Aleksejs Navaļnijs, atrodoties stingrā režīma kolonijā Vladimiras apgabalā, uzrakstīja rakstu The Washington Post. Tajā viņš apspriež Krievijas pēckara nākotni un skaidro, kāpēc valstij nepieciešama parlamentāra sistēma. Sanktpēterburgas Eiropas universitātes profesors Grigorijs Golosovs analizē Navaļnija tekstu no politikas zinātnes viedokļa.
Paradoksāli, bet fakts, ka vienīgais atbildīgais politiķis no vadošajiem politiķiem Krievijā atrodas cietumā. To sakot, es izeju no tā, ka atbildīgi politiķi domā pirmām kārtām nevis par savu, bet par savas valsts nākotni – un domā praktiski. Šī pieeja, manuprāt, tika atspoguļota Alekseja Navaļnija rakstā, kas publicēts laikrakstā The Washington Post. Tiem, kas tagad valda Krievijā, ir cita pieeja. Praksē viņi galvenokārt rūpējas par savu politisko un fizisko izdzīvošanu.
Lai piesegtu šo egoismu, viņi nododas ģeopolitiskām fantāzijām. Viņu ideāls ir tāds, ka valstī viss – un galvenokārt pašreizējais varas un īpašumu sadalījums – jāatstāj tā, kā tas ir. Šī mērķa sasniegšanu, no Krievijas varas iestāžu viedokļa, var novērst tikai ļaundabīgie “anglosakši”, kā arī viņu it kā kontrolētā Ukrainas “antiKrievija”. Lai neitralizētu draudus, ir labi visi līdzekļi, arī tādi, kas liek apšaubīt Krievijas kā nacionālas-valstiskas kopienas pastāvēšanu. Galu galā Krievija bez Putina no viņu viedokļa ir oksimorons.
Navaļnijs tiecas uz tādu nākotni, kurā Krievija izvairītos no pilnīga kraha un sabrukuma. Tas, protams, ir svešs tiem, kam Krievijas sabrukums ir pašsaprotams un vēlams. No vienas puses, viņu vidū ir daudz patiesu Ukrainas atbalstītāju. Pret viņiem var izturēties ar līdzjūtību, bet ne ar sapratni. Es uzskatu, ka Krievijas sabrukums vidējā termiņā atnestu Ukrainai vairāk ļauna nekā laba. Galu galā tikai atveseļojošs kaimiņš nežēlīgā aizvainojuma stāvoklī var būt sliktāks par neveiksmīgu kaimiņu valsti, un Krievijas sabrukums ir pilns ar abām šīm iespējām: vai nu atsevišķi, vai secīgi. No otras puses, ir diezgan daudz tādu, kuri, nesen pametuši Krieviju, vienkārši attaisno savu jauno politisko lojalitāti, pilnībā noraidot savu neseno mītnes zemi. Patiesībā, viņiem labāk būtu vadīties pēc principa ”aizejot-aizej”
Navaļnijs savā rakstā neignorē pašreizējo dienaskārtību un pārliecinoši parāda, kā un kāpēc vienpersoniskās varas saglabāšanas loģika par katru cenu ir novedusi Krieviju līdz sabrukuma slieksnim. Taču svarīgi ir arī tas, ka, nekavējoties pie pašsaprotamā, viņš pārrunā risinājumu kontūras, kas nodrošinātu valsts ilgtspējīgu attīstību plašā nākotnē. Galvenais no šiem lēmumiem, no Navaļnija viedokļa, ir pāreja uz parlamentāro sistēmu.
Domāju, ka daudziem raksta lasītājiem Krievijā, šāds tematisks pavērsiens bija negaidīts. Kur esam mēs, un kur ir parlamentārā sistēma? Kāpēc tagad to vispār apspriest? Tikmēr par šādiem stratēģiskiem lēmumiem der runāt tieši tagad, kad demokrātiskā opozīcija ir tālu no tiešas cīņas par varu praktiskajām prasībām. Kad parādās šādi pieprasījumi, priekšplānā izvirzās taktiskie apsvērumi, un tas nav labs konteksts stratēģiskajam dizainam. Nākotne ir jāizlemj tieši tagad, jo tad būs tāda steiga, ka var visu izjaukt. Tā tas jau notika 90. gados.
