Eksperti uzskata, ka Ukraina var kļūt par NATO dalībvalsti tāpat, kā sašķeltā Vācija to izdarīja pēc Otrā pasaules kara.
1955. gadā Vācija kļuva par NATO dalībvalsti, lai nodrošinātu savu drošību, neskatoties uz valsts sadalīšanu divās daļās (Austrumvāciju okupēja PSRS un tā saņēma VDR nosaukumu). Daži eksperti uzskata, ka līdz šim sašķeltā Ukraina var iet to pašu ceļu, kas garantē tās drošību, raksta New York Times.
Lai gan karš Ukrainā turpinās, ASV un Eiropā ir daudz diskusiju par to, kā nodrošināt Ukrainas drošību pēc karadarbības beigām, pat ja tas nenoved pie kādas no karā iesaistītajām pusēm uzvaras. Šajā gadījumā sašķeltā Vācija var kļūt par piemēru tam, kā valsts, kurai nav teritoriālās vienotības, tomēr iestājās NATO.
VFR nekad neatteicās no vēlmes apvienoties ar VDR, kas notika tikai 1989. gadā. Tajā pašā laikā Rietumvācija 1955. gadā kļuva par NATO dalībvalsti, garantējot sev drošību aukstā kara laikā.
Kā raksta laikraksts, Ukrainas tuvākās izredzes ir atkarīgas no tā, pie kā novedīs plānotais pretuzbrukums un kādas teritorijas tiks atdotas valstij. Turklāt viss ir atkarīgs no tā, pie kā tieši novedīs Ukrainas bruņoto spēku ofensīva: pie ilga pamiera vai miera sarunām?
Tagad NATO dalībvalstis apspriež, ko tās varētu piedāvāt Ukrainai jūlijā gaidāmajā samitā, jo Ukraina vēlas iegūt garantijas par iestāšanos NATO. Daži politiķi Eiropā uzskata, ka situācija ar Vāciju 1955.gadā var būt piemērs tam, kā nodrošināt Ukrainas drošību arī tad, ja valsts neatdod visus Krievijas okupētos reģionus.
Kā norāda Krievijas un Vācijas eksperte Angela Stenta, pēc Rietumvācijas pievienošanās aliansei izveidojās iesaldēta konflikta situācija. Bet Rietumos tika uzskatīts, ka šāds solis ir ļoti svarīgs, neskatoties uz PSRS pretestību.
“Pirmais Vācijas kanclers Konrāds Adenauers deva priekšroku savas valsts drošībai, nevis faktam, ka Vācija joprojām ir sašķelta. Viņš uzskatīja, ka svarīgāks lēmums ir kļūt par NATO dalībvalsti,” saka aizsardzības eksperts Fransuā Heisbūrs.
Pēc ekspertu domām, ir vērts apsvērt faktu, ka Vācija 1955. gadā nekaroja, kā tagad ir Ukraina. Svarīgi ir arī tas, ka abas Vācijas daļas – VFR un VDR – tika atzītas par atsevišķām valstīm jau 1949. gadā.
Tad Vācijai bija skaidra robeža, lai gan VFR gatavojās nonākt pe valsts apvienošanas, un neviens no tā neatteicās. Tajā pašā laikā, kā saka eksperti, skaidra robeža deva zināmu skaidrību tālākai rīcībai, bet tagad Ukrainai tādas skaidrības, kā skaidras robežas, nav.
Eksperti Čārlzs Kupčans un Ričards Hāss uzskata, ka šī situācija ir īslaicīga. Pēc viņu domām, lai gan nav skaidras pārliecības, ka Ukraina spēs atgūt visus sagrābtos Krievijas reģionus, tostarp Krimu, turpmākās Ukrainas Bruņoto spēku pretuzbrukuma ietvaros, tas tomēr var novest pie skaidras frontes līnijas. Tāpēc ASV var sākt uzstāt, ka ir jāsāk miera sarunas.
Taču ne Ukraina, ne Krievija nav gatavas sarunām. Ukraina baidās, ka pamiers apstiprinās Krievijas Federācijas kontroli pār okupēto valsts teritoriju, bet Krievija gaida, kamēr Rietumiem apniks atbalstīt Ukrainu. Prezidents Zelenskis uzstāj uz pilnīgu Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Ukrainas teritorijas, raksta laikraksts.
Viens no populārākajiem Ukrainas drošības garantiju modeļiem Rietumos ir nodrošināt to ar milzīgu daudzumu modernu ieroču. Tādējādi, pat nebūdama NATO dalībvalsts, Ukraina var garantēt savu drošību konfrontācijā ar Maskavu. Daudzas alianses dalībvalstis uzskata, ka šajā ziņā Ukraina var kļūt līdzīga Izraēlai, kuru pastāvīgi atbalsta Vašingtona, pat ja starp valstīm nav savstarpējas aizsardzības līguma.
Problēma, pēc ekspertu domām, ir tajā, ka Ukrainai nav kodolieroču, savukārt Izraēlai ir. No otras puses, NATO dalībvalstu divpusējās aizsardzības saistības pret Ukrainu varētu ievilkt visu aliansi nākotnes Krievijas un Ukrainas karā.
Tajā pašā laikā daudzi analītiķi atbalsta Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas viedokli, ka tikai dalība NATO sniegs Ukrainai reālu aizsardzību. Pēc viņas teiktā, Ukrainas iekļaušana aliansē izmaksās lētāk nekā tās nodrošināšana ar milzīgu daudzumu ieroču nākamo 50 gadu laikā.
Viena no problēmām, kas norādīta ASV un Eiropā, ir tā, ka alianse nevar uzņemt karojošu valsti savā sastāvā. Un turklāt šāds lēmums var novest pie tālākas Krievijas eskalācijas pat pirms Ukrainas iestāšanās NATO. Taču līdz šim Krievijas draudi saasināties bijuši tukši.
Eksperti uzskata, ka pat tad, ja Ukrainas bruņoto spēku ofensīva nenovedīs pie pilnīgas Ukrainas atbrīvošanas no Krievijas Federācijas bruņotajiem spēkiem, Ukrainu ir iespējams uzņemt NATO uz robežām, kuras uz laiku nosaka saskares līnija. Tādējādi Kijiva neatteiksies no mēģinājumiem atkal apvienot visas valsts teritorijas, kā to izdarīja Vācija, bet dalība aliansē stiprinās mieru un ļaus sākt Ukrainas atjaunošanu.
Pēc Stentas domām, nepieciešams parakstīt miera līgumu, nevis fiksēt pagaidu pamieru, jo tādā gadījumā karš sāksies no jauna. Ukrainas dalība NATO garantēs, ka Krievija vairs neuzbruks Ukrainai, uzskata eksperts.
