Lai gan ir tik labi kopā ar mīļoto, reizēm šķiet, ka vieglāk būtu dzīvot vienai. Protams, šādas sajūtas beidzas tikpat ātri, kā radušās, tomēr reizēm šķiet, ka mūsu dzīve būtu daudz mierīgāka, ja dzīvotu vienas.
Saprotam, ka bez viņiem nevaram, bet ar viņiem reizēm ir tik grūti
Lai gan kopdzīve ar mīļoto lielākoties ir gandrīz ideāla, reizēm šķiet, ka vēlies padzīvot viena. Vai tiešām nekad neesi vēlējusies sakrāmēt savas mantiņas un kaut kur aizbraukt uz dažām dieniņām? Vai vēl labāk, sakrāmēt viņa mantiņas, lai padzīvo dažas dieniņas pie vecākiem, kamēr pati varētu mierīgi padzīvot jūsu dzīvoklī. Reizēm ir nepieciešams būt vienai, lai sakārtotu savas domas. Šāda vēlme visbiežāk nav novērojama attiecībās, kuras ir tikko sākušās, vai attiecībās, kurās nav kopīgas dzīves telpas, ikdienas, bērnu un pienākumu. Šāda vēlme rodas tad, kad jums ir vairāku gadu kopdzīves pieredze. Tomēr cilvēki ir dažādi un, iespējams, tieši otrādi, ka vēlme dzīvot vienai rodas kopdzīves sākumā, jo neesam iemācījušās samierināties ar to, ka vairs nevaram vienmēr darīt to, ko vēlamies, ir jārēķinās ar otru.
Lai gan mēs ļoti labi saprotam, ka attiecības ir kompromiss, māka uzklausīt vienam otru un saprasties, citreiz šķiet, ka mums to visu nevajag, jo ir apnicis, ka viņš aiz sevis nekad nenomazgā traukus, nenoslauka galdu, gatavojot ēst, nenormāli aizjauc virtuvi un pēc tam to nesakārto, paņem tavu automašīnu, bet neuzskata par vajadzīgo to pēc tam nomazgāt, nemāk ieslēgt veļasmašīnu, uzskata, ka mājas kārtošana ir tikai sieviešu padarīšana, regulāri prasa, kur ir kāds no viņa drēbes gabaliem (lai gan kopā dzīvojat jau vairākus gadus, vēl joprojām nav iemācījies, kurā plauktā kas atrodas), pats nesaprot, ka tevi reizēm vajag vienkārši samīļot, skatās sporta spēles tieši tad, kad pa TV rāda tavu mīļāko filmu utt. Tādos brīžos iedomājies – cik labi būtu, ja es tagad dzīvotu viena, tad man neviens nenorādītu, ko skatīties pa TV. Egoisms? Nē, vienkārša vēlme reizēm darīt tieši to, ko vēlies, un tieši tad, kad vēlies.
Stāsta Sandra: „Reizēm tik ļoti vēlos pabūt viena. Esmu sapratusi, ka man pietrūkst laika sev. Piemēram, lūk, viens apstiprinājums tam, kāpēc reizēm vēlos, lai Jānis sakrāmē mantiņas un vienkārši pazūd. Tas nebūt nenozīmē, ka es viņu vairs nemīlu vai mūsu attiecībās ir iestājusies krīze. Tas nozīmē tikai to, ka man pietrūkst laika sev. Kādu vakaru ierados pārgurusi mājās no darba. Jāņa vēl nebija. Nodomāju – cik lieliski -, paņēmu grāmatu un iekāpu vannā. Kad biju nolēmusi pilnībā relaksēties, ieradās viņš. Vienojāmies, ka vakariņas pagatavosim vēlāk, bet tagad katrs nedaudz atpūtīsies. Tā kā es biju rēķinājusies, ka man būs skaista un jauka pusstunda vannā klusumā, bija labs garastāvoklis. Tomēr jau pēc piecām minūtēm sapratu, ka nekas no manas atpūtas nesanāks. Viņš bija izdomājis spēlēt ģitāru. Man nav pretenziju, ka viņš spēlē mājās, bet mēs dzīvojam divistabu dzīvoklī un tas nozīmē tikai to, ja es vēlos pabūt klusumā, tas nav iespējams, jo ģitāras skaņas nav tas klusākais, kas var būt. Uz lūgumu, vai viņš nevar beigt spēlēt, Jānis tikai norūca, ka agrāk man nav bijušas nekādas pretenzijas. Kad paskaidroju, ka šodien vairāk nekā divpadsmit stundas esmu pavadījusi troksnī, tāpēc vismaz mājās vēlētos klusumu, viņš kaut ko noburkšķēja un tikai tad nolika ģitāru malā. Tomēr mana atpūta jau bija iztraucēta. Goda vārds, citreiz šķiet, ka vieglāk būtu dzīvot vienai. Tad vismaz varam darīt, ko vēlamies, būt klusumā, kad vēlamies, ēst, kad vēlamies, iet gulēt, kad gribam, utt. Protams, vairs neesmu pusaudze, kura iedomājas, ka kopdzīve ir viegla, tomēr reizēm vēlētos iztikt bez kompromisiem.”
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
