieki” nepārprotami baidījās viņam iebilst.
Putina stratēģija ir tā gangstera stratēģija, kas raksturo Putina Krieviju. Un šīs stratēģijas īstenošana, kas sastāv no slikti aprīkotu vienību mešanas gaļas mašīnā, liecina par tādu pašu fundamentālu cilvēka cieņas un individuālo tiesību neievērošanu. No Kremļa zālēm līdz Bahmutas ierakumiem Putina karš ir piesātināts ar politiku.
Ceturtā patiesība kļūst arvien skaidrāka, šim karam ieilgstot: stratēģija ir ne tikai ideja, bet arī pielāgošanās. Nav universālas stratēģijas panākumu formulas. Pieeja, kas lieliski darbojas vienā scenārijā, var būt postoša citā. Stratēģija ir nebeidzams process, kurā elastība un veselais saprāts ir tikpat svarīgi kā izcila sākotnējā shēma.
Napoleona revolucionārais karadarbības stils gandrīz deva viņam varu pār Eiropu, līdz viņa pretinieki saprata un mainīja savas metodes.
Līdz šim Ukraina – ar Rietumu atbalstu – uzvar cīņā par adaptāciju. Kijiva atrada veidus, kā neitralizēt Krievijas sākotnējās priekšrocības: 2022. gada vidū tā izmantoja amerikāņu piegādātās ļoti mobilās artilērijas raķešu sistēmas un citus līdzekļus, lai mērķētu uz Putina munīcijas noliktavām un loģistikas mezgliem, tādējādi atvairot Krievijas artilēriju, kas draudēja sagraut Ukrainas spēkus austrumos. Pēc tam Ukraina pagrieza spēli otrādi, pārslogotajiem Krievijas spēkiem virzoties uz priekšu, un rezultātā tika atgūti lieli zemes gabali ap Harkivu un Hersonu.
Taču adaptācijas cīņa nebeigsies, kamēr konflikts nebūs beidzies. Vai Ukraina spēs audzēt spēkus un apgūt taktiku, kas nepieciešama, lai izlauztos cauri slāņveida aizsardzībai, ko Krievija tagad ir izveidojusi? Vai Putins var iegūt pietiekami daudz atbalstu no saviem sabiedrotajiem – Ķīnas, Irānas un Ziemeļkorejas -, lai nosvērtu spēli sev par labu? Šī kara svarīgākie pārbaudījumi var būt priekšā
Visbeidzot, stratēģijas apgūšana ir tik svarīga, jo likmes ir tik augstas. Dažādi lēmumi svarīgos brīžos būtu ļāvuši Vācijai un tās sabiedrotajiem uzvarēt Pirmo pasaules karu un, iespējams, pat Otro pasaules karu.
ASV līderu pieņemtā stratēģija pēc Pirmā pasaules kara iegremdēja pasauli depresijā un haosā; stratēģija, ko viņi pieņēma pēc Otrā pasaules kara, veicināja labklājības, progresa un miera laikmetu.
Arī pašreizējā kara gaita nav iepriekš noteikta. Gudrāks Putina uzbrukuma plāns, mazāk pārliecinoša Ukrainas aizsardzība vai kautrīgāka amerikāņu nostāja varētu viegli novest pie Krievijas uzvaras, kas mainītu kārtību Austrumeiropā un atbalsotos visā pasaulē. Ukrainu vai lielas tās daļas varētu iekļaut “savienības valstī” ar Krieviju un Baltkrieviju; globālā autokrātiju ass ar Maskavu un Pekinu priekšgalu būtu augstumos.
Pat tagad iznākums ir neskaidrs. Maskavā, Kijivā, Vašingtonā un Pekinā izdarītās izvēles parādīs, kad un kā konflikts beigsies, un vai tas stiprinās vai graus saspīlēto starptautisko kārtību.
Pirms paaudzes daudzi domāja, ka pēc aukstā kara lielajiem konfliktiem, stratēģija aizgāja pagātnē. Taču sīvā konkurence un vardarbības draudi ir mūsu laika drūmā realitāte. Nav garantijas, ka demokrātija triumfēs 21. gadsimtā, kā tas notika 20. gadsimtā. Stratēģija ir ārkārtīgi svarīga, ja briesmas ir ārkārtīgi lielas, bet kļūdas cena ir augsta.