Navaļnija pieeja iestāžu veidošanai ir līdzsvarota un, es teiktu, zinātniska. Viņš labi apzinās, ka neviens konstitucionāls iekārtojums riskus nenovērš, un tam arī nav tie jānovērš: uzdevums ir nevis tos novērst, bet gan samazināt. No šī viedokļa ir absolūti neapstrīdami, ka parlamentārā iekārta samazina iespēju izveidot personiskās varas režīmu, bet nesniedz pret tān nekādas garantijas. Mūsu acu priekšā autokratizācija notika Turcijā, kur parlamentārisms pastāv jau daudzus gadu desmitus. Tagad tas pats vērojams Ungārijā. Ir arī citi piemēri, taču to ir salīdzinoši maz. Lai gan izņēmumi, par spīti plaši izplatītam apgalvojumam, neapstiprina noteikumus, noteikums ir tāds, ka autoritārisms ir vairāk savienojams ar prezidentu, nevis ar parlamentāru sistēmu.
Pievēršoties Krievijas specifikai, Navaļnijs pieskaras iespējai, ka “Putina partija”, izveidojot totālu kontroli pār parlamentu, saglabās režīma autoritāro raksturu. Domāju, Navaļnijam ir taisnība, ka šāda iespēja ir minimāla, jo to praktiski izslēgs gan reālas opozīcijas dalība vēlēšanās, gan pašas “Putina partijas” diskreditācija režīma maiņas procesā. Patiesībā daudzi būs pārsteigti, ka Navaļnijs šai “partijai” parasti piešķir kādu lomu Krievijas nākotnē. Tomēr uzskatu, ka Navaļnijam šajā jautājumā ir taisnība. Un par šo es gribētu runāt sīkāk, bet vispirms – par kaut ko citu.
Jā, mēs nezinām Krievijas gaidāmo pārmaiņu kontekstu: pašreizējā režīma aiziešana var notikt visādi, un būtu neproduktīvi šajā jautājumā iedziļināties. Līdz ar to daudzi praktiski apsvērumi pagaidām būtu jāizslēdz no analīzes. Tomēr dažus punktus jau var izcelt.
Pirmkārt, ir diezgan skaidrs, ka režīma krišanu pavadīs tā institūciju sabrukšana. Tajā pašā laikā valstī iestāsies pārejas periods, kas pēc definīcijas nevar būt demokrātisks. Galu galā demokrātiskas institūcijas vienkārši nebūs pieejamas. Pārejas pasākumi, piemēram, ” Viskrievijas emokrātiskā sapulce”, kas notika Krievijā 1917. gada rudenī, var būt noderīgi, taču tie nekad nespēlē galveno lomu. Būtiski uzsvērt, ka pārejas periods no autoritārisma uz demokrātiju nav īstenojams projekts, bet gan objektīva realitāte, ar kuru valsts saskarsies režīma maiņas gadījumā.
Pārejas perioda uzdevumi ir kolosāli: tie ietvers būtisku visas valsts politiskās, ekonomiskās un kultūras struktūras pārstrukturēšanu. Vienlaikus būs nepieciešams iezīmēt skaidru ceļvedi pārmaiņām, kas radīs apstākļus ilgtspējīgai demokrātiskai attīstībai, un konsekventi īstenot šo plānu. Jautājums ir, kādai izpildvarai būtu jāspēj tikt galā ar tik liela mēroga uzdevumiem?
