17. septembrī Hersonā vajadzēja svinēt Pilsētas dienu, bet tās vietā no 23. līdz 27. notiks “referendums” par pievienošanos Krievijai, pilsēta ir okupēta kopš 3. marta. Volodimirs Zelenskis solīja, ka Ukraina noteikti atgriezīsies Hersonā, “un šī zvērība nepaliks”.
Žurnālists Konstantīns Riženko nodzīvoja okupācijas apstākļos sešus mēnešus, tagad viņš atbrauca uz Kijivu un pastāstīja medijiem par notikušo un notiekošo reģionā.
Sāksim no sākuma. Kā tika okupēta Hersona?
Reģionā sākās kaujas, un Ukrainas militārpersonām bija steidzīgi jāatkāpjas. Specdienestos bija nodevības gadījumi, kas ļāva Krievijas armijai ātri un efektīvi virzīties uz priekšu. Pašā Hersonā karavīru nebija, visi devās uz aizsardzības priekšposteni Nikolajevā. Rezultātā pilsētā palika neliela cilvēku grupa, kas nolēma organizēties teritoriālajā aizsardzībā. Tā nebija teorētiska aizsardzība, ko veidoja un nodrošināja no budžeta Ukrainas varas iestādes. Vienkārši cilvēki, kuri nolēma aizstāvēt savu pilsētu. Un viņi ar pāris ložmetējiem un duci Molotova kokteiļu sastapa krievu tehniku burtiski atklātā laukā. Principā krievi varēja piedāvāt viņiem padoties, bet viņi to nedarīja, vienkārši nošāva visus, kas bija redzeslokā. Un dažu stundu laikā viņi ieņēma gandrīz visu pilsētu.
Vai jūs arī gandrīz uzreiz pārkvalificējāties no žurnālista par aktīvistu vai pat teritoriālās aizsardzības dalībnieku?
Nē, aizsardzībā neaizgāju. Jau no paša sākuma gribēju visu dokumentēt vēsturei, bet tajā pašā laikā biju brīvprātīgo štāba dalībnieks. Mēs tur vācām medikamentus, un pārtiku, un lietas, mums prasīja uztaisīt Molotova kokteiļus – taisījām, prasīja uztaisīt prettanku ežus – darījām. Kur vien bija vajadzīga palīdzība, centos palīdzēt. Faktiski visi, kam bija spēki un iespējas, mēģināja pretoties iebrucējiem. Nu tad, kad pilsēta bija okupēta, man bija jāiet tā saucamajā pagrīdē, partizānu cīņā.
Un kā tika veidota komunikācija ar Ukrainas specdienestiem? Tu nezināji, kam vari uzticēties un kam nē, vai ne?
“Viņi pie mums ieradās paši. Tas ir, sākotnēji mums bija izvietots cilvēku tīkls, kas vienkārši fiksēja notiekošo, mēģināja izveidot sakaru sistēmu, atšķirt faktus no viltojumiem. Un slepenie dienesti sāka ar mani sazināties. Ne tikai ukraiņu, dažādi, un bija arī boti, visi rakstīja: dodiet man informāciju. Bet, ņemot vērā, ka jau tad bija zināms, ka viens no Hersonas SBU (Ukrainas drošības dienests) vadītāja vietniekiem tika turēts aizdomās nodevībā, es nezināju, kam uzticēties.
Palūdzu pieteikties caur kādu no kaimiņu pilsētu mēriem, kas atrodas aktīvajā aizsardzības fāzē, kuram ir skaidrs, ka viņi ir mūsējie, ka viņi pretojas, ka viņi nav nodevēji. Es lūdzu, lai kāds man piezvana un saka, ka šiem cilvēkiem var uzticēties. Nu, dienu vēlāk man piezvana Nikolajevas mērs Senkevičs, sakot, ka pie jums griežas tādi un tādi cilvēki ar tādām un tādām izsaukuma zīmēm, lūdzu, sniedziet viņiem informāciju – tie tiešām ir mūsu cilvēki. Un no šī brīža mēs sākām sazināties ar specdienestiem.
Un kādu informāciju jūs nodevāt Ukrainas armijai?
Kad cilvēks atrodas vietā, kad viņš ir vizuālā kontaktā ar objektu, kuram vajadzētu sist, tas ir ļoti vērtīgs cilvēks. Tas var ļoti labi kalpot armijai, jo droni ne vienmēr spēj kvalitatīvi identificēt mērķi un noteikt, cik veiksmīgi tas ieradās. Tas ir ļoti svarīgi, ja ir cilvēks, kurš var pateikt, ka, piemēram, esi kļūdījies par 15 metriem. Mēs centāmies, lai visos pilsētas rajonos būtu tādi cilvēki, kuru redzeslokā bija krievu okupētie objekti vai krievu tehnika. Viņi palīdzēja ar koordinātām vai koriģējot mērķus.
Vai Hersonā bija prokrieviski cilvēki?
