Prigožins ir nekaunīgs, bet ne pašnāvniecisks. Ja viņš uzsāka šādu kampaņu pret prezidentu, tas nozīmē, ka notikumu horizonts tuvojas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada vēsturnieks un publicists, vēstures zinātņu doktors Valērijs Solovejs
Prigožina publiskās aktivitātes pēdējo desmit dienu laikā ir mācību grāmata par PR izmantošanu stratēģiskiem mērķiem. Kaut kas darbojas, kaut kas – nē. Apskatīsim detalizētāk.
Izdevās sevi atbrīvot no politiskās atbildības par Bahmutas pamešanu Ukrainas ofensīvas gadījumā. Tagad sabiedrības skatījumā jebkurā gadījumā vainīga būs Aizsardzības ministrija, kas nesniedza atbilstošu atbalstu ar munīciju. Burtiski kā vēsturiskā jokā: bija desmit iemesli, kāpēc mēs atkāpāmies: pirmais bija tas, ka bija beidzies šaujampulveris. (Starp citu, ”Vāgners” munīciju iepriekš bija saņēmis prioritārā kārtībā. Cita lieta, ka frontē tās vispār ir par maz.)
Izvest ”Vāgnera” mugurkaulu no sitiena, atstājot pozīcijas Bahmutā, (vismaz pagaidām) nav izdevies. Bet tas ir ļoti svarīgi Prigožina politiskajos plānos nākotnei.
Taču izdodas sabiedriskajā domā veiksmīgi veidot braša komandiera tēlu, kuram rūp karavīri un Dzimtene; ar vēršanos pret augsta ranga marodieriem, valsts līdzekļu izkrāpējiem un vispār pret nobarojušos krievu iekārtu. Sava veida ģenerālis Ļebeds (tiem, kas atceras, protams) jaunā vēsturiskā pagriezienā.
Līdz šim neesmu saskāries ar socioloģiju par šo tēmu, taču, pamatojoties uz personīgiem un diezgan plašiem novērojumiem, apņemos apgalvot, ka Prigožina popularitāte strauji aug. Un ne tikai starp Z-patriotiem.
Lūk, un šeit mēs pievēršamies Prigožina PR kampaņas galvenajam mērķim. Viņš gatavojas politiskajai krīzei pēc Putina drīzās aiziešanas un tās sekām. Citādi nav iespējams izskaidrot ārkārtīgi izaicinošo manieri, kādā bijušais prezidenta šefpavārs komunicē ar savu patronu un labdari, kuram viņš burtiski ir visu parādā. Pāreja uz neķītrām valodām pret prezidentu un publiskas apsūdzības Putina nekompetencē, ir bezprecedenta gadījums Krievijas elitei.
No tās pašas sērijas – gatavošanās krīzei un vēlme ieņemt nozīmīgu politisko lomu pēcputiniskajā Krievijā – mēģinājums saglabāt ”Vāgnera” PMK mugurkaulu un savas reputācijas pumpēšana sabiedrības acīs. Nav grūti precīzi uzminēt, kā, pēc Jevgeņija Viktoroviča domām, šī krīze risināsies. Ko tur Mao Dzeduns teica par spēka gara dzimšanu no ieroču spēka?
Visbeidzot, Prigožins ir drosmīgs, bet ne pašnāvniecisks. Ja viņš sāka šādu kampaņu un tā uzvedas pret prezidentu, tas nozīmē divas lietas. Pirmkārt. Notikumu horizonts tuvojas. Otrkārt. Galvenie spēka spēlētāji, neskatoties uz visām antipātijām pret “pavāru” (vai varbūt pateicoties tām), ir gatavi atdot Prigožinam iniciatīvu. Kādam ir jāsāk. Bet, kurš ies dziļumā un pabeigs, tas ir atklāts jautājums.
