Eiropā atzītais un akadēmiski praktizējošais Krievijas vēsturnieks, profesors Aleksandrs Etkinds analizējis vairāku poltologu viedokļus, un publicējis savu redzējumu par sabiedrībā un politikas ekspertu diskusijās dominējošām it kā likumsakarībām.
Krievijas vadošais politologs Grigorijs Golosovs nesenā rakstā pārliecinoši atspēko mūžsenu argumentu, kas kļuvis bēdīgi slavens. Neveiksmīgais Napoleona diplomāts Žozefs de Mestrs sacīja, ka katra tauta ir pelnījusi tādu valdību, kāda tai ir. Patiesībā, raksta Golosovs, ir daudz piemēru, kad tautas kļūst par savu valdību ķīlniekiem. Krīzes apstākļos daudzās valstīs uzticība valdībai tika samazināta līdz nullei. Tautas saprata, ka ir pelnījušas labākas valdības, un tad notika apvērsumi un revolūcijas. Tam visam ir grūti nepiekrist.
Bet sava raksta beigās Golosovs uzņem citu pagriezienu. Viņaprāt, šādi neuzticības periodi nevar būt ilgi, jo “tad tā vairs nav nacionālvalstiska valsts, bet gan neizdevusies valsts kā mūsdienu Jemena”. Man ir grūti saprast šo atšķirību starp “nav valsts” un “neizdevusies”. Ja argumenta jēga ir tāda, ka neveiksmīgas valstis ir īslaicīgas, tad Jemenas, kā arī, piemēram, Somālijas, Sīrijas, Afganistānas vai Venecuēlas piemērs parāda, ka šādu vispārēju neuzticības stāvoklī var dzīvot ilgu laiku. American Fund for Peace Institute kopā ar žurnālu Foreign Policy katru gadu sarindo valstis pēc to trausluma līmeņa, ko es tulkotu kā nestabilitāti (šī reitinga sākuma gados tas saucās failed state, tad pārdēvēja).
2022. gada sarakstā (Latvija tajā ir 145. vietā un saraksts apskatāms Šeit ) Jemena ir pirmajā vietā, Somija ir pēdējā, bet Krievija ir 75. vietā no 179, starp Bosniju un Beninu. Šodien tas šķiet nopietni nenovērtēts. Tomēr visas (izņemot Bosniju un Hercegovinu) Eiropas valstis un visas attīstītās valstis šajā reitingā atpaliek no Krievijas. Un diemžēl daudzas no šajā sarakstā iekļautajām trauslajām vai nestabilajām valstīm daudzus gadu desmitus ir atradušās savā nožēlojamajā stāvoklī.
Bet Golosovam ir kas vairāk prātā. “Neveiksmīga valsts, kas plešas pāri gigantiska kontinenta ziemeļiem un ir piepildīta ar kodolieročiem, būtu murgs visai cilvēcei.” Jā, tā ir. Bet vai tas, šis stāvoklis, jau nav kļuvis par tādu murgu? Subjunktīvais noskaņojums (Subjunctive mood – gramatisks noskaņojums, izteikuma iezīme, kas norāda uz runātāja attieksmi pret to) šajā frāzē izklausās dīvaini. Un tad Golosovs raksta, atkal sajaucot modalitātes: “Krievijas iedzīvotāju vēlmi uzticēties savai valdībai un identificēt sevi ar savu valsti nevajadzētu uzskatīt par iedzimtu slimību. Tas ir resurss, kas kādreiz būs pieprasīts jaunas Krievijas celtniecībai. Tieši tā, ja runājam par vēlmi. Bet šis Golosova raksts ir par reālām sabiedriskās domas aptaujām, kurās cilvēki izteica nevis savas vēlmes, bet gan uzticību valdībai, kāda tā ir. Vai nu šie dati ir nepareizi, vai arī tautas nesaprot, ko īsti ir pelnījušas. Bet, kā raksta Golosovs, tie visi ir pagaidu stāvokļi.
