Mums jākoncentrējas uz Ukrainas uzvaru, jo tas ir pirmais un neizbēgamais mērķis ceļā uz labākas nākotnes nodrošināšanu. Otrkārt, mums jābūt gataviem kārtējai Krievijas agresijai pret mums, mūsu sabiedrotajiem un mūsu vērtībām, savā Facebook profilā raksta Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris Martins Herems.
Mēs visi gaidām Ukrainas un Krievijas kara beigas. Lai apturētu šo karu, Krievijas Federācijai ir jāizved savs karaspēks no Ukrainas teritorijas. Tai skaitā no Austrumukrainas un Krimas. Tas ir tas, ko mēs visi vēlamies un uz ko ceram.
Iedomāsimies, ka viss tā būs. Bet kur tad mēs būsim? Ir daži apstākļi, kas neļauj skatīties nākotnē pārāk pozitīvā perspektīvā. Pagaidām atmetot scenāriju, kad karaspēks fiziski atstāja Ukrainas teritoriju, Krievijai joprojām ir iespēja sist no attāluma. Iedomāsimies, ka karš uz 2014. gada valsts robežām vismaz uz brīdi “iesalst”.
Pirmkārt, Krievijas Federācija oficiāli un publiski pasludināja lielāko Ukrainas daļu par savu teritoriju. Krievija vairākkārt un publiski ir paziņojusi: “Šī ir daļa no Krievijas, un mēs plānojam to aizstāvēt, ja tas būs nepieciešams.”
Grūti iedomāties, kādu pamatojumu Krievijas Federācija dos karadarbības pārtraukšanai, kad šīs teritorijas vairs netiks kontrolētas. Kā “varenā Krievija” skaidros savai tautai šādu uzvedību un demonstrēs to konkurentiem Rietumiem? Ja Krievija neatteiksies no savām prasībām, kas tagad ir maz ticams, tad pasaule tiks būvēta uz ļoti vājas zemes.
Otrkārt, ir mainījies kara pamatojums. Ja sākotnēji “bīstamo Ukrainu” gribēja denacificēt un demilitarizēt, un tas galvenokārt bija Ukrainas valdības Kijivā dēļ, tad tagad šādi izteicieni vairs netiek lietoti. Tagad arvien vairāk dzirdam par sātanistiem un pedofiliem no NATO vai Eiropas Savienības, pret kuriem Krievija cīnās.
Treškārt, ir mainījusies attieksme pret ukraiņiem kā tautu. Kopš vasaras mēnešiem Krievijas mediji arvien vairāk izsmej Ukrainas tautas (nevis varas iestāžu) ciešanas.
Piemēram, politiķi Krievijas valsts televīzijā sola uz Ziemassvētkiem Kijivas bērniem nosūtīt raķetes. Situācijā, kad miljoniem ukraiņu palika bez elektrības, Krievijas ziņas smejas par to, ka ukraiņi neprot lietot ģeneratorus vai gāzes plītis un tādējādi izceļas ugunsgrēki. Ar smīnu viņi runā par ukraiņu “slepkavām ģeneratoriem”. Televīzijā izskan priekšlikumi iznīcināt civilo infrastruktūru, jo tas liks Ukrainas iedzīvotājiem padoties. Pretējā gadījumā viņi noslīks savos izkārnījumos vai nomirs no viņu izraisītās epidēmijas.
Dusmas un naids starp valstīm izpaudīsies gadu desmitiem. Desmitiem tūkstošu Krievijas pilsoņu gāja bojā no ukraiņu rokām un ar Rietumu atbalstu. Bojāgājušo ģimenes locekļi un draugi uzskata, ka šajos zaudējumos vainojami Krievijas ienaidnieki, tas ir, Ukraina un to atbalstījušās rietumvalstis. Vēl vairāk krievu zaudēja veselību. Ievainotie karavīri atcerēsies (zaudēto) karu. Groteski šeit izpaužas arī mobilizācijas blakusprodukts: sabiedrība tiek ierauta naidā.
Uz visa tā fona jāuzsver, ka Krievijā tiek kritizēti ģenerāļu un ierēdņu stulbie lēmumi, nevis valdības kļūda kara saasināšanā 24. februārī.
Iedomājieties, ka Krievijas karaspēks atstāja Ukrainas teritoriju. Tajā pašā laikā viņi uzskatīs, ka pameta Krievijai piederošo teritoriju, un ukraiņi, kuri saņēma palīdzību no Rietumiem un atbalsta dekadentās Rietumu vērtības, izdzina no turienes “vareno Krieviju”.