Visticamāk, pie mums ir notikusi kaut kāda plānošanas kļūda. Krievu militāristi Hersonā bija pārliecināti, ka viņi tiek gaidīti kā atbrīvotāji, un sveikti ar ziediem. Ja atceraties, tad pirmajās okupācijas dienās uz centrālo laukumu atveda vairākas kravas mašīnas ar humāno palīdzību, taču neviens tās neņēma. Lavrovs arī ar lielu pārsteigumu ziņoja, ka šeit visiem piedāvājot naudu, medikamentus un pārtiku, bet neviens to nav ņēmis. Es domāju, ka Hersonā bija cilvēku grupa, kuru finansēja FSB un kuru mērķis bija iedragāt uzticību Ukrainas varas iestādēm, taču viņi netika galā ar uzdevumiem un rakstīja uz papīra ziņojumus, ka visi bija “kā ieziepēts” un visi “gaidīja Krieviju”. Nu viņi nevarēja teikt, ka paņēma naudu un nekas nenotika. Un šī izkropļotā izlūkošanas informācija noveda pie tā, ka Krievija pieļāva vairākas stratēģiskas kļūdas. Neviens vienkārši nesaprata, kas notiek reģionā.
Un kā vietējie iedzīvotāji reaģēja uz Krievijas militārpersonām?
Un kā tu vari reaģēt uz cilvēkiem, kuri tavā zemē ieradušies ar ložmetējiem, nošauj savus līdzpilsoņus un tad mēģināsi paskaidrot, ka tu kaut kā nepareizi dzīvoji, ka ar tevi šeit kaut kas nav kārtībā, ka te ir kaut kādi nacisti, mēs tevi atbrīvojam? Nu kā var izturēties pret tādiem cilvēkiem? Tagad Hersonā, pat ja jūsu tālruņa ekrānsaudzētājā ir Ukrainas karogs vai zvana signālā ir ukraiņu dziesma, tas jau ir iemesls, lai jūs aizvestu un spīdzinātu.
Jūs teicāt, ka Hersona būs sliktāka par Buču. Ko jūs ar to domājāt? Ko varam sagaidīt pēc deokupācijas, kam morāli sagatavoties?
Nu, paskaties, tagad katru dienu tur pazūd 10-20 cilvēku. Gandrīz visi šie cilvēki tiek spīdzināti. Ne visi atgriežas no gūsta, daudzi atrodas cietumā vairākus mēnešus, un nav zināms, kas ar viņiem tur notiek. Cilvēki, kas no turienes iznāca, stāsta, ka viņi turēti pagrabos, kuri bija piemētāti ar civiliedzīvotāju līķiem. Hersonā krievu karavīriem ir laiks un vieta fantāzijai. Tas ir, viņi mierīgi pieļauj ilgstošu spīdzināšanu, kas ir daudz briesmīgāk, jo spīdzināšana ir sāpes, kas reizinātas ar laiku.
Tur notiek tik šausmīgas lietas, ka, to stāstot, es metos aukstos sviedros. Iedod, piemēram, granātu bez drošinātāja cilvēkam un saka: ja gribi gulēt, liec zem galvas. Bet mēs saprotam, ka jebkura rokas atslābināšana – un granāta eksplodē. Cilvēki var sēdēt vairākas nedēļas bez iespējas pat snaust. Man tie, kas izdzīvoja, stāstīja, ka tur uz konveijera liktas izvarošanas. Viens puisis, kurš sēdēja kamerā, teica, ka viņš tikai dienu un nakti dzirdējis raksturīgus vaidus aiz sienas. Un sieviete, kas arī bija kopā ar viņiem, teica, ka viņai izdevies aizmigt tikai tad, kad viņa no tualetes papīra uztaisīja ausu aizbāžņus, lai nedzirdētu šos kliedzienus. Un pilsētā ir daudz šādu spīdzināšanas centru, tur ir bijis milzīgs skaits cilvēku. Tāpēc tas ir daudz briesmīgāks par Butču.
Es lasīju liecības no Balaklejas. Cilvēkiem, kuri sešus mēnešus dzīvoja okupācijā, bija sajūta, ka viņi ir pamesti. Sakiet, vai Hersonas iedzīvotājiem ir tādas domas?
Tāda sajūta ir, bet tas nav frontes situācijas, bet gan vietējo varas iestāžu dēļ. Es domāju, ka pēc deokupācijas mūsu specdienestiem vajadzētu ļoti nopietnu sarunu ar mēru Igoru Koļihajevu un bijušo gubernatoru Genādiju Lagutu. Teorētiski karastāvoklī visu saziņu pārņem militārās administrācijas vadītājs. Pēc noklusējuma tiem vajadzēja būt Lagutai, taču viņš pazuda uzreiz pēc kara sākuma un parādījās tikai pēc 50 dienām. Arī mērs neieradās. Neviens neko neteica, nepaskaidroja, kas notiek, ko darīt, kā valdība palīdz, kā var palīdzēt, kādas ir problēmas. Un ir saprotams, ka tādēļ cilvēkiem radās sajūta, ka viņi ir pamesti. Lai gan tajā pašā laikā notika kaujas par apvedceļu ap pilsētu. Nu, tas ir, ja cilvēki būtu pamesti, nebūtu cīņas.