Es domāju, ka šai valdībai būs jābūt spēcīgai, un šim nolūkam tai ir jābūt ne mazākām pilnvarām par tām, kuras pašlaik ir Krievijas Federācijas prezidentam. Mūsdienu žurnālistikā diezgan plaši tiek pārstāvēts uzskats, ka centrālās varas vājumu jaunajā Krievijā var kompensēt ar reģionu neatkarības palielināšanu. Dodiet viņiem brīvību, un viņi paši visu sakārtos. Šis uzskats man šķiet ārkārtīgi naiva Krievijas reģionālās politiskās dzīves idealizācija.
Neapšaubāmi, Krievijas reģionos ir opozīcijas politiķi, kuri ir gatavi uzņemties atbildību par pašvaldību. Taču neapšaubāmi ir arī tas, ka lielais vairums reģionālo politisko figūru ir Putina veidojuma cilvēki. Šī masa ir tik liela, ka, ja reģionālā dzīve tiek atstāta nejaušības ziņā, tad autoritārā rutīna vai nu uzsūks tos dažus jaunos cilvēkus pat tur, kur tie nonāks varas virsotnē, vai arī izspiedīs viņus. Tieši tā deviņdesmitajos gados notika ar Jeļcina ieceltajiem demokrātiskajiem gubernatoriem, un šo pieredzi nevajadzētu atkārtot, jo pirms Krievijas centrālās varas autoritārās transformācijas — daudzējādā ziņā, tai gatavojoties — notika vietēja autokratizācija.
Tādējādi parlamentārā sistēma var būt pārejas perioda ietvaros veikto pārveidojumu mērķis, taču pašā šajā periodā tas vispirms ir neiespējams, bet pēc tam visā ceļa kartē līdz galamērķim nevēlams. Pārejas periodu nevajadzētu pagarināt, bet tā pabeigšanu nevajadzētu mākslīgi uzspiest. Tās uzdevumi ir pārāk lieli, un to risināšanai būs nepieciešama spēcīga prezidenta vara.
Šādas varas autoritāras deģenerācijas riski ir acīmredzami. Taču ir arī skaidrs, ka riski netikt galā ar pārejas perioda uzdevumiem ir daudz nopietnāki. Sliktākais demokrātisku pārmaiņu scenārijs ir tad, kad pilsoņi no pieredzes uzzina, ka demokrātija ir haoss un valdošo demokrātu patvaļa. Veiksmīgas demokrātijas tēls, kas spēj piesaistīt cilvēkus, ir kārtības un godīgas spēles tēls.
Protams, jebkurš pilnīgs pārskats par pārejas perioda ietvaros risināmajiem jautājumiem mūs pārāk tālu aizvestu no tēmas. Tomēr ir vērts pakavēties pie tās politiskajiem uzdevumiem, kaut vai tāpēc, ka tos ir viegli aizmirst, ņemot vērā citu uzdevumu apjomu. Atkal atgriežoties pie Krievijas neveiksmīgās demokratizācijas 90. gados, valsts maksāja un turpina maksāt lielu cenu par Jeļcina administrācijas politisko bezrūpību pirmajos mēnešos pēc PSRS sabrukuma.
Pārejas perioda galvenais politiskais uzdevums ir pēc iespējas vairāk strukturēt politiskās alternatīvas, kas tiks piedāvātas pilsoņiem parlamenta vēlēšanās, tas ir, izveidot partiju sistēmu. Parlamentārā valdības forma šajā ziņā ir ārkārtīgi prasīga. Tā padara valdnieku, premjerministru atkarīgu no savas partijas un no vispārējās partiju izjukšanas likumdevējā. Tas ir svarīgs aizsardzības līdzeklis pret autokratizāciju. Taču, ja nav stabilu partiju, tad valsts zaudē savu funkcionalitāti, un līdz ar to draud arī demokrātijai. Vēstures piemēru ir daudz, tostarp mācību grāmata – Ceturtās Republikas pēdējais periods Francijā.