Var ticēt vai neticēt valsts krīzes laikā veiktajām socioloģiskajām aptaujām, bet nav ar ko tās salīdzināt. Bet, ja mēs kopā ar Golosovu vēlamies, lai “Krievija nonāktu pie normāla valstiskuma”, tad jebkuras pašreizējās valdības popularitātes pazīmes būtu kritiski jāanalizē. Citādi piekritīsim nogurušajam un ciniskajam ”Pēterburgas vakaru” autoram ( jau minētais Žozefs de Mestrs), kurš savu nepatiku pret Krievijas caru nespēja saskaņot ar paša konservatīvismu.
Rakstu šīs man pašsaprotamās lietas, jo mani sākuši traucēt nesenie krievu intelektuāļu izteikumi, kuros konservatīvās notis šiem cilvēkiem izklausās neparasti. Pazīstamais žurnālists Jurijs Saprikins ar uzskatiem, kurus Krievijā parasti dēvē par liberāliem, vietnē polit.ru publicējis plašu materiālu par valsts nākotni. Patiesībā viņš redz nebeidzamu traumatiskā stāvokļa atkārtošanos – vairāk un ilgāk par to pašu, jo nekas cits šoka brīdī nav iedomājams. Viņa gaidu maksimums ir putinisms ar cilvēcisku seju.
Man patīk, ka cilvēki runā par nākotni, tāpēc viss nav zaudēts. Tomēr es vēlos mazliet vairāk politiskās iztēles. Nākotne var būt daudz sliktāka, vai varbūt pat labāka – un mēs nezinām, kāda nākotne mūs sagaida… Taču klusais autoritārisms, par kuru raksta Saprikins, noteikti neapstāsies; tas, kas bija iespējams pirms kara, kļuva neiespējams pēc tā sākuma. Šajā vīzijā ir pilsēta, bet nav pasaules: nav pandēmiju, nav reparāciju vai daudz kas cits.
Kāpēc zaudētāja puse noteikti kļūs par “labēji konservatīvu” (un es tā vērtēju Saprikina prognozi)? Vēsturiskā pieredze saka ko citu. Atcerieties, kas notika ar Krievijas impēriju pēc Krimas kara un Japānas kara. Atcerieties, kas notika ar Austroungārijas impēriju pēc Pirmā pasaules kara un Vāciju pēc Otrā pasaules kara. Padomājiet par to, kas notika ASV pēc sakāves Vjetnamā vai, pavisam nesen, Argentīnā pēc Folklenda salām.
Putina režīms ir vēstures dīvainība, kas beidzas ar “operāciju” Ukrainā. Tas ir daudzu uzkrāto negadījumu, kā arī bijušo varas institūciju strukturālā vājuma rezultāts. Nelaimes gadījumus nevar uzskaitīt: tie ir daudzveidīgi un nekad vairs neatkārtosies. Vēlīnās padomjijas un Krievijas institūcijām un to vadītājiem bija konstitucionāla atbildība novērst pašreizējo notikumu attīstību, taču tie netika galā ar uzdevumiem. Šis korumpētais un agresīvais režīms ir nodarījis milzīgu kaitējumu Ukrainai, Krievijai un pasaulei. Sērot par upuriem, izmeklēt sīkumus, domāt par alternatīvām un tuvināt tos – tie visi ir cienīgi, nepieciešami darbi.
Taču Putina režīma radīto satricinājumu mērogs nedrīkst radīt ilūziju par tā regularitāti vai ilgmūžību. Iekrist šādā ilūzijā nozīmē būt vēsturiskas traumas iespaidā. Arī zemestrīce ir liela problēma, taču maz ticams, ka traģēdija atkārtosies tajā pašā vietā. Vēsturiskā notikuma lielums nav tā ilgums, mērogs nenozīmē atkārtošanos. Cilvēki ir dabiski saprātīgi, lai gan ne bez izņēmumiem. Ir optiskas ilūzijas, kurām pakļaujas nesagatavota cilvēka acs; bet tiekot skaidrībā, kas ir kas, ejot un pieskaroties, cilvēks atkal redz priekšmetus tādus, kādi tie ir.