Līdztekus tam ir salīdzinoši liela ekonomiskā lejupslīde, izolācija, karā bojāgājušo tuvinieku dusmas, kara invalīdi un Kijevas teritoriju pārvaldīšana, ko Krievija ir atzinusi par savu. Kādreiz Krievijai var rasties vēlme parādīt savu militāro spēku un atriebties. Visi zina trīs Baltijas valstu centienus atbalstīt Ukrainu. Lielu atbalstu sniedz arī Polija, Lielbritānija un ASV. Bet tās ir lielas valstis…
Kara sekas ir nonākušas līdz mums – karš izraisīja cenu kāpumu, ekonomisko recesiju, enerģētisko krīzi. Mēs esam uzņēmuši Ukrainas kara bēgļus un piedāvājam viņiem pabalstus, ko varētu izmantot mūsu pašu dzīves līmeņa uzlabošanai.
Bieži izskan viedokļi, ka bagātākas valstis nav uzņēmušās tādu nastu kā mēs. Pēc dažu domām, mēs sniedzām Ukrainai lielāku militāro atbalstu, nekā mums vajadzēja, tādējādi samazinot mūsu pašu aizsardzību iespējamās agresijas gadījumā.
Lai kā beigtos Krievijas Federācijas karš pret Ukrainu, Krievijas agresija, naids un vajadzība pēc atriebības, kā arī ticība saviem spēkiem un taisnībai nekur nepazudīs.
Tagad jākoncentrējas uz Ukrainas uzvaru, jo tas ir pirmais un neizbēgamais mērķis ceļā uz labākas nākotnes nodrošināšanu. Otrkārt, mums jābūt gataviem nākamajai Krievijas agresijai pret mums, mūsu sabiedrotajiem un mūsu vērtībām.
Neskatoties uz lielajiem darbaspēka un aprīkojuma zaudējumiem, Krievijai ir pietiekams potenciāls, lai sāktu militāru triecienu pret dažām tās kaimiņvalstīm. Krievijas noliktavās atrodas tūkstošiem tanku, militāro mašīnu, bruņutransportieru un artilērijas. Dažas iekārtas var nedarboties un novecojušas, taču no trim četrām bojātām mašīnām varēs samontēt vienu strādājošu.
Izsludinot mobilizāciju, Krievijas valdība var palielināt arī attiecīgo rūpniecības uzņēmumu slodzi un produktivitāti. Piemēram, Krievijas rūpnīcas iepriekš saražoja gandrīz divus miljonus artilērijas munīcijas gadā. Viņi, iespējams, spēs dubultot munīcijas izlaidi. Līdz šim Krievija ir izmantojusi aptuveni 10% no savām raķetēm S-300, kas tiek izmantotas, lai sasniegtu sauszemes mērķus Ukrainā 70 kilometru attālumā.
Desmit mēnešu laikā Krievija zaudēja nepilnus 10% gaisa spēku un vēl mazāk flotes. Var teikt, ka Krievijai trūkst moderno tehnoloģiju, taču nav vajadzīgas lielas 21. gadsimta tehnoloģijas, lai izveidotu karavīru masu.
Iedomāsimies Krievijas agresiju Baltijas valstu virzienā pēc dažiem gadiem. Igaunijas robeža ar Krieviju ir virs 200 kilometriem, bet Latvijas robeža ir nepilni 200 kilometri. Iedomāsimies, ka pie mūsu robežām tiks koncentrēti aptuveni 1000 tanki un 4000 bruņutransportieri, 1000 artilērijas sistēmas un 100 000 karavīru.
Ar pašreizējo ikgadējo artilērijas ražošanu Krievija varēs izšaut vairāk nekā 66 000 šāviņu dienā visā 400 kilometru garajā frontē.
Nav svarīgi, vai Igaunijai uzbruks vecie T-62 tanki vai jauni T-90, to iznīcināšanai joprojām būs nepieciešamas raķetes Javelin vai Eurospike. Tas pats attiecas uz ienaidnieka karavīriem, gaisa resursiem un tā tālāk – mums ir vajadzīgi ieroči, munīcija un spēja tos izmantot pret ienaidnieka karavīru masu.
Igaunijai pastāvīgi un sistemātiski jāattīsta savas militārās spējas, lai būtu gatava pretoties mums uzbrūkošajam ienaidniekam, apzinoties, ka masa ir bijusi un paliek tās priekšrocība.
Pamatojoties uz iepriekš minēto, mums nav tiesību par zemu novērtēt Krievijas agresivitāti nākotnē, un nav pamata uzskatīt, ka krievu sakāve Ukrainā pieliks punktu draudiem mūsu valstij. Pret šādiem draudiem nav sudraba lodes. Bet jūs varat cīnīties pretī. Labi sagatavojoties apdraudējumam, to var pat novērst. Jebkurā gadījumā mūsu aizsardzības spēki dara visu iespējamo, lai to panāktu