Ar politiskajām partijām Krievijā viss ir ļoti slikti. Oficiālā partiju sistēma ir degradējusies tiktāl, ka, ja visas formāli esošās partijas vienkārši aizliedz, tad to pamanīs tikai tie, kas saņem algas šajās partijās, un daži ideoloģiskie komunisti. Pārējām, it īpaši ”Vienotā Krievija”, būs ne līdz tam. Tomēr, manuprāt, no tik radikāliem lēmumiem būtu labāk atturēties. Daudz lietderīgāk būtu šīs partijas saglabāt, bet mainīt to funkcionēšanas strukturālos nosacījumus, tas ir, pirmkārt, ”Vienotās Krievijas” gadījumā, atdalīt tās no valsts aparāta un attīrīt no personām, kuras vienā veidā vai citādi aptraipījušas sevi ar korupciju un citām noziedzīgām darbībām.
Tad šīs partijas varētu dot savu ieguldījumu parlamentārās sistēmas funkcionēšanā gan valsts līmenī, gan lokāli. Ja, piemēram, Ziemeļkaukāza republikām ir lemts palikt Krievijas sastāvā, tad es neredzētu lielu problēmu, ja tur pie varas būtu kādas ”Vienotās Krievijas” reinkarnācijas. Galu galā daudzās valstīs bijušās autoritārās partijas ir pilnībā integrētas demokrātijā, un dažviet, piemēram, Meksikā, tās ir vienas no lielākajām un periodiski nonāk pie varas.
Taču Krievijā šāda iespēja ir maz ticama oficiālo partiju organizatoriskās un ideoloģiskās skopuļošanās dēļ. Ar ”Jabloko” es gribētu izdarīt izņēmumu, un esmu pārliecināts, ka šai partijai ir nākotne jaunajā Krievijā, taču baidos, ka pagātnes nasta šajā gadījumā ir pārāk smaga. Acīmredzot būtu jāvadās no tā, ka jaunajā partiju sistēmā centrālo lomu ieņems organizācijas, kuras šobrīd nav Tieslietu ministrijas sarakstos. Viņi mūsdienu apstākļos nevar rīkoties legāli, un konvencionālo politisko darbību iespējas (piemēram, piedalīšanās vēlēšanās) viņiem tiek samazinātas līdz minimumam.
Vēl jo svarīgāk ir uzsvērt, ka jebkurai organizētai politiskai darbībai mūsdienu Krievijā, pat ja tās tiešais ieguldījums pašreizējā politikā ir pieticīgs, stratēģiskā perspektīvā ir liela nozīme. 1916. gada beigās boļševiku partija sastāvēja no vairākiem desmitiem emigrantu un vairākiem tūkstošiem aktīvistu, no kuriem daudzi tika ieslodzīti. Taču partijas pamatstruktūras joprojām saglabājās, un 1917. gada vasarā boļševiki jau bija starp lielākajām partijām gan skaita, gan ietekmes ziņā.
Laika nobīde starp izkļūšanu no pagrīdes un panākumiem parlamenta vēlēšanās ir neizbēgama. Stingri sakot, demokrātisko partiju sagatavošana šiem panākumiem gan organizatoriskā, gan ideoloģiskā ziņā ir galvenais pārejas perioda politiskais uzdevums. Tas būs grūts uzdevums. Partiju aktīvismu Krievijā ir diskreditējusi gadu desmitiem ilgā komunistiskā diktatūra, un šo negatīvo pieredzi tagad pasliktina spilgtās atmiņas par 90. gadu haotisko partiju politiku, pašreizējo degradāciju un faktu, ka mūsdienu politiskās komunikācijas attīstība visā pasaulē. grauj veco masu partiju modeli.
Tomēr ir svarīgi saprast, ka, ja institūciju veidošanas jomā stratēģiskais mērķis ir parlamentāra sistēma, tad partiju politikas atjaunošanā ir vienkārši jāiegulda ievērojamas pūles. Šos centienus ir svarīgi sākt jau tagad, neskatoties uz visiem acīmredzamajiem riskiem, lai demokratizētā vidē nebūtu jāsāk no nulles.
