Koncentrējot sabiedrisko domu uz Krievijas, 2021. gadā pasaules 11. lielākās ekonomikas, ekonomiskajiem rādītājiem, sankciju kampaņa ir novirzījusi uzmanību no šausminošā kara kaitīgajām sekām uz Ukrainas vājo ekonomiku. Šādi sava viedokļa izklāstu ievada Kornela Universitātes vēsturnieks Nikolass Malders
2021. gada decembrī Baidens brīdināja Putinu, ka iebrukumam Ukrainā būs “ekonomiskas sekas, kādas viņš nekad nav redzējis”. Amerika un tās sabiedrotie Eiropā uz šiem draudiem atbildēja ar lielākajām ekonomiskajām sankcijām nesenajā vēsturē.
Gadu vēlāk izrādījās, ka Krievijas ekonomika šo šoku ir izturējusi labāk, nekā gaidīts. 2022. gada martā Starptautisko finanšu institūts prognozēja, ka Krievijas ekonomika līdz gada beigām saruks par 15%, reāli tā kritās par aptuveni 3%.
Savā jaunākajā prognozē SVF sagaida, ka 2023. gadā Krievijas ekonomika piedzīvos nelielu atveseļošanos 0,3% apmērā. Tikmēr viņi arī sagaida, ka ES ekonomika pieaugs tikai par 0,7%, bet Apvienotās Karalistes IKP samazināsies par 0,6%.
Kāpēc Krievijas ekonomika ir bijusi samērā izturīga pret sankcijām?
Runa nav par sankciju ieviesēju pūliņu trūkumu. Jebkurā gadījumā tie ir iespaidīgi ar ātrumu un sasniedzamību. Pēc iebrukuma Rietumu valdības veica pasākumus, lai bloķētu visas ārvalstu investīcijas; atvienoja trīs ceturtdaļas Krievijas finanšu sektora no SWIFT maksājumu tīkla; bloķēja augsto tehnoloģiju komponentu eksportu; lidojumus, piegādes, apkopes un apdrošināšanas pakalpojumus Krievijā; un visbeidzot atradinājās no krievu enerģijas.
Pirms gada ekonomikas Armagedona gaidas bija plaši izplatītas. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra brīdinājusi, ka Kremļa sankcijas pret naftas eksportu izraisīs “lielāko piegādes krīzi pēdējo gadu desmitu laikā”. Taču pagājušajā mēnesī četru nedēļu vidējais jēlnaftas eksports no Krievijas bija augstākajā līmenī kopš jūnija.
Līdz 2022. gada beigām lielākā daļa Rietumu valstu patiešām ir samazinājušas vai pilnībā pārtraukušas Krievijas naftas, gāzes un ogļu importu. Papildu šoks Maskavai bija Rietumu uzņēmumu aizplūšana no Krievijas. Protams, sankcijām bija nopietnas sekas. Pašreizējos apstākļos būs paveicies, ja Krievija vispār kādreiz atgūsies 2021. gada ienākumu līmenī.
2022. gads parastajiem krieviem ir bijis grūts gads. Taču gan 1998. gada un 2008. gada finanšu krīzes, gan 2020. gada pandēmijas recesija izraisīja lielāku reālā IKP pieauguma samazināšanos, nekā pagājušā gada sankcijas, kas savulaik tika dēvētas par ”ekonomisku kodoltriecienu”.
Sankcijas neizraisīja Krievijas ekonomikas un Putina militāro centienu sabrukumu. Pagājušais gads ir parādījis, ka ASV un Eiropa vienas pašas vairs nav spējīgas ieviest fatālus sankciju režīmus.
Vēsturiskā pieredze liecina, ka lielākās valstis spēj labāk pretoties sankciju spiedienam, jo tām ir vairāk iekšzemes resursu, ko izmantot, un tās ir grūtāk pilnībā nošķirt no globālās ekonomikas. Krievijas tirdzniecība ar Rietumiem sabruka, bet komerciālā apmaiņa ar Āzijas, Tuvo Austrumu, Latīņamerikas un Āfrikas valstīm paplašinājās. Lētu izejvielu vilinājums no Krievijas mudina citas valstis patstāvīgi meklēt veidus, kā apiet sankcijas.
Neapdrošinātu un grūti izsekojamu tankkuģu “tumšā flote” kursē pa okeāniem, lai piegādātu Krievijas naftu pircējiem. Preču tirgotāji, kas savulaik atradās Šveicē, ir pārcēlušies uz Emirātiem, lai tirgotu Krievijas naftu, gāzi, ogles, mēslojumu un graudus.
Turcija ir kļuvusi par galveno kanālu globālajiem uzņēmumiem, kas vēlas pārdot preces Krievijai. Indijas pārstrādes rūpnīcas un Singapūras naftas krātuves gūst milzīgu peļņu, pērkot Krievijas naftu ar atlaidi un pārdodot to visā pasaulē. Ar daudzu starpnieku starpniecību Rietumos ražotās mikroshēmas turpina atrast ceļu Krievijas helikopteros un spārnotajās raķetēs. Mazākas valstis, piemēram, Armēnija un Kirgizstāna, ir viedtālruņu, veļas mašīnu un citu uz Krieviju nosūtīto patēriņa preču tranzīta punkti.
Salīdzinot ar pirmskara modeļiem, šī jaunā tirdzniecības saskaņošana ir mazāk efektīva, dārgāka un vairāk pakļauta pārtraukumiem. Tomēr tas ļāva Krievijas importam atgūties līdz pirmskara līmenim.
Tajā pašā laikā mēs pieveram acis uz Ukrainas nožēlojamo stāvokli un to, ko Rietumi var darīt, lai to nostiprinātu. Neskatoties uz visu sankcijām veltīto uzmanību, tā ir sekundāra, nevis galvenā arēna, kurā tiks noteikta Ukrainas nākotne.
Koncentrējot sabiedrisko domu uz Krievijas, 2021. gadā pasaules 11. lielākās ekonomikas, ekonomiskajiem rādītājiem, sankciju kampaņa ir novirzījusi uzmanību no šausminošā kara kaitīgajām sekām uz Ukrainas vājāko ekonomiku.
Kas ir svarīgāks: 1,8 triljonu dolāru ekonomika, kas saruka par 3%, vai 200 miljardu dolāru ekonomika, kas zaudēja trešdaļu no sava IKP?
Pirmām kārtām Rietumiem jākoncentrējas uz palīdzību Ukrainai. Militārā palīdzība, saprotams, bija vissvarīgākā, taču ilgtermiņa mērķis ir virzīt Ukrainas ekonomiku uz integrācijas ceļa ar Rietumiem.
Lai to izdarītu, tas ir jānostiprina, lai novērstu sabrukumu. Šo uzdevumu nevar atlikt līdz kara beigām. Tam būs nepieciešami lieli ieguldījumi infrastruktūrā, rūpniecībā un lauksaimniecībā. Kā arī liela mēroga palīdzība izglītības, veselības, sociālo pakalpojumu jomā un kompetentu institūciju izveide.
Eiropas Savienībai bija vajadzīgi 30 gadi un triljoniem eiro strukturālā atbalsta, lai ES Austrumeiropas valstis sasniegtu to pašreizējo attīstības līmeni. Līdzīgs izaicinājums gaida Rietumus, ja tie vēlas palīdzēt veidot pārtikušu, brīvu un demokrātisku Ukrainu.
Sankcijas ir svarīgas kā atbalsta izpausme Ukrainas aizsardzības karam. Bet tās novērš uzmanību no ekonomiskās cīņas, kas šajā konfliktā patiešām ir svarīga.
