NATO jau gadiem ilgi teica daudz skaistu frāžu par Ukrainas dalību, taču negrasījās to pieņemt. Tagad tas ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams. Ar šādu vadmotīvu savu redzējumu savā slejā ”The Washington post” izklāsta bijušais Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons.
Nu, mēs mēģinājām sēdēt uz diviem krēsliem – un, lūk, pie kā tas mūs noveda. Gadu desmitiem mēs praktizējām diplomātisku neskaidrību attiecībā uz NATO un Ukrainu, un tas beidzās ar pilnīgu katastrofu.
Mēs jau gadiem ukraiņiem stāstām, ka mums NATO ir “atvērto durvju” politika, ka viņiem ir tiesības “izvēlēties savu likteni” un Krievijai nevajadzētu būt veto tiesībām. Un tajā pašā laikā mēs Maskavai atklāti likām saprast, ka Ukraina nekad nepievienosies aliansei, jo tik daudzas NATO dalībvalstis pašas izmantos savas veto tiesības. Principā jā, bet praktiski nē, tāds bija mūsu vēstījums.
Un kāds ir šīs kustības rezultāts abos virzienos vienlaikus? Ko esam panākuši, mēģinot izpatikt gan savējiem, gan tavējiem? Rezultāts ir vissliktākais karš Eiropā pēdējo 80 gadu laikā.
Vladimirs Putins ir iznīcinājis neskaitāmas dzīvības, mājas, cerības un sapņus. Viņš arī iznīcināja absolūti visas iespējas just viņam līdzi vai ļauties viņa paranojai. Pa ceļam viņš atrisināja jautājumu par Ukrainas dalību NATO. Mēdz teikt, ka Ukrainas iedzīvotāji ir pārāk sašķelti jautājumā par dalību NATO; un līdz 2014. gadam tas bija arguments. Bet paskatieties uz skaitļiem tagad. Saskaņā ar nesen veikto aptauju, atbalsts Ukrainas dalībai NATO šobrīd iet pāri malām – tie ie 83%.
Agrāk daudzi ir iebilduši, ka Ukraina ir militāri nesavienojama ar NATO. Mūsdienās ukraiņi no NATO valstīm saņem galvu reibinoši daudzveidīgu aprīkojumu, un demonstrē visaugstāko prasmi un drosmi tā lietošanā. Nav absolūti nekā jauna, ko NATO varētu iemācīt ukraiņiem par karu — viņi varētu mums daudz ko iemācīt.
Agrāk daudzi apgalvoja, ka izredzes uz Ukrainas dalību NATO bija Putina un Krievijas “provokācija”. Patiesībā mums nekad nevajadzēja pieņemt šo argumentu. Mums bija jāuzstāj uz realitāti, atkārtojot vienu: Kremlim nav jābaidās no NATO, jo tā ir aizsardzības alianse. Taču dalībvalstis pieņēma šo viltus argumentu; Atzīšos, kādu laiku arī es to pieņēmu.
Tātad, paskatieties, kas notika, kad mēs centāmies visu iespējamo, lai Putinu neprovocētu. Mēs viņu pārliecinājām NATO samitā Bukarestē 2008. gadā. Ukraiņi vēlējās Rīcības plānu dalībai NATO, bet tā vietā saņēma dažus siltus vārdus. Putins apmeklēja šo samitu un teica, ka ir apmierināts ar rezultātu.
Ko viņš darīja tālāk? 2014. gadā viņš iebruka Donbasā un Krimā ar savu zīmīgo klaju melu un nežēlības kombināciju. Tā vietā, lai viņu pienācīgi sodītu, mēs atbildējām ar mazdūšīgu nomierināšanas politiku. Tā vietā, lai palīdzētu ukraiņiem viņu izmest no valsts, mēs izveidojām traģikomisko Normandijas formātu, kurā pret Krieviju un Ukrainu izturējās tā, it kā tās būtu vienlīdz vainīgas, lai gan Krievija nepārprotami bija agresors un Ukraina bija upuris.
Kopš tā laika dalība NATO teorētiski ir bijusi dienaskārtībā, taču visi zināja, ka tas nenotiks vai vismaz neviena pie sarunu galda klātesošā politiskajā dzīvē nē. Sliktāk no abām pusēm sanāca ukraiņiem. NATO izteica daudzas skaistas frāzes par Ukrainas dalību, lai Putins tās izmantotu savā propagandā un apgalvotu, ka Krievijai draud ielenkšana. Taču NATO nav darījusi neko, lai aizsargātu Ukrainu vai veicinātu tās pievienošanos aliansei.
Patiesībā, ja jūs man būtu jautājuši pirms Putina iebrukuma, kad Ukraina pievienosies NATO, es būtu teicis: “Par to, kad elle sasals, vai tikai pēc 10 gadiem. Bet tajā pašā laikā, ja jūs man jautātu, vai mēs sūtīsim uz Ukrainu tankus Challenger vai Abrams, vai vācieši sūtīs Leopard tankus, es padomātu, ka esat traks. Tāpat kā es uzskatītu, ka jūs esat traks, ja man pateiktu, ka Putins gatavojas iebrukt Ukrainā.
Putins nedomāja, ka Ukraina gatavojas iestāties NATO. Viņš vienmēr zināja, ka tas ir maz ticams. Viņš uzbruka Ukrainai, jo uzskatīja — ar pietiekami daudz pierādījumu — ka mēs neuztvērām Ukrainas aizsardzību ļoti nopietni. Viņš uzbruka, jo gribēja atjaunot veco padomju impēriju un tāpēc, ka viņš muļķīgi ticēja, ka uzvarēs. Ja mēs būtu bijuši pietiekami drosmīgi un konsekventi, lai Ukrainu iekļautu NATO — ja mēs patiešām domājām to, ko sakām —, tad no šīs pilnīgās katastrofas būtu bijis iespējams izvairīties.
Zinu, ka dažās Eiropas galvaspilsētās šāds rezultāts būs grūti sagremojams. Bet loģika ir neizbēgama. Stabilitātes un miera labad Ukrainai tagad ir vajadzīga skaidrība par savu pozīciju eiroatlantiskajā drošības arhitektūrā. Visas mūsu izvairīšanās beidzās ar slaktiņu. Ukraiņiem ir jādod viss nepieciešamais, lai pēc iespējas ātrāk izbeigtu šo karu, un mums ir jāsāk process, lai Ukrainu ievestu NATO, un tas jāsāk jau tagad.
Nav nepieciešams klausīties Maskavas sūdzības. Kādreiz viņiem bija tiesības balsot, un viņus uzklausīja ar cieņu. Šīs tiesības iznīcināja Putina bumbas un raķetes.
