Tagad visai pasaulei ir pārbaudījumu laiks, un katrai valstij ir jāizdara sava izvēle. Šādu vadmotīvu savam redzējumam par aktuālo izvēlējies pazīstamais krievu publicists un Putina režīma pretinieks Andrejs Piontkovskis, kurš pašreiz dzīvo ASV
Savā pēdējā runā daudzi, tostarp Ukrainas prezidents, pilnīgi pamatoti vilka paralēles starp pašreizējo situāciju Ukrainā un to, kā kolektīvie Rietumi devās nomierināt Hitleru 1938. gadā. Bet paanalizēsim.
Jā, Francija, Vācija, Itālija, es nebaidos no šī vārda, vienkārši nodeva Ukrainu, Putina vārdā uzspiežot miera līgumu, kas konsolidē jaunas Krievijas Federācijas teritoriālās sagrābšanas. Galu galā viņu piedāvātajā (Itālijas plāns, tas ir pilnīgi oficiāls) ir burtiski pateikts: pirmais ir pamiers, bet otrais ir Krievijas un Ukrainas divpusējās sarunas par strīdīgiem teritoriālajiem jautājumiem. Tas ir, pēc šo valstu domām, Zaporožžas un Hersonas apgabali un ne tikai Krima un Donbass, ir nevis Ukrainas teritorija, bet gan “strīdīgi teritoriāli jautājumi”, kas ir jāapspriež ar Krievijas Federāciju.
Šo politiku, manuprāt, izraisa bailes no Ukrainas uzvaras iespējas. Jo Ukrainas uzvara, Krievijas agresijas seku likvidēšana, krasi mainīs starptautisko situāciju un radīs jaunu drošības sistēmu Eiropā, kurā Francija un Vācija zaudēs savu līdzšinējo nozīmi kā tādas Rietumu starpnieces attiecībās ar Kremli, ar Putina Krieviju. Un viņi patiešām vēlas saglabāt šo priviliģēto stāvokli. Tāpēc šobrīd faktiski ir izveidojusies Putina, Makrona, Šolca un Itālijas premjerministra Mario Dragi koalīcija, kuras programma ir uz papīra konsolidēt vēl plašāku Ukrainas teritoriju sagrābšanu.
Tās ir ļoti sliktas ziņas. Bet ir labas ziņas. ASV, Lielbritānija un Polija nepārprotami nepieder šai lielo Rietumu valstu koalīcijai. Un kara liktenis ir atkarīgs no palīdzības bruņojuma jomā, galvenokārt no Lielbritānijas un ASV. Uz Vāciju nav jēgas cerēt. Viņu rīcība ir tikai iebiedēšana. Maksimums, ko piedāvā kaut kur jūlija vidū, ir daži Flakpanzer Gepard, kuriem, izrādās, nav pat munīcijas.
Visu izšķirs ASV piegāžu intensitāte. Augstākajā politiskajā līmenī atbalstu Ukrainai ļoti spēcīgi izsaka visi Amerikas administrācijas līderi – Baidens, Ostins un Blinkens. Taču Ukraina pauž vilšanos par šīs piegādes tempu. Jā, ir haubices, taču tas mūsdienās nav pietiekami daudz, jo vajadzētu vairāku raķešu palaišanas sistēmas, kas apgrūtina apšaudes un veicina Krievijas karaspēka noturēšanu.
Katrā karā ir smagi brīži. Mēs visi esam pārliecināti par Ukrainas uzvaru. Mūsdienās Ukrainu bieži salīdzina ar Angliju 1940. gadā, kas cīnījās ar Hitleru viens pret vienu. Tātad Ukraina faktiski cīnās viens pret vienu ar Putina Krieviju.
Nu ir grūti laiki. Tagad ir pārbaudes brīdis visai pasaulei. Un daudzas valstis to atkārto. Tieši tā Slovākijas premjerministrs Eduards Hēgers izteica šo domu forumā Davosā. Viņš teica: ja Ukraina nepretosies, tad rīt Buča būs pie mums, Slovākijā. Eiropā visi to saprot, bet Francijas un Vācijas valdnieki to nevēlas saprast. Franči laikam domā, ka krievu fašisma uzvaras gadījumā Eiropā, jaunas Bučas būs Lietuvā, Polijā, Slovākijā un Parīze paliktu tikpat krāšņa kā 1941.-42. Un krievu, burjatu un čečenu virsnieki dosies atvaļinājumā uz Parīzi, baudīs kruasānu un apmeklēs Parīzes bordeļus.
Tāds ir jautājums šodienas Eiropai, un katrai valstij ir jāizdara sava izvēle.
